Ceļojums uz Portugāles vidieni

Jau rakstīju, ka septembris un nosacīti arī oktobris pieskaitāms pie labākā laika, kad kaut kur aizceļot, jo aktīvā tūrisma sezona ir beigusies un lidojumu/viesnīcu piedāvājumi ir pietiekoši vilinoši, lai no tiem nespētu atteikties. Arī šoreiz mēs kritām par upuri šādam piedāvājumam un oktobra vidū devāmies kārtējajā ceļojumā uz Portugāli, šoreiz, lai apskatītu Portugāles vidieni – Lisabonu un tās apkārtni. Te gan jāmin, ka šis bija 2010. gada oktobris un tā arī līdz šim nebija sanācis uzrakstīt piezīmes par šo ceļojumu. Līdz ar to šis būs pietiekoši labs vingrinājums manai atmiņai. Šis ceļojums atšķīrās no citiem ar to, ka līdzi mums bija divi “gidi” – mūsu portugāļu draugi, kuri labprātīgi piekrita mūs iepazīstināt ar savu dzimto zemi. Portugāļi vispār ir ļoti laipni un atsaucīgi, kā arī lepni par savu tautu un valsti. Viņu patriotismu var manīt gandrīz katrā teikumā par un ap Portugāli.

Tā nu 2010. gada 6. oktobrī agri no rīta devāmies ceļā, lai lidotu uz Faro lidostu Portugāles dienvidos. Tas nebija gluži mūsu galamērķis, jo Faro reģions šajā gada laikā ir diezgan tukšs, to varētu salīdzināt ar Lietuvas Palangu ziemā. Tomēr vairāk nekā 4 stundu lidojums, kas abiem turp/atpakaļ izmaksāja vien 30 EUR, lika mums doties tieši uz šo lidostu. Zem jakas, kas paņemta līdzi dēļ lietus sezonas sākuma, bija uzvilkts vien t-krekls, kas 8 no rīta Stokholmā lika nedaudz nodrebināties. Pagaidām nekas neliecināja, ka galamērķī varētu būt ap 20 grādiem. Tomēr uzticējāmies Rodrigo un Karlai, kuri, sazinājušies ar savām ģimenēm, droši ziņoja, ka, lai arī līst, temperatūra ārā turas pietiekami augsta. Nokļuvuši Faro, tālāko ceļu mērojām ar auto. Todien bija jāšķērso teju vai pusvalsts, tāpēc laiku kavējam ar dažādām sarunām. Viņi kārtējo reizi uzjautrinājās par latviešu valodas pērli “karaļu pils”, jo “karaļu” (caralho) portugāļu valodā nozīmē “dzimumloceklis”, savukārt “pils” nozīmē tieši to pašu tikai šo vārdu lieto, runājot ar bērniem. Mums šo vārdu salikumu ceļojuma laikā vajadzēja atkārtot vēl un vēl, jo neviens neticēja, ka “kings’ castle” varētu tulkot šādi. Izbraucot no Faro reģiona, Rodrigo teica, ka tagad mums kādu laiku būs jābrauc pa Alentežu reģionu, kas esot milzīgs līdzenums un līdz ar to tur nav nekā ko redzēt. Nez ko viņi teiktu par Latviju, kas visa ir viens liels līdzenums? Bet Latvijā tas ir savādāk, tur ir pļavas, koki, meži, lauki, kaut kas tāds, kas Portugālē ir retums. Alentežu esot arī viena liela pilsēta Peža (Beja). Te nu arī mums bija vaļa nelielai jautrībai, kas sākotnēji bija pilnīgi neizprotama portugāļiem. Tas, protams, prasīja skaidrojumu no mūsu puses. Portugāļi mēdz diezgan daudz aprunāt un apsmiet Alentežu reģionā dzīvojošus, sakot, ka viņi ir pārāk slinki un lēnīgi, apmēram tāpat kā mēs smejamies par igauņiem.

