"Jāņi" 2011

Šogad Jāņus svinējām nedaudz savādāk kā ierasts – kopā ar portugāļiem Latvijā. Bijām viņus uzaicinājuši uz Jāņu svinībām Latvijā vēl pagājušajā gadā, kad kopīgi pavadījām vasaras saulgriežus Stokholmas arhipelāgā. Toreiz viņiem stāstījām, cik daudz dažādu tradīciju latviešiem ir un viņi bija ļoti ieinteresēti tās visas izmēģināt. Dažreiz nāk tikai par labu veidot arī kādus tālejošākus plānus, pat, ja tas ir gadu vai vairāk uz priekšu.

Kopā pavadījām Latvijā gandrīz nedēļu un tāpēc izmantojām izdevību iepazīstināt viņus ne tikai ar saulgriežu tradīcijām, bet arī ar mūsu dzimteni. Neko daudz jau pa nedēļu apskatīt nevar, tāpēc pa lielam braukājām tikai ap Rīgu, tālākajam punktam esot Līgatnei. Lai arī laiks, kā jau uz Jāņiem, bija diezgan lietains, to pavadījām jautrā gaisotnē, pārsvarā izbaudot Latvijas dabu.

Pirmais vakars pēc ielidošanas Rīgā tika aizvadīts ar pastaigu pa Vecrīgu, pavakariņošanu Lido alus sētā un jūgendstila arhitektūras apskati vēstniecību rajonā. Vakaru noslēdzām ar saulrieta vērošanu pie kafijas Sky Bar, viesnīcas Latvija augšējā stāvā. Manuprāt, tas bija labs dienas noslēgums, jo varējām aplūkot tikko ar kājām izstaigāto Rīgu no augšas. Portugāļi teica, ka šādu vietu būtu neiespējami atrast Lisabonā, jo tā ir ļoti kalnaina. Portugāles galvaspilsētā no katra augstāka punkta iespējams pārredzēt pilsētu tikai līdz nākamajam augstajam punktam. Savukārt Rīgā iespējams apskatīt praktiski visu pilsētu no vienas mājas jumta, un tas tikai tāpēc, ka tā ir tik plakana.

Nākamajā dienā bija Līgo, tāpēc visa diena pagāja gatavojoties vakara svinībām – iepērkot pārtikas krājumus un marinējot šašliku. Lai arī šašliks nav latviešu ēdiens, tas tomēr ir ļoti tradicionāls uz Jāņu svinībām. Veikalā centāmies pirkt pēc iespējas tradicionālākus Latvijas pārtikas produktus, lai portugāļi varētu nobaudīt arī daļiņu no latviešu kulinārijas. Dažas no iegādātajām lietām:

• ķimeņu siers
• kvass, latviešu alus
• konfektes “gotiņa”
• ķiploku grauzdiņi (kuri starp citu viņiem ļoti, ļoti gāja pie sirds)
• rupjmaize, saldskābmaize
• speķa pīrādziņi

Svinībās devāmies nevis uz kādu organizēto pasākumu, bet gan pie dabas – lauku mājas Gaujas piekrastē, pāris kilometrus no ietekas Rīgas jūras līcī. Tur arī iekūrām ugunskuru, plūcām Jāņu zāles, pinām vainagus, lecām pāri ugunskuram, cepām šašliku, kartupeļus un bietes ietītas folijā, kā arī daudz citu izdarību. Sagaidījām saulrietu pie jūras un tad svinību vietā turpinājām gaidīt saullēktu. Tas portugāļiem izrādījās visgrūtākais posms un līdz saules uzlēkšanai kādam gadījās arī pa reizei iemigt. Tomēr rītu sagaidījām visi kopīgi un varējām doties gulēt.

Nākamajā dienā pēc svinībām devāmies ceļā nedaudz vēlāk. Diena bija diezgan lietaina, bet tas mūs neatturēja. Bijām ieplānojuši paviesoties Lāču maizes ceptuvē un izstaigāt Tīreļpurva taku. Ja ar Lāču maizi mums viss izdevās kā plānots, tad Tīreļpurva taka izrādījās slēgta un visas laipiņas tur bija aiznestas. Tā vietā devāmies uz Slokas ezeru un dabas taku, kas ved gar to. Dienas noslēgumā vēl aizbraucām līdz Jūrmalai, bet tā kā ik pa laikam lija lietus, tad pēc neilgas pastaigas devāmies uz akvaparku.

Sestdiena bija paredzēta braucienam uz Siguldas pusi, arī laiks tam bija krietni vien piemērotāks nekā dienu iepriekš. Pirmā pietura bija rodeļu nobrauciens Rāmkalnos, pēc kā sekoja brauciens ar gaisa tramvajiņu, pastaiga pa Krimuldas rezervātu, Gūtmaņa ala un visas tam piedienošās lietas. Vakarā vēl arī aizbraucām uz Līgatnes dabas taku Gaujas Nacionālajā Parkā, kur skatu tornī atradām vienu ļoti labi noformētu slēpni.

Pēdējo dienu pēc ciemiņu iniciatīvas pavadījām apskatot vēl neredzētās Rīgas daļas. Tai skaitā iegriezāmies centrāltirgū, kas portugāļiem šķita ļoti labs. Viņi teica, ka, ja dzīvotu Rīgā, tad bieži turp dotos iepirkties. Te viņi arī plānoja sapirkt visu, kas nepieciešams vakariņām, ko viņi nolēma mums pēdējā vakarā pagatavot. Ēdienkarte bija sekojoša – svaigi ceptas garneles ar olīveļļu un ķiplokiem, tad astoņkāja salāti un beigās viena no bakaļau receptēm. Bakaļau ir Portugālē ļoti iecienīta zivs. Runā, ka viