Gandrīz atnākusi ziema

Pirms divām dienām arī Stokholmā termometra stabiņš noslīdēja zem nulles atzīmes un gandrīz jau varēja pasludināt ziemas atnākšanu, bet tā kā no nokrišņiem (Stokholmai netipiskā kārtā) nebija ne miņas, tad ziema izpaudās ar pamatīgu sarmu, kas turējās veselas divas dienas. Patiesībā jāatzīstas, ka nemaz nedzīvoju Stokholmā, bet gan tās piepilsētā Solna, kas “kā tāda pussala iestiepjas jūrā”, ko sauc par Stokholmu. Tomēr pastāvīgai dzīvošanai tas pat varētu būt izdevīgāk, jo te ir zemākas dzīvokļu cenas, daudz zemāka maksa par auto novietošanu uz ielas, mazāks ikmēneša maksājums par dzīvokļa apsaimniekošanu, bet tajā pat laikā dislokācija ir pietiekoši tuva Stokholmas centram.

Vakarā pēc aukstās dienas devos mājās. Jau slēdzu vaļā dzīvokļa durvis, kad pēkšņi atvērās pretējā dzīvokļa durvis un pa tām galvu pabāza gadus 4-5 maza meitene un teica “Čau!” Nodomāju, ka varbūt tur dzīvo kāda itāļu ģimene un arī teicu “Čau!”, bet viņa turpināja “Kā Tev iet?” uz ko es automātiski atbildēju “Labi!” Negaidītā kaimiņiene laikam nebija gaidījusi, ka viņu kāds sapratīs un sakautrējusies ātri vien aizvēra durvis. Nezinu, vai viņa tur dzīvo vai dzīvos vai dzīvoja, jo dzīvoklī notiek šādi tādi remontdarbi un parasti tur neviena nav. Es tikai nodomāju par to, cik gan tā pasaule ir maza un cik liela sagadīšanās, ka pretējā dzīvoklī arī atradās latvieši.