Vakarā bijām nokļuvuši līdz Lisabonas priekšpilsēti Atalaia un piestājām kādā tirdzniecības centrā, lai pavakariņotu. Interesanti, ka tirdzniecības centri te ne vienmēr ir “lielas kastes”, te pie to arhitektūras vai vismaz grandiozuma tiek īpaši piedomāts. Tirdzniecības centrā devāmies uz vietu, kur milzīgs daudzums ēstuvju bija sakoncentrēts vienā vietā. Turklāt “lēnajām” ēstuvēm te nācās pietiekami sīvi konkurēt ar “ātrajām”, lai aizstāvētu savu tirgus daļu. Rezultātā “lēnās” ēstuves ir piešāvušās pagatavot noteiktus ēdienus pietiekoši ātri, lai cilvēki izvēlētos ēst pie viņiem nevis kaut kādā fast-food. Vietējie šīs vietas sauc par “fast slow food” jeb “ātro lēno ēdienu”. Portugāļi ļoti lepojas ar savu virtuvi un tās daudzveidību. Te man nākas tikai piekrist, jo visas nedēļas laikā nebija gandrīz neviena ēdiena, kas atkārtotos, turklāt gandrīz katrs no tiem bija raksturīgs un tik tiešām saucams par īstu portugāļu ēdienu. Tovakar nobaudījām steiku un sava veida kartupeļu biezeni, kurā iekšā tika iejaukta jēla ola, kas, atrodoties karstajos kartupeļos, pati nedaudz apcepās. Tālāk ceļš mūs veda cauri naksnīgajai Lisabonai. Izbraukuši tai cauri, nonācām Odivelas pilsētā*,* kur apciemojām Karlas vecākus. Gan Karlas, gan Rodrigo vecāki angliski runā ar grūtībām, tāpēc visas sarunas noritēja portugāļu valodā. Uz ceļojuma beigām man jau sāka šķist, ka es sāku saprast sarunas tematu, turklāt reizēm mani minējumi tik tiešām bija pareizi. Pēc īsās ciemošanās pie Karlas vecākiem, devāmies arī pie Rordigo ģimenes. Atvadīties viņiem laikam ir visgrūtāk, jo viņi nepārtraukti runā. Atvadīšanās notika aptuveni sekojoši – visi, turpinot runāt, sakāpa mašīnā, attaisīja logu, vēl joprojām turpināja runāt, tad, lēnām braucot projām, vēl joprojām turpināja runāt līdz beigās pateica “čau”. Vārdu “čau” viņi lieto tikai, lai atvadītos, atšķirībā no latviešiem, kas tāpat arī sasveicinās. Pirmā diena pagāja lielākoties ceļā, bet jau tad likās, ka esam iepazinuši Portugāli vairāk nekā visā savā iepriekšējā trīs dienu ceļojuma laikā.

Nākamajā rītā, kad bija uzlēkusi saule un ārā jau bija gaišs, varējām skaidrāk novērtēt to, kur esam nokļuvuši. Atradāmies viesnīcā, no kuras varēja redzēt okeāna piekrasti. Žigli pabrokastojām un devāmies pretim okeānam. Okeāna krastā atradās kāda pavisam veca, uz sabrukšanas robežas esoša ēka. Tā kādreiz esot bijusi viesnīca un restorāns, bet okeānam un erozijai paņemot arvien vairāk, tā šobrīd ir pamesta un ik pa laikam te varot vērot, kā kāda daļa no ēkas iekrīt okeānā. Portugāles rietumu piekraste vienmēr bijusi vējaināka un ar lielākiem viļņiem nekā tās dienvidi, Algarve, tomēr oktobrī te viļņi ir īpaši lieli. To spēks ir neaprakstāmi grandiozs un tie spēj pārvietot prātam neaptveramas smilšu masas. Piekrastē, kurā atradāmies, vēl tikai pirms pāris mēnešiem nebija bijis it neviena smilšu graudiņa, vieni vienīgi akmeņi un klintis, bet tad tur no akmeņiem nebija gandrīz ne miņas, jo visu pludmali klāja baltas smiltis. Tas padara peldēšanu šādās vietās vēl bīstamāku, jo nezinot apvidu, tu nekad nevari būt drošs, ka vilnis tevi neuzmetīs virsū kādam zem ūdens apslēptam akmenim.

