Bungee Jump
Pasaulē ir daudz lietas, kuras es it kā vēlētos izdarīt, bet kaut kā nekad nesakrīt apstākļi, lai to patiešām paveiktu. Viena no tādām bija izlekšana ar gumiju jeb bungee jump. Manuprāt, Latvijā ar tādu pa lielam nodarbojas tikai LGK un regulāri lēcieni tiek veikti no gaisa tramvajiņa Siguldā. Ilgi nedomājot, *uzgooglēju viņu mājaslapu un pierezervēju sev laiku. Izrādās, ka, lai labprātīgi izlektu no 40 metru augstuma, nepietiek vien ierasties, vajag vēl arī pierakstīties. Informācijai, viņu mājaslapa ir http://bungee.lv/ un lēcieni tiek veikti no ceturtdienas līdz svētdienai pēc 18:30 vakarā. Pierakstīties, lai nebūtu jāgaida rindā,ir iespējams viņu mājaslapā. Ceturtdienās lekt ir izdevīgāk, jo pretēji parastajai cenai (25 Ls) tas maksā vien 20 Ls.
Ierados pie gaisa tramvajiņa vairāk vai mazāk laicīgi un iegādājos kasē biļeti, kur tika pierakstīts mans vārds, adrese un bija nepieciešams arī parakstīties, iespējams, par to, ka apzinos, ka šis lēciens var būt arī pēdējais. Nedaudz pagaidīt tāpat nācās, jo iepriekšējā grupā daži cilvēki bija nedaudz minstinājušies pirms spert soli pār tramvaja vagoniņa slieksnim. Vienā reizē vagoniņā sadzen ap 10-12 cilvēkiem, pirms tam visiem uzvelkot drošības iekares (harness). Tā kā vagoniņa durvis visu laiku ir atvērtas, tad visiem vajadzēja ar karabīnēm pieāķēties pie drošības striķa tā iekšpusē.
Tālāk jau vagoniņš aizbrauc līdz upes vidum un viss notiek kā konveijerā – cilvēkam piestiprina gumiju, tas pārbijies minstinās un pēc laiciņa izlec, tad vagoniņš pabrauc nedaudz tālāk uz krastu, kur cilvēku nolaiž lejā, un atkal atpakaļ uz upes vidu, lai sāktu visu no jauna. Jāsaka, ka darbinieki ir ar zināmu jautrības devu un melno humoru, bet viss norit operatīvi un ātri.
Nelecu pirmais, jo gribēju redzēt, kā citi pirms manis nolido lejā. Jāsaka, ka no augšas viss izskatījās tik pat iespaidīgi ja ne iepaidīgāk kā no lejas, bet nojautas par sajūtām kādas būs lecot vēl arvien nebija. Tikai tad, kad pašam nācās pieiet pie vagoniņa durvīm un paskatīties uz 40m augsto kritumu, sapratu, kur esmu iekūlies. Pēkšņi manī atkal uzpeldēja vertigo sajūtas un nebiju drošs vai varēšu izlekt. Kādu laiciņu minstinājos, bet tad, pēc instruktoru ieteikuma, centos lekt pēc iespējas tālāk uz priekšu. Lai arī tās bija tikai divas līdz trīs sekundes brīvā kritiena, šķiet, ka atceros sajūtas no katra mirkļa. Pirmajā brīdī sajūta bija kā milzīga brīvība, bet jau neilgi pēc tam nāca apskaidrība, ka tu ar lielu ātrumu tuvojies ūdenim un nebija īstas drošības sajūtas, ka kritiens nebūs letāls. Apmēram pēc divām sekundēm tu apjaut, ka kritiens tomēr beigsies, bet neesi drošs kura ķermeņa daļa dabūs lielāko rāvienu. Un rāviens seko, kaut arī ne ass, tas tomēr liek visām iekšām saskriet uz augšu. Ne baiļu, ne nelabuma dēļ, bet tīri fiziski šķiet, ka vēders grib izkāpt pa muti, tomēr kamēr tu par to domā, gumija jau atkal tevi ceļ augšā. Un šajā brīdī tava galva ir augstāk par kājām, tā nepavisam nav patīkama sajūta, zinot, ka kājām vajadzētu būt augstāk par galvu. Pēc otrā kritiena vairs nesako nekas ievērības cienīgs, drīzāk tāda pašūpošanās, bet iepriekšējie mirkļi ir bijuši pietiekami, lai gūtu milzīgu adrenalīna devu.
Lai arī pēc lēciena šķita, ka man ar to arī varētu pietikt, tagad liekas, ka varētu lekt atkal. Tikai šoreiz jau no kāda ievērojamāka augstuma. Un pasaulē netrūkst pasakaini skaistu tiltu un torņu, kas šādu iespēju piedāvā.