Atmiņas par bakalaura studijām datorikas nodaļā Latvijas Universitātē

Atceroties studiju laikus, kas pavadīti Latvijas Universitātes datorikas fakultātē, sāku pārdomāt, kas man palicis atmiņā no pasniedzējiem, kursa biedriem un studijām kā tādām.

Pamēģināju ielogoties savā LUIS sistēmā un, patiesi, izdevās. Skatos, kas tur mainījies. Nākusi klāt E-Bibliotēka, patīkami, epasts nedarbojas, izmet kārtējo Oracle kļūdu, bet tas jau pierasti. Savādāk viss gandrīz kā vecajos labajos laikos, kad back poga nedarbojās un ik pa 10 minūtēm bija kaut kas jānospiež. Pat visa mana personīgā informācija pieejama, ieskaitot steidzīgā fotogrāfa uzņemto portretu manai studenta apliecībai.

Interesanti arī pavērto kādreizējo stipendijas apjomu bakalaura studiju laikā. Sākotnēji tie bija 8 Ls mēnesī, kas vēlāk izauga līdz 10 Ls. Pēcāk gan stipendijas atcēla pavisam, vismaz man, jo biju strādājošs un nevarēju pretendēt uz “lielo” stipendiju. Esot maģistrantūrā gan bija vienkārši tikt pie lielās stipendijas, vajadzēja tikai nestrādāt un neuztaisīt nevienu parādu.

Bet aizsākās tas viss vēl daudz, daudz senāk ar datoriem un programmēšanu pie Straujuma, kuru daži mēdza saukt arī par Lēnumu, varbūt tāpēc, ka kādam šis kurss šķita vairāk kā atkārtošana no visa tā, kas sen jau zināms. Dažiem varbūt tas lika saprast to, ka viņi vienkārši nav nonākuši pareizajā vietā. Atceros kādu meiteni, par kuru domāju, ka viņa nu noteikti ir tāda, kas nepabeigs, tomēr man par brīnumu viņa noturējās visus četrus gadus un pabeidza bakalaurus atšķirībā no citiem īsteniem datoriķiem, kuri izkrita jau pirmajā semestrī.

Pašā semestra sākumā mūs visus kā lopiņus sadzina “laimīgajā” 13. auditorijā, šis bija pirmais gads ar “programmētājiem” un cilvēkiem nācās sēdēt pat uz trepītēm, tomēr Ārija mūs mierināja, ka ilgi jau tā nebūs un pēc pāris nedēļām parādīsies pirmie tukšie soli, laikam ar savu lielo pieredzi viņa zināja, par ko runā. Ārija bija garastāvokļa cilvēks, labās dienās ar viņu varēja dzīt jokus, bet sliktās dienās viņas kabinetā bija labāk nerādīties.

Pirmajā matemātiskās analīzes lekcijā Inesi Bulu aizvietoja Jānis Buls, mēs vēl spriedām, vai vienādie uzvārdi ir tikai sagadīšanās. Buls mūs visus centās ļoti iebiedēt, stāstīja par to, ka mums nebūs nekādas nākotnes, ka mēs mācīsimies te vairākus gadus, lai nesasniegtu neko. Zināmā mērā tas pat uzmundrināja, bet laikam jau to vairāk vajadzēja uztvert kā joku. Nezinu kāpēc, bet pēc šīs lekcijas paņēmu arī izvēles kursu pie viņa un pat pāris citus kursus nākamajos semestros.