Lai tiktu iekšā okeānā, vajadzīgas nelielas priekšzināšanas – nepieciešams pareizajā laikā ienirt zem viļņa līdz pat ūdens gultnei un tad izpeldēt uz priekšu tam pa apakšu. Ja tas neizdodas, tad vilnis ierauj tevi sevī iekšā, tu tiec sagriezts tādā kā centrafūgā un, nākamreiz iznirstot virs ūdens, ne tikai neesi ticis tālāk uz priekšu, bet arī neorientējies uz kuru pusi ir zeme un kurā brīdī nāks nākošais vilnis. Man pietika ar vienu došanos iekšā un izpeldēšanu cauri četriem viļņiem, lai es, nepareizi ienirstot, tiktu sagriezts virpulī un iznirtu virs ūdens diezgan dezorientējies. Ar Rodrigo palīdzību kaut kā tiku krastā, bet pozitīvas emocijas tas manī neatstāja. Te jāpiemin, ka šajā laikā cilvēki vispār nemēdz peldēties, ne tikai lielo viļņu, bet arī aukstā ūdens dēļ. Tai pat laikā pārdesmit kilometrus attālajā Peniche pilsētā noritēja sērfošanas čempionāts, kam šis gadalaiks ir kā radīts un kuru vienā no nākamajām dienām apmeklējām arī mēs.

Pēc okeāna devāmies dziļāk Portugālē, lai apskatītu vienu no tās lielākajām pazemes alām. Šīs alas tūrisma ceļvežos gandrīz netiek reklamētas un nonākot pie mūsu izraudzītā apskates objekta, visa informācija bija pieejama tikai portugāļu valodā, kas nozīmē, ka viņu mērķauditorija ir vietējie. Sagaidījuši nākamās tūres sākumu devāmies iekšā dziļi zem zemes. Tā kā gids runāja tikai portugāliski, tad baudījām alas ar acīm. Likās, ka bijām nokāpuši kādus 10 stāvus zem zemes, kad ceļš turpinājās vairāk horizontālā virzienā un pa pazemi šķērsojām noteikti kādus pāris kvartālus. Pazemes takas beigās mūs sagaidīja mākslīgi izveidots pazemes ezers un dažādu akmeņu un iežu muzejs. Atgriežoties virszemē bija līdzīgas sajūtas kā pēc Parīzes katakombām, kad iznācām kādā pavisam nezināmā rajonā un uz brīdi pat nenojautām kur atrodamies un nezinājām, kā atgriezties uz savu auto. Atpakaļceļu, protams, veiksmīgi atradām un varējām baudīt tālākos piedzīvojumus atklājēju zemē. Te būs informācija, par alām, kuras apmeklējām: http://www.grutasmiradaire.com/.

Patiesībā atklājēju piemineklis varenās Tagus upes piekrastē arī bija viens no nākamajiem pieturas punktiem. Tas slejas liels un milzīgs, un redzams visiem, kas iebrauc Lisabonā no okeāna puses. Līdz sīkumiem līdzīgs ir stāsts no ekspotīcijas par sajūtām, ar kādām portugāļi dalās, runājot par bijušajām Portugāles kolonijām un to cik sāpīgi portugāļiem ir samierināties ar to, ka viņi vairs nav pasaules lielvalsts. Par viņu vēsturi varētu runāt daudz un dikti, īpaši jau par diktatūras režīma krišanu, kas joprojām ir liels strīdu temats starp vietējiem. Līdzīgi kā pie mums ir cilvēki, kas apgalvo, ka padomju laikos ir bijis labāk, arī tur ir cilvēki, kas atbalsta bijušo režīmu, lai gan šādu cilvēku ar laiku paliek arvien mazāk un mazāk. Sāpīga tēma portugāļiem ir arī bijušās kolonijas – gan skatoties uz portugāļiem, kas palika dzīvot kolonijās, gan uz imigrantiem, kas imigrēja Portugālē no kolonijām. Pēc koloniālā režīma sabrukšanas, daudzi portugāļi no kolonijām, īpaši Angolas, tika fiziski patriekti vai pat nogalināti. Tas savukārt raisīja virkni etniska naida pašā Portugālē, kur otrās vai pat trešās paaudzes imigranti izpelnījās nicinošu attieksmi no vietējiem. Lielāka vai mazāka mēroga grautiņi un saķeršanās vērojamas vēl pat šodien un nav zināms vai tām kādreiz pienāks gals. Neskatoties uz to visu Portugāle ir brīnišķīga zeme un, manuprāt, izturās ļoti toleranti pret imigrantiem.

