Azoru salas, 4. daļa

Ceturtā diena

Ceturto dienu, 11. septembri, pavadījām ar somiem pazemē. Gluži visa diena gan tur neaizgāja, bet pazeme bija īsta. Dienas pirmajā pusē bijām devušies vulkānisko alu tūrē. Tā kā pirms aptuveni gada jau bijām pabijuši portugāļu pazemes alās, tad šāda tāda pieredze mums bija, tomēr šīs alas bija pavisam savādākas, jo tajās kādreiz bija tecējusi vulkāniskā lava. Uz Sao Miguel salas sastopamas tikai četras šādas veida alas, no kurām tikai daļu iespējams apmeklēt parastajiem mirstīgajiem. Daudz bagātīgāk apveltīta šajā sakarā ir Pico sala, kur pēc gides teiktā alu ir daudz vairāk kā ceļu uz salas. Gide bija jautra un ik pa laikam bārstīja šādus tādus jociņus, bet, kad uzzināja faktu, ka nākam no Latvijas, tad sāka šausmināties cik ļoti tālu tas esot. Blakus stāvošie somi droši vien bija pat nedaudz greizsirdīgi, jo patiesībā nāk no vēl tālākas valsts, tikai viņiem te neviens nepievērš tādu uzmanību kā mums.

Ejot pa pazemes ceļiem redzējām, ka lava aiz sevis ir atstājusi pēc izskata glumu pārklājumu uz akmeņiem. Skatoties, liekas, ka tie apsegti ar zīda drānu, bet patiesībā tā ir akmenscieta virsma. Bijām gan piekodināti ar rokām neko neaiztikt, tomēr ejot tiem garām, atturēties bija grūti. Tad gide izrādīja mums arī savu tā saukto “dārzu” – tie bija nedaudzie augi un saknes, kas mākslīgā apgaismojuma rezultātā bija sākušas augt pazemē. Šī iemesla dēļ, ejot prom, gaisma tur vienmēr tika izslēgta. Tūres beigās mums vēl piekodināja ierakstīties viesu grāmatā, jo mēs it kā esot te pirmie latvieši. Zinājām, protams, ka tā nav taisnība, bet šai gidei varbūt arī esam pirmie, tāpēc labprāt atstājām kādu liecību par sevi.

Turpmāko dienas daļu izlēmām pavadīt atpūšoties pie iepriekšējā dienā, ar autobusu braucot, noskatītās pludmales. Tāpat, ar autobusu braucot, bijām ievērojuši, ka uz šo pludmali ved ideāls gājēju un veloceliņš gar pašu piekrasti, tāpēc lēnā solī, apskatot pilsētu, piekrasti un meklējot slēpņus, devāmies uz mūsu galamērķi – pludmali.

Tomēr pludmale te bija pavisam savādāka. Ja man tā būtu jāapraksta vienā vārdā, tad es teiktu, ka tā ir melna. Tā nav gluži melnzeme, kas atrodas okeāna krastā, bet drīzāk pelēcīgi melnas smiltis, turklāt ļoti lipīgas. Līdz ar to pēc nelielas zvilnēšanas pludmalē bez dvieļa var piecelties kā mazs nēģerēns. Tas gan tikai gadījumā, ja šajās smiltīs vispār var apgulties, jo, kā jau zināms, melnā krāsa pievelk sauli daudz vairāk nekā baltā vai precīzāk būtu teikt smilškrāsa.

Viļņi kā jau okeānā bija krietni lielāki kā jūras piekrastē un grūtāk pieveicami, tomēr sava pieredze man šajā joma jau bija. Galvenais uzdevums bija tikt pietiekoši dziļi ūdenī, jo tad vilnis tevi vairs “neapgāžas” un tu tam vari peldēt vienkārši pa virsu. Visvairāk tas cilvēku gāž no kājām tieši vistuvāk piekrastei, bet arī tur ir savi triki – ja vilnis ir mazs, tad, tam nākot, jāpalecas (vēlams atmuguriski), savukārt, ja tas ir pārāk liels, tad tieši pirms tā ir jāienirst līdz pašai gultnei un tas pats tevi izstums pa apakšu otrā pusē. Pretējā gadījumā mazāks vilnis tevi vienkārši nogāzīs no kājām, savukārt lielāks vilnis tevi ieraus vidū un sagriezīs kā kārtīgā centrafūgā un, kamēr tu būsi no tā visa atjēdzies, tikmēr klāt būs jau nākošais vilnis kurš ar tevi izdarīs to pašu. Negribu teikt, ka esmu baigais speciālists, īpaši jau ņemot vērā, ka nemaz tā kārtīgi neprotu peldēt, tomēr daudziem tur gāja krietni vien bēdīgāk nekā man. Pēc pāris stundu pavadīšanas pludmalē, kad arī dabūjām tā kārtīgāk apdegt, devāmies atpakaļ uz Ponta Delgada un nesteidzīgi pavadījām atlikušo dienas daļu.

