Geocaching 10 gadi
Nosacīti ap šo laiku Geocaching aprit 10 gadu jubileja, jo 2000. gada 1. maijā tika atvērta satelītu sistēma, ar kuras palīdzību nu arī civilie pilsoņi var piekļūt GPS servisam. Šajā sakarā Stokholmā noritēja īpašs 10 Years! Event Cache pasākums par godu šai 10 gadu jubilejai. Tas sākās pie pirmā Zviedrijā izveidotā ģepslēpņa, kurš šobrīd nu jau atrodas arhivētā stāvoklī.
Dalībniekiem tika izdalīts saraksts ar īpaši notikumam izveidotiem un nesen paslēptiem slēpņiem, kurus vajadzēja sameklēt. Tā kā uz pasākumu ieradāmies samērā netradicionālā veidā – ar jahtu (bet par to būs atsevišķs ieraksts), turklāt vēja virzienu ietekmēt ir samērā grūti, tad nedaudz nokavējām sākumu, kad tika uzņemts foto, bet arī bez tā sekmīgi reģistrējāmies pasākumam un devāmies izzināt tuvējo apkārtni.
Kopumā nogājām ap 10km, brienot gan pa normālām taciņām, gan pa brikšņiem, gan rāpjoties klintīs. Pa ceļam sastapām arī ne mazums citu ģeoslēpņotāju, kas visi savā starpā laipni sasveicinājās. Interesanti bija redzēt lielo daudzumu ģimeņu ar bērniem, kas nodarbojas ar slēpņu meklēšanu. Laikam jau tas ir lielisks veids, kā jaunatni kaut uz kādu brīdi pierunāt atrauties no datora un pavadīt laiku brīvā dabā. Vietējie droši vien šajās dienās savā rajonā jutās vairāk kā dīvaini, jo ejot pa meža taku pēkšņi cilvēku pūļi iet tieši šķērsām taciņai, taisni cauri mežam. Varbūt pat nodomāja, ka viņi paši ir sajaukuši taciņu ar mežu.
Tiem, kas ar geocaching nav īpaši pazīstami, jāsaka, ka tā nebija tipiska slēpņu meklešana, jo parasti tas tiek darīts un to vajadzētu darīt klusi un neuzkrītoši, nevis visam skanot un rībot, diemžēl šāda pasākuma gadījumā to panākt bija gandrīz neiespējami. Arī konteineru meklēšana ne vienmēr bija tik aizraujoša, jo ierodoties slēpnī iepriekšējais cilvēks vēl nebija paguvis noslēpt konteineri.
Rezultātā vakardien tika atrasti 4 slēpņi un mans uzdevums par 100 ģeoslēpņu atrašanu tika par dažiem procentiem pavirzīts uz priekšu. Vienam bija norādīts terrain 2, bet lai to sasniegtu nācās uzrāpties diezgan stāvā klintī, ko varbūt varētu vērtēt pat ar 3, tomēr skats no šīs klints atsvēra visas pūles – no klints augšas varēja pārredzēt diezgan lielu daļu Stokholmas arhipelāga. Nospriedām, ka, iespējams, dodoties uz šo slēpni no otras puses, klints varētu nebūt tik stāva, tāpēc izdomājām, ka atceļā kāpsim lejā pa otru pusi. Tik stāva tā tik tiešām nebija, bet par pārsteigumu mums pašiem, iznākuši no brikšņainā mežiņa, attapāmies zirgu sacensību aizkulisēs (nezinu kā lai savādāk nosauc vietu, kur normālie cilvēki nedrīkst iet, bet kur pulcējas zirgi ar saviem īpašniekiem pirms svarīgā iznāciena). Pafotogrāfējām nedaudz zirgus, pastaigājām nedaudz apkārt un tad neviena nemanīti pametām šo aizliegto teritoriju, lai meklētu kārtējo slēpni.
Pēc slēpņošanas devāmies atpakaļ uz jahtu, kad pamanījām gandrīz pašā ezera krastā skalojamies divas kredītkartes izmēra kartes. Veikli tās izzvejojām un izrādās tās bija Tele2 mobilo sakaru priekšapmaksas kartes. Nedaudz papeldējušas, tās vēl joprojām bija neskartas un darboties spējīgas. Diezgan smieklīga situācija sanāk, ja padomā par to, kā Tele2 priekšapmaksas kartes sauc Latvijā – Zelta Zivtiņa. Tātad sanāk, ka ar zivju tīklu (jo tomēr tās atradās ar roku neaizsniedzamā dziļumā) bijām izzvejojuši divas zelta zivtiņas – abas svaigas un neskartas.