Geocaching nightmare
Fona mūzika: Kings of Leon – The End.
Bija vēls sestdienas vakars. Visu iepriekšējo dienu un nakti bija lijis stiprs lietus, tomēr mēs saņēmāmies un devāmies sameklēt multislēpni ar nosaukumu Mr. Pettifoggers NIGHTmare No 1. Tas atrodas pie Sandasjön ezera, kas, savukārt, atrodas Nakas rezervāta meža vidū. Todien mūsu rīcībā bija auto, tāpēc bija jāizmanto izdevība un jādodas uz šo rezervātu tieši tad, neskatoties uz ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem. Aprakstā bija minēts, ka slēpni ieteicams ņemt naktī, jo starp tā daudzajiem posmiem izvietoti miniatūri atstarotāji, kurus dienas laikā ieraudzīt būtu praktiski neiespējami. Naktī tiem virsū var spīdināt lukturīti un skatīties vai kaut kur 50-100m rādiusā nav manāms atspīdam nākošais punkts.
Uz slēpni devāmies četratā, kopā ar shotgun&bullet komandu un, spriežot pēc logiem, tā bija darījusi arī lielākā daļa citu slēpņotāju. Kad bijām nokļuvuši līdz rezervāta robežai, atstājām mašīnu stāvvietā un turpmāko ceļu mērojām kājām. Nebija vēl pilnīgi satumsis, tāpēc pa ceļam vēl paņēmām pāris citus slēpņus. Jāsaka, ka šajā rezervātā izvietoto slēpņu īpašniekiem izdoma patiesi strādā. Tur bija sastopami gan akmeņos iebūvēti konteineri, gan kokos iekārti mākslīgie čiekuri. Tomēr mēs te bijām ieradušies dēļ kaut kā cita – piedzīvojuma naktī. Necerējām, protams, ka tas tiešām izvērtīsies murgā.
Pirmais punkts, uz kuru veda koordinātes, slēpa sevī tikai koordinātes uz nākamo punktu. Tomēr, tā kā tas bija dziļi brikšņos, pat tikšana līdz tam mums sagādāja pamatīgas grūtības. Īpaši traucējošs bija tipiskais Zviedrijas reljefs, kas priekšā plānotajam maršrutam slēpa ne tikai klintis, bet arī dažāda izmēra paugurus. Rezervāta karte nebija pārāk detalizēta un neattēloja visus ceļus rezervāta ceļus, tāpēc no sākuma, mēģinādami nokļūt līdz sākumpunktam pa takām, apgājām tam apkārt no visām pusēm. Tajā brīdī arī negribējās pārāk mērcēties, jo kā nekā mežā visu nakti bija lijis. Kamēr nokļuvām līdz konteinerim ar nākamajām koordinātēm, ārā jau bija pilnīgi melna nakts. Kaut kur tālumā slēpās divi komunikāciju torņi, kuros draudīgi uz riņķi šaudījās brīdinošas bākugunis. Ikdienā izskatās, ka tās vienkārši mirgo, tomēr tad, kad visapkārt bija viena vienīga migla un mākoņi, varēja redzēt, ka tās patiesībā griežas uz riņķi. Vienīgā noderīgā gaisma nāca no mēness, kurš kaut kur tālumā sāka līst ārā no mākoņu maliņas. Izskatījās, ka laiks laikam tomēr sāka skaidroties. Un pēc brīža jau bijām zem skaidras, zvaigžņotas debess.
Devāmies uz nākošo punktu, kurā būtu jābūt koordinātēm uz atstarotāju takas sākumpunktu. Pieveicām kārtējo klinti, tad vēl vienu kalnu un te jau tas bija – konteiners ar norādēm uz īstā piedzīvojuma sākumu. Abus konteinerus atrast nebija pārāk grūti, grūti bija nokļūt līdz viņiem. Ātrs skatiens GPS un redzējām, ka krustu šķērsu esam izstaigājuši jau teju pusi rezervāta. Vienīgi žēl, ka neko daudz no viņa neredzējām. Kaut kur tumsā tikai šupru turpu šaudījās trīs lukturīši. Mēģinājām tikt līdz tuvākajam meža ceļam, lai vismaz daļu no posma līdz nākamajam punktam veiktu pa to. Atkal nācās lauzties cauri brikšņiem. GPS teica, ka pēc 10 metriem jau būsim uz ceļa, tomēr šķita, ka no tā nebija ne vēsts. Tad paspērām dažus soļus uz priekšu un tiešām – atdūrāmies uz šaura jo šaura meža celiņa. Naktī laikam tiešām viss izskatās savādāk. Nez kā mūsu piedzīvotais izskatītos dienā?
Nokļuvām līdz atstarotāju takas sākumam un likās, ka esam jau lielāko daļu darba paveikuši. Tikai tad ieraudzījām, ka atstarotāji ir maziņi mazītiņi atstarojoša materiāla izgriezumi, izmērā aptuveni 2x2cm. Domāju, ka dienā kaut ko tādu saskatīt būtu pilnīgi neiespējami. Spīdinājām ar lukturīšiem visapkārt, tomēr izrādījās, ka tikai 2 no 3 lukturīšiem ir pietiekami spēcīgi, lai sniegtos tik tālu. Lai vai kā, atradām nākošo atstarotāju diezgan ātri un bez īpašām problēmām. Tā kā kājas bija jau slapjas, īpaši vairs uz ceļu neskatījāmies. Tā bija kļūda, jo jau pēc brīža es iekāpu milzīgā peļķē līdz potītei. Tiesa, skatīšanās nebūtu daudz palīdzējusi, jo peļķi sedza bieza zāle. Tā nu, cauri slapjajam mežam brienot un kaut kur tālumā skanot putnu balsīm un ūdens krācītēm, devāmies tālāk no punkta uz punktu. Šķiet, ka divi posmi pa vidu bija pazuduši, jo tikai ar lielām grūtībām, staigājot apkārt, atradām nākamos atstarotājus. Pa vidam arī pārējie paguva izmērcēt kājas līdz pat ceļgaliem, bet es tikai pie sevis dungoju Kings of Leon dziesmu – The End. Manuprāt, tā ļoti labi iederējās šajā kontekstā, kad bijām jau trīs stundas blandījušies pa mežu un mūsu vienīgā izeja no meža bija paļaušanās uz GPS iekārtu.
Takai vajadzēja beigties ar diviem atstarotājiem uz viena koka, tomēr, tā kā viens no tiem bija nokritis, tad pēdējā punktā diezgan ilgi staigājām apkārt, kamēr viens no mums nejauši uzkāpa virsū slēpņa konteinerim. Attaisījām to un pierakstījāmies. Pēcāk vēl zemē atradām trūkstošo atstarotāju un piestiprinājām to atpakaļ pie koka. Mūsu piedzīvojums bija noslēdzies.
Tālāk jau atlika vien ceļš līdz mašīnai un atpakaļ uz mājām. Pusstundā, ejot uz mašīnu, aprunājām piedzīvoto un dalījāmies ar gandarījumu par paveikto. Smējāmies par to, kā mēs justos gadījumā, ja nebūtu tikuši līdz slēpņa beigām. Tā laikam būtu milzīga vilšanās.