Piektā diena

Piektās dienas maršruts ap Lagoa das Furnas

Piektās dienas plānā ietilpa Furnas apskate. Furnas ir ciems un tāda paša nosaukuma ezers salas centrālajā daļā. Tā ir slavenākā karsto avotu apskates vieta uz salas, lai gan karstos avotus iespējams sastapt arī citviet. Devāmies uz turieni agri no rīta ar autobusu un, kārtējā sagadīšanās, atkal sastapām tur mūsu ceļabiedri Heidi. Viņa kopā ar lielāko daļu cilvēku izkāpa vēl pirms Furnas ezera, lai dotos tam apkārt, un noslēgtu dienu Furnas ciemā, kamēr mēs darījām tieši pretēji. Aizbraukuši līdz ciemam, devāmies no sākuma apskatīt karstos avotus. Laiks bija diezgan apmācies un ik pa brīdim lija, tomēr avoti tāpat darbojās un par spīti lietum klusi šņāca. Visapkārt valdīja milzīgs tvaika mākonis un nedaudz iepuvušu olu smaka. Pieejot pie avotiem, varējām redzēt, ka tie pamatīgi burbuļo. Varētu rasties iespaids, ka ūdens tajos vārās, bet patiesībā tās ir dažādas gāzes, kas nokļūst virszemē un tāpēc liek ūdenim burbuļot. To skaitā ir arī sērs, kas arī rada dīvaino olu smaku.

Apkārt avotiem tagad uzcelta maza sētiņa, kas iespējams uzlabo drošību vai varbūt aizsargā avotus no tūristiem, tomēr jau pēc brīža viens vietējais brida taisnā ceļā pāri visām sētiņām un avotiem. Uz viņu, acīmredzot, šie noteikumi neattiecās. Tad arī es izlēmu spert dažus soļus pāri sētiņai un nofotografēt karstos avotus no nedaudz labāka skatu punkta.

Tālāk ceļš mūs veda uz turpat netālu esošo Furnas ezeru. Lai arī laiks bija krietni apmācies, nolēmām uzkāpt arī blakus esošajā kalnā, no kura bija jāvar pārredzēt gan Furnas ciemu, gan blakus esošo ūdenskrātuvi. Ceļš kalnā bija ļoti salijis un dubļains, turklāt no kalna augšas varējām redzēt tikai pusi Furnas ezera, jo otra puse atradās miglā vai milzīgā lietusmākonī.
Arī slēpni kalna galā neatradām, tomēr kāpienu kalnā nenožēlojām, jo pa ceļam redzējām pāris interesantas putnu sugas, kuras iepriekš nebijām redzējuši, tāpēc arī to nosaukumu nepateikšu. Nokāpjot no kalna lejā, tā piekājē varējām redzēt daudzos grodu veidotos caurumus zemē, kuros vietējie gatavo sautējumu. Daži no tiem bija jau tukši, bet daži aizrakti ciet – tajos tobrīd gatavojās sautējums. Sautējums, kas ievietots noslēgtā katlā, tiek ierakts šādā caurumā un no karstajiem avotiem nākošais siltums to vairāku stundu garumā silda un pagatavo. Paši gan to nenogaršojām, jo, lai to izdarītu, vajadzētu doties atpakaļ uz Furnas ciemu un meklēt restorānu, kur to pasniedz. Tā vietā turpinājām ceļu apkārt Furnas ezeram, kurš bija pat zaļāks nekā Zaļais ezers, ko redzējām pirmajā pārgājiena dienā.

Ar to arī mūsu piektā diena beidzās. Atceļā ar autobusu atkal braucām kopā ar Heidi. Tajā brīdī tā jau vairs nešķita nekāda sagadīšanās, drīzāk liktos jocīgi, ja viņas pēkšņi autobusā vairs nebūtu!