Nebija, protams, ilgi jāgaida līdz pie apvāršņa parādījās leģendām apvītais Vilnis Detlovs, lai viņam vieglas smiltis. Tajā laikā tas likās kā lielākais murgs, bet tagad tos laikus var atcerēties ar smaidu. Atceros, ka pēc lekcijas sākuma viņš mēdza piestumt galdu priekšā durvīm, lai kavētāji netiktu iekšā. Tādu pašu joku mēs izspēlējām arī ar viņu, kad vienu reizi nokavēja viņš pats. Ielaists no blakustelpas pa citām durvīm viņš neko neteica, bet pēc viņa dzelžainās sejas izteiksmes mēs sapratām, ka nesodīti mēs nepaliksim. Un nepalikām arī… Studentu saraksts viņam bija īpašs – salīmēts no vairākām lapām tas stiepās līdz pat zemei, tas bija nodrukāts ar adatu printeri uz papīra, kam abas malas bija ar perforētiem caurumiem. Reizēm viņš skrēja ar acīm cauri šim garajam sarakstam, lai izvēlētos kādu “nejaušu” studentu, kuru nopratināt. Šajos brīžos saraksta beigu gals jau atradās uz zemes, pa kuru viņš klusām mīņājās. Gluži kā policijā, pie katra studenta viņam bija piezīmes jeb studenta profils. Īpaši viņu uzjautrināja kāda meitene, par kuru viņš izteicās: “Viņai ir klade ar cūciņām”, kam sekoja pieklusināti un sarkastiski smiekli. Diezgan droši varētu apgalvot, ka tai meitenei tajā brīdī tas nelikās smieklīgi, tas viņai bija kā “spriedums”. Arī eksāmena pieņemšana bija kas īpašs, jo tur atzīmes svārstījās no neieskaitīta līdz 10. Atceros kā pats trīs priekšmetos pie Detlova saņēmu 10, bet vienā 4, lai gan vienlīdz stiprs/vājš jutos visos. Studiju grāmatiņā gan pretēji standartiem gozējās vien teksts “iesk.”. Ja Detlovs bija apsimis, tad parādu un eksāmenu kārtošana varēja noritēt pie viņa mājās, kur viņš pieņēma nabaga studentus ar siltu tējas krūzi rokās.

Obligāta, protams, pirmajā un otrajā semestrī bija arī svešvaloda, manā gadījumā – angļu. Kāds students, pirmajā lekcijā uzdevis jautājumu, no kuras valsts nāk pasniedzēja, saņēma atbildi: “Not from your country.” Nezinu kāpēc, bet angļu valoda man ne ar ko īpašu atmiņā nav palikusi, ja nu vienīgi ar miegu, jo parasti tā notika pirmdienas rītos, kad es, ieradies ar autobusu pulksten 7:00, turpināju nosnausties turpat universitātes solā. Gadījās arī reizes, kad pamodos tikai tad, kad lekcija jau bija pusē.

Gāja laiks un pirmais semestris pamazām tika aizvadīts. Skolas soli kļuva arvien tukšāki, bet daži pamanījās vienā semestrī paņemt divreiz vairāk priekšmetu nekā paredzēts, jo toreiz nebija tāda ierobežojuma kā +/- 2 kredītpunktu svārstības. Arī pats pirmos trīs semestrus centos iet uz pilnu programmu, lai vēlāk varētu pelnīti atpūsties.

Nākamajā semestrī mums nācās iepazīt tādu kolorītu personību kā Jāni Iljinu, kuram patika pakārt cirvi auditorijā. Proti, bieži vien viņš ienācis auditorijā un lekciju sāka ar tekstu: “Vai jums neliekas, ka te var pakārt cirvi? (ar domu, ka telpa ir ļoti sasmakusi)” un atvēra logu. Vēl viņam patika programmēt uz papīra, kur viņš varēja darboties kā dzīvs kompilators. Forši bija arī tas, ka viņš uz ielas sveicināja mani ar vārdu “Čau!”. Nezinu gan vai tas bija tāpēc, ka viņš neatcerējās, kur mani redzējis, vai tāpēc ka tiešām uztvēra studentus kā savējos.

Juris Vīksna kā izvēles priekšmetu pasniedza deklaratīvo programmēšanu, kas bija viens no maniem mīļākajiem priekšmetiem, bet kā milzīgs klupšanas akmens kādam citam. Mani fascinēja ideja par šādu programmēšanas pieeju kā tādu, turklāt patika loģiskā pieeja rakstot programmas šādā programmēšanas valodā. Pasniedzējs vadīja arī dažus priekšmetus maģistratūrā. Atceroties viņu, man vienmēr ir priekšā parādās attēls ar Valteru Krauzi un degošām acīm. Valters Krauze dēļ tā, ka viņš garo matu dēļ ir nedaudz līdzīgs kādreizējam Valtera tēlam, bet degošās acis dēļ tā, ka pasniedzējs vienmēr vairījās internetā publicēt fotogrāfijas, kur varētu redzēt viņa acis, tāpēc ar dažādām “fotošopa” manipulācijām centās tās izmainīt.

Ēvalds Ikaunieks bija lāga vīrs un pasniedza mums automātu teoriju. Ar automātiem gan viņu nekādi nevarētu saistīt, vismaz to plašākajā izpratnē, drīzāk ar miera misiju, jo viņš vienmēr radīja mierīga un nosvērta cilvēka iespaidu. Automāti nu ir viena no tām lietām, kas, manuprāt, visvairāk noderējusi pēc augstskolas. Tā izmainīja manu domāšanu par to, kā organizēt procesus un piešķirt tiem dažādus stāvokļus. Tā iemāca pareizi, loģiski un secīgi domāt, par to milzīgs paldies pasniedzējam.

Diferenciālvienādojumi laikam ne man vienīgajam tika sagādājuši problēmas, tos pasniedza Silvija Čerāne. No šī priekšmeta es kā šodien atceros gala eksāmenu, kur bija jārisina viens no diferenciālvienādojumiem un rezultātā jāieraksta rezultāts. Kāda ir iespējamība uzminēt šo rezultātu? Tas varbūt būtu jājautā Halinai Lapiņai, kas pasniedza varbūtību teoriju un matemātisko statistiku, bet es šo rezultātu uzminēju. Tas man deva ieskaitītu kā gala kontroldarbā, tā šajā priekšmetā kā tādā. Reizēm veiksme uzspīdēja arī man.

Par Kārli Čerānu varētu rakstīt daudz un dikti, bet visvairāk laikam visi atceras eksāmenu kārtošanu pie viņa. Iedomāsimies sekojošu situāciju – auditorijā ir palikuši 20 cilvēki, kuri vēl nav nokārtojuši eksāmenu, ir viena no pēdējajām sesijas dienām, pasniedzējs pieceļas un saka: “Nu tā, studenti. Kurš no jums grib 6? Nekas nav jākārto, vienkārši jāatnāk ar studiju grāmatiņu.” Kādi četri cilvēki aiziet pēc sava sešinieka un priecīgi dodas prom. Tad pasniedzējs saka: “Nu tā, studenti. Kurš no jums grib 7?” Auditorijā klusums. Pasniedzējs: “Kurš no jums grib 7, zinot, ka 8 šādā veidā vairs netiks dots?” Auditoriju ar septītniekiem pamet vēl pāris cilvēki. Tad sākas eksāmens.

Ivars Driķis pasniedza fiziku un viņam bija ļoti universāla pieeja lekciju apmeklētības piefiksēšanai. Ja parasti studentiem bija jāparakstās kādās lapās, ka bijuši konkrētajā lekcijā, tad Ivars Driķis visus vienkārši nofotografēja. Protams, visi cilvēki tik viegli nesagāja vienā kadrā, tāpēc viņam vajadzēja uzņemt vairākas fotogrāfijas. Reiz gadījās tā, ka viens students nebija iekļuvis nevienā no trim tikko uzņemtajām fotogrāfijām, tāpēc viņam bija īpaša portreta fotogrāfija.

Kārlis Podnieks, īpaši jau maģistratūrā, aizrāvās ar e-kursu pasniegšanu. Reizēm gan likās, ka viņš vairāk piestrādā pie tā, lai saņemtu patentu sava pretplaģiātisma algoritma izstrādē, bet vismaz strādājošajiem studentiem tā bija iespēja vieglāk apvienot darbu ar studijām. Katrā kursā viņš arī apvaicājās gan man, gan manai māsai, kas arī vēlāk studēja datorzinātnēs, vai es gadījumā neesmu radinieks aktrisei Antrai Liedskalniņai.

Jautrākie no C daļas priekšmetiem noteikti tika aizvadīti pie Vadima Ivaščuka. Nekad nebiju domājis, ka loģistika un darbs tajā varētu būt tik smieklīgs. Tā drīzāk bija tāda kā dzīves skola ar dažādiem atgadījumiem iz dzīves. Viena no izdarībām bija arī studiju grāmatiņu lidināšana pa gaisu pie studenta pēc eksāmena atzīmes ierakstīšanas.

Ģirtu Karnīti visi droši vien atceras ar labo roku pāri galvai kasot kreiso ausi un faktu, ka īsti vīri nekad backupus netaisa. Viņš gan mums mācīja tā nekad nedarīt, bet jūs jau zināt kā tas ir, ka atmiņā paliek tieši tas, ko darīt aizliedz.

Saraksts nav pilnīgs un daudzi varoņi nav pieminēti. Turpinājums, iespējams, sekos.