Azoru salas, 2. daļa

Lieki laiku netērējām un jau otrajā dienā devāmies savā pirmajā pārgājienā. Tomēr, lai dotos plānotajā pārgājienā, mums bija jānokļūst līdz tā sākumpunktam. Vēl pirms ceļojuma pētījām pārvietošanās iespējas pa salu un visi kā viens apgalvoja, ka obligāti esot jāīrē automašīna, savādāk nu nekādi. Mēs gan vairāk gribējām braukt ar autobusu, galu galā automašīnas īre ir tikai mīkstajiem. Tā jau gluži arī nav, automašīnas īre ir arī steidzīgajiem un komfortu mīlošajiem, viss ir atkarīgs no situācijas. Ja mēs te būtu tikai uz pāris dienām, tad droši vien arī izmantotu automašīnas īri, jo tā iespējams apskatīt daudz vairāk daudz īsākā laikā. Bet tā kā mums uz salas bija vesela nedēļa, tad plānojām to apceļot nesteidzīgi ar autobusu, izbaudot vietējo kultūru. Iepriekšējā vakarā ieklīdām tūrisma informācijas centrā, kur mums laipni apstāstīja situāciju un iedeva autobusu sarakstu. Internetā neko no tā atrast nevarējām. Līdzīgi kā Madeirā, arī tur ir vairākas autobusu kompānijas, kuras katra apkalpo savu salas daļu. Vēlu vakarā sākām pētīt kur un kā varētu aizbraukt nākamajā dienā. Autobusu pienākšanas/atiešanas laiki nebija tie ērtākie, pārsvarā paredzēti vietējiem, kas no rīta brauc uz darbu Ponta Delgadā, bet vakarā dodas atpakaļ. Mums bija nepieciešams tieši pretējais – no rīta braucam prom no Ponta Delgada un vakarā dodamies atpakaļ. Kamēr Valda bija jau aizmigusi, tikmēr es pusmiegā plānoju maršrutu, šo to arī izdevās sakombinēt.

Otrās dienas rīts iesākās ar agrām brokastīm pulksten 7:20 un jau ap 8:00 mēs bijām ārā no viesnīcas. Skriešus devāmies uz piekrasti, kur atrodas visu autobusu pieturas. Paspējām uz autobusu tieši laikā un varējām doties uz vienu no zināmākajiem Sao Miguel salas apskates objektiem – Sete Cidades. Tas ir milzīgs vulkānisks krāteris, aptuveni 5km diametrā un 400m augstumā. Krāteris izveidojies, nobrūkot sānu sienām. Tomēr no vulkāna tur ir maz kas palicis, tā iekšpusē atrodas divi dvīņu ezeri, kuri patiesībā ir savienoti un tos atdala tikai mazs tilts.

Starp ezeriem, to rietumu piekrastē, atrodas mazs ciemats ar tādu pašu nosaukumu, un tajā mīt vien aptuveni 1000 iedzīvotāju. Viens no ezeriem ir zaļā krāsā, kamēr otrs ir zils, tādi arī to nosaukumi – Zaļais un Zilais ezers. Lai arī atšķirība nav tik izteikta un lielā mērā atkarīga no saules leņķa un laikapstākļiem, bija samērā interesanti redzēt ezerus, kuri ir savienoti, bet tai pat laikā atšķirīgi krāsā. Šo ezeru krāsa tiek skaidrota arī ar kādu leģendu. Tā stāsta par senseniem laikiem, kad karalis nav atļāvis savai meitai, princesei, tikties ar nevienu potenciālo precinieku. Tomēr viņa paslepus izlavījusies no pils un regulāri tikusies ar kādu ganu, kuru ar laiku iemīlēja. Kādu dienu viņa devās pie sava tēva, lai lūgtu viņa atļauju apprecēt ganu zēnu, bet karalis, protams, to aizliedza. Kad princese to pastāstīja ganu zēnam, abi raudāja ilgi jo ilgi, tā pieraudot divus ezerus – vienu zaļu, jo tāda bija princeses acu krāsa, otru – zilu, ganu zēna acu krāsā.