Jau nākamās dienas agrā rītā devāmies uz vienu no Lisabonas simboliem – Christo-Rei. Tā ir Rio Dežaneiro iedvesmota statuja, kas slejas Tagus upes otrā krastā un īpaši labi redzama izgaismota nakts tumšajās stundās no Sv. Džordža pilskalna. Uzbraucot statujas augšā, no tās pavērās arī lielisks skats uz San Francisko Golden Gate tilta līdzinieku – 25. aprīļa tiltu. Patiesībā vienīgā līdzība tiltiem ir tikai to krāsojums. Tiesa šo tiltu ir cēlusi tā pati kompānija, kas ir cēlusi arī kādu citu tiltu San Francisko (Oakland Bay Bridge), kas cilvēkus var samulsināt vēl vairāk. Savā krāšņumā tas aizēno tehniski vēl iespaidīgāko un garāko tiltu Eiropā – Vasko de Gammas tiltu, kurš arī labi redzams no Christo-Rei statujas.

Pēc kristus statujas apmeklējuma dodamies uz Lisabonas vēsturisko centru, kur, sīkam lietum līņājot, blandamies pa šaurajām ieliņām un izbaudām seno arhitektūru. Runājot par tās senumu, jāatzīst ka tik ļoti sena tā nemaz nav, jo 1755. gadā Lisabonu gandrīz pilnībā nopostīja zemestrīce, kas zināma arī kā Lielā Lisabonas Zemestrīce. Tā vietā, lai censtos kaut ko glābt, tika izvēlēts plāns celt visu no jauna.

Turklāt kāds arhitekts ieteica veidot regulāru paralēlu ielu tīklu centrā un dažas no ielām veidot plašākas. Tas viss notika laikā, kad cilvēki vēl pārvietojās ar karietēm un zirgiem, tāpēc daudziem šāds lēmums, paplašinot ielas un nelietderīgi izmantojot tam zemi, šķita ļoti mulsinošs. Tomēr tieši pateicoties viņa pārdomātajam plānojumam, mēs šobrīd varam tik labi orientēties un izbraukt pašu pilsētas centru. Klaiņojot pa mazajām ieliņām, nogājām arī pa Rua Augusta – lielāko gājēju ielu centrā. Šīs ielas daļa, kas ir vistuvāk upei un Rau Augusta arkai ir zināma arī ar to, ka tur regulāri tev piedāvās nopirkt kādas narkotikas – vai tā būtu zālīte, vai hašišs. Un īpaši nemeklējot arī pie mums pienāca kāds vīrs, kurš attaisīja žaketīti noklāt pilnu ar “mantām” mums vēstīja: “From Morocco! Good stuff!” Tam, ka narkotikas nāk no Marokas, laikam vajadzēja būt kā firmas zīmei. Mēs, protams, atteicāmies un devāmies tālāk.

Tālākais ceļš mūs veda uz pēdējos gados strauji attīsto rajonu Oriente, zem tāda paša nosaukuma tur arī atrodas viens no lielākajiem Lisabonas transprota centriem. Vilciens Portugālē nav ļoti populārs, tāpēc pērkot biļeti, vienmēr jāpievērš uzmanība, uz kuru staciju tas dosies. Šis rajons attīstījies galvenokārt pēc 1998. gada, kad tur notika Expo izstāde, bet pretēji Seviļas piemēram, kur aiz izstādes palikuši vien grausti, te viss attīstījies tikai uz priekšu. Viens no mūsu apmeklējuma iemesliem ir arī tur esošais okeanārijs. Tas ir sadalīts četrās daļās un katrā no daļām redzams viens no lielajiem pasaules okeāniem.

Kas gan būtu Portugālē bez okeāna? Nedaudz pabaudījuši to pirms dažām dienām, atkal devāmies tuvāk piekrastei. Pirmais pieturas punkts, braucot no Lisabonas, bija Cascais (latviski to izrunā Kaškaiš). Cascais varētu salīdzināt ar Latvijas Jūrmalu, jo arī tā ir vieta uz kuru vasaras karstajās dienās traucas milzīgas masas portugāļu. Un arī uz to kursē elektriskais vilciens. Patiesībā tas ir lielisks un ātrs veids, kā nokļūt līdz Cascais, jo uz autoceļa bieži mēdz būt sastrēgumi, turklāt vilciens visu laiku brauc gar upi, ļaujot baudīt arī skaistos Portugāles dabasskatus. Karstā vasaras dienā ierodoties Cascais, pirmā lieta, kas būtu jāizdara, ir jānopērk saldējums. Un to var izdarīt Santini Cascais, kas atrodas vien dažu soļu attālumā no dzelzceļa stacijas. Pēc portugāļu teiktā, šī ir vieta, kur ar dabūt visgaršīgāko saldējumu Portugālē. Esot Cascais, noteikti vajag apmeklēt arī Elles Muti (Boca do Inferno). Tā ir vieta, kur caur klints sienā izgrauztu caurumu, nepārtraukti tādā kā ieplakā iekšā skalojas viļņi.

Pēc šīs portugāļu Jūrmalas apskates devāmies uz vietu, bez kuras Lisabonas apmeklējums nu nekādi nav iedomājams – Sintru. Tā ir maza pilsēta netālu no Lisabonas un tā atrodas Sintra-Cascais nacionālā parka teritorijā. Tiesa pašu Sintru ar Cascais savieno vien autobusa līnijas, kamēr no Lisabonas centra uz Sintru ir ļoti ērti nokļūt ar vilcienu. Bet lai apskatīto ko nedaudz vairāk kā tikai pašu Sintras centru, nāksies krietni pastaigāt ar kājām, vai izvelēties kādu no vietējiem autobusiem. Es, protams, ieteiktu visu izstaigāt ar kājām, kas sniedz dubultu baudu vērojot okeānu un apkārtnes skatus, no pilīm, kas atrodas kalnu galos. Jā, es nekļūdījos, tur tik tiešām ir vairākas pilis, turklāt katra no tām celta savādākā stilā. Vecākā no tām ir mauru pils, kas tur uzcelta vēl mauru valdīšanas laikos. Interesants ir fakts, ka te vienkopus sastopami koki un augi no visām pasaules malām, jo savulaik Portugāles karalis aicinājis citu zemju valdniekus te celt savu viesu rezidenci un tolaik noraidīt šādu piedāvājumu skaitījies apkaunojoši, tādēļ teritorijā parādījās arvien vairāk piļu no dažādām valstīm, kā arī dažāda flora no citām valstīm. To varētu saukt par kultūras un arhitektūras miksli.

Nezinātājam garām varētu paslīdēt kāda kafejnīca, kas noteikti jāapmeklē Sintrā. Tās nosaukums ir Piriquita. Tā ir lieliska kafejnīca, kurā var nobaudīt izcilas kūciņas un kafiju. Varbūt vizuāli šī vieta nešķiet nekas īpašs, tomēr tai ir sava aura un Portugāles garša. Patiesībā starp portugāļiem tā kļuva tik populāra, ka tikai dažus kvartālus tālāk tie atvēra vēl vienu kafejnīcu zem nosaukuma Piriquita II. Pie viņiem un citur Portugālē iespējams arī nopirkt vīnu zem līdzīga nosaukuma – Periquita, tomēr, lai arī vīns ir labs un ar senām tradīcijām, tam nav nekā kopīga ar šīm kafejnīcām, izņemot tā līdzīgo nosaukumu.

Viss iepriekšējās dienās piedzīvotais tika papildināts vēl ar vakariem Lisabonas veciplsētā, Chapitô – klaunu skolas bāra apmeklēšanu (iesakam), kā arī neskaitāmām pludmalēm un sērfošanas sacensību apmeklēmumu Peniche, bet to visu vienkārši nevar aprakstīt ar vārdiem, tas ir jāaizbrauc un jāpiedzīvo pašiem. Mēs nojaušam, ka ne tuvu nesam apskatījuši un izbaudījuši visu un ka pagriežoties kaut kur pa labi tā vietā, lai ietu taisni, mēs piedzīvotu kaut ko jaunu. Tomēr vienu mēs varam droši apgalvot pēc piecu reižu Portugāles apmeklēšanas – tā ir viena no mūsu mīļākajām valstīm un ceļojumu galamērķiem. Iespējams tas ir tāpēc, ka savā ziņā mums ar viņiem ir tik līdzīga mentalitāte un mēs daudz labāk varam saprast viņus, dzīvojot ne tik bagātā Eiropas Savienības valstī. Apmeklējot kafejnīcas un satiekot cilvēkus, tu jūti, ka viņi ir patiesi nevis samāksloti un nav augstprātīgi, kā reizēm mēdz gadīties ar francūžiem vai itāļiem. Bet varbūt viss atkarīgs tikai un vienīgi no personīgās pieredzes.

Atceļā uz Faro lidostu vēl izbraucām cauri Setubal, piestājām, lai pavakariņotu un noskatītos saulrietu Vila Nova de Milfontes, bet pārsvarā braucām, braucām un braucām, lai pavadītu pēdējās stundas pirms lidojuma mājup, guļot uz lidostas soliņiem. Atā, Portugāle! Mēs atgriezīsimies atkal.