Tik daudz par leģendām, bet nu par īsto lietu. Iekāpām autobusā un devāmies pretī pirmajam piedzīvojumam. Autobuss nebija necik pilns, varbūt kādi 10-15 cilvēki, tas mums ļāva izvēlēties kuras vietas vien gribam un labi apskatīt apkārtni pa ceļam. Skatoties GPS, redzejām, ka braucam pa šoseju, nu vismaz daudz lielāku ceļu nekā apkārt iezīmētie. Realitātē tas bija diezgan šaurs asfaltēts celiņš uz kura var izmainīties divas mašīnas, bet gājējiem vieta vairāk nepaliek. Tas gan nenozīmē, ka gājēji pa to nevar iet un neiet. Gājēji uz šīs salas, tāpat kā Madeirā, var iet un iet visur, izņemot ceļus, uz kuriem ir uzstādītas ceļazīmes, ka gājēji tur iet nedrīkst. Tādu nebija daudz, vienīgi uz kādas lielākas šosejas ar vairākām joslām katrā virzienā. Arī tādas te bija, pārsvarā celtas ar Eiropas Savienības līdzekļu atbalstu. Tomēr šī šoseja ne tuvu nebija tik liela.

Pirms ceļojuma bijām izpētījuši vairākus pārgājienu maršrutus, kuri vienkārši ideālā formā ir apkopoti šajā mājaslapā – http://www.trails-azores.com/. Tā ir gan angļu, gan portugāļu valodā. Tajā ir interaktīva karte, kur var izvēlēties kā salu, tā vēlamo maršrutu. Turklāt maršrutam klāt ir gan apraksts, gan fotogrāfijas, gan augstuma/krituma diagrammas un kas pats galvenais – GPS maršruts GPX un KML formātos. To visu iespējams iegūt arī tūrisma informācijas centrā. Pirms ceļojuma ielādējām visus maršrutus mūsu GPS iekārtās un bijām gatavi doties ceļā.

Apkārt Sete Cidades krāterim iet divas takas – viena no Sete Cidades ciema pa rietumu pusi līdz skatu punktam Vista do Rei, otra – pa austrumu pusi. Mēs izdomājām apvienot abus šos maršrutus un apiet apkārt visam krāterim. Autobuss, kurā braucām, devās uz Sete Cidades ciemu, bet, braucot tajā, mēs izdomājām ģeniālu plānu – kāpsim ārā brīdī, kad autobuss ir uz krātera malas (augstākajā punktā), nevis brauksim līdz pašam ciemam. Tādā veidā mums nebūs jāmēro 400m kāpums jau pašā takas sākumā, un uz ciemu mēs tāpat nokļūsim pārgājiena beigās. Tiklīdz redzējām, ka drīz būsim krātera augšā, tā spiedām Stop pogu un jau pēc neilga laika šoferis apstājās. Mēs nebijām vienīgie, kas te izvēlās no autobusa. Kāda sieviete drudžaini noprasīja, vai te ir Sete Cidades un, saņēmusi samulsuša portugāļu šofera atbildi, arī izkāpa. Viņa uzreiz atspērās un devās ceļā uz Vista do Rei, bet mēs tikmēr aizgājām uz krātera ārmalu, pavērot iespaidīgo skatu uz salas rietumu krastu un okeānu. Sabildējām pāris bildes un arī devāmies Vista do Rei virzienā, kad mums pretī parādījās tikko pazudusī ceļabiedre.

Viņa vaicāja, vai šis esot ceļš uz Vista do Rei, uz ko mēs atbildējām apstiprinoši un parādījām viņai karti GPS iekārtā. Tad viņa vaicāja, kāpēc mēs no sākuma esot gājuši pretējā virzienā. Mēs atteicām, ka gribējām tikai nobildēt smuko skatu. Jautājumi bija ļoti tieši un konkrēti, viens pēc otra, jutāmies pat nedaudz tā kā nopratināšanā, es jau jutu, ka viņai jābūt ar vāciskas izcelsmes saknēm. Iepazināmies un noskaidrojām, ka viņas vārds ir Heidi un viņa nāk no Austrijas. Viņai varēja būt ap 45-50 gadiem, bet viņa izskatījās tik ļoti enerģijas pilna un sprigana, nu gluži tāda, kādi arī mēs gribētu būt savās vecumdienās.

Ejot apkārt krāterim, pretējā krātera puse, kas ir 5km attālumā, šķita tik tāla, ka bija grūti iedomāties to, ka jau dienas otrajā pusē mēs būsim tur. Tomēr mēs par to pārāk nesatraucāmies, tikai devāmies uz priekšu un baudījām dabu. Ik pa laikam mums apkārt maisījās govis. Kāds bija pat pamanījies tās uzlikt uz diezgan paprāva augstuma paugura. Un, lai arī uz šī paaugstinājuma tās bija ierobežotas ar elektrisko ganu, šķiet, ja kāda no viņām kristu lejā, tad vienīgais rezultāts būtu rostbifs.

Pēc kāda laika mums garām pabrauca cilvēki bezceļu auto, vēlāk pa dienu sastapām arī kvadraciklus. Nevarētu gan teikt, ka te būtu pārāk neizbraucami ceļi, vidusmēra Latvijas lauku zemes ceļš. Arī man patīk izklaide, braucot ar kvadraciklu, pats process, bet, esot te, es labāk izbaudīju dabu, ejot ar kājām. Jau pēc divām stundām mēs bijām nonākuši Vista do Rei skatu punktā. Tieši šis ir tas skats, ko var redzēt uz visām pastkartēm. Tur mūs sagaidīja nepārtraukta tūristu un autobusu plūsma, kā arī suvenīru veikaliņi. Paņēmuši pirmo earthcache Azoru salās, bijām dilemmas priekšā – doties uz nākamās takas sākumu, kas nozīmētu kādu 5km iešanu pa šoseju, vai iet lejā uz Sete Cidades. Nolēmām īstenot sākotnējo plānu un devāmies pa šoseju. Nevienam auto pret to neradās nekādi iebildumi, neviens mums nesignalizēja. Pēc pāris kilometriem satikām kādu pāri, kas bija ar auto piestājis nofotografēties, vēl pēc pāris kilometriem satikām viņus atkal, visi par to pasmaidījām, jo izskatījās, ka viņi brauca uz tām pašām vietām, kur mēs, tikai ar auto.

Pēc kāda laiciņa atkal satikām Heidi, kura mūs atkal bija panākusi. Viņa apbrīnoja mūsu tempu, bet teica, ka te griezīsies pa kreisi un dosies uz Sete Cidades, lai laicīgi paspētu uz pēdējo dienas autobusu. Tā kā arī mēs plānojām doties uz Ponta Delgada ar to pašu autobusu, tad nospriedām, ka vēlāk jau tiksimies. Vēl pēc pāris kilometriem pastaiga gar šoseju bija galā un mēs bijām nokļuvuši līdz otras takas sākumam. Tā sākās ar pavisam vecu un vairs neizmantotu akveduktu. Tas bija pārklājies ar spilgti oranžas krāsas nosēdumiem, iespējams no dzelzs satura ūdenī vai vulkāniskas izcelsmes iežiem.

Taka uzreiz aiz tā veda uz ļoti drēgnu un kokiem aizaugušu mežu. No spilgti zaļās zāles mēs nonācām tumši zaļā, mūžzaļu koku ieskautā teritorijā. Tad arī mēs sapratām, kāpēc šī ir nosaukta par zaļo salu. Varbūt atkārtošos, bet, ejot pa šiem nomaļajiem ceļiem, sajutāmies tā kā Noslēpumu Salā. Neesmu bijis Jaunzēlandē, bet varu iztēloties, ka uz Sao Miguel ir tik pat zaļš, ja ne zaļāks, kā tur.

Gājiens pa krātera austrumu malu attaisnoja visas uz to liktās cerības. Ja varat izvēlēties tikai vienu no maršrutiem, tad es stingri ieteiktu iet tieši pa austrumu malu. Brīžiem tajā valdīja tik spēcīgs vējš, ka šķita, tas tevi tūlīt nogāzīs no kājām.

Turklāt no šīs krātera malas varēja pārredzēt visu salas teritoriju. Un, tā kā tā ir izstiepta no austrumiem uz rietumiem, tad patiesībā varēja pat redzēt abas salas malas, kas manās acīs salas izmērus samazināja no ziloņa uz mušu.

Tālākais ceļš līdz ciematam bija līdzīgs jau iepriekš redzētajam, izņemot straujo 400m kritumu pašās beigās. Kāpt pa tik stāvu ceļu lejā nav tā patīkamākā nodarbe. Nokļuvuši lejā pie Zilā ezera, pamanījām cik savāds tas ir. Ja pirmie 20m ir kā Latvijas jūrmala – brien, brien, bet kā līdz ceļiem, tā līdz ceļiem, tad tālāk ir straujš kritums, kuru pēc tā tumšās krāsas var redzēt jau no krasta. Pats ciems, kā jau liecina iedzīvotāju skaits, ir ļoti mazs, tāpēc tam ātri vien izskrējām cauri. Pirms autobusa vēl paspējam aiziet līdz tiltam, kas atdala divus dvīņu ezerus un izdzert glāzi auksta alus. Azoru salās tirgo vietējā ražojuma Especial alu, kas brūvēts Melo Abreu alus darītavā. Tas ir tipisks lāgeris, bet garšo ļoti labi un ko gan vairāk var vēlēties pēc garas pastaigas karstā “vasaras” dienā.

Autobusa pieturā atkal satikām Heidi un kopā ar pēdējo dienas autobusu devāmies atpakaļceļā uz Ponta Delgada.

Turpinājums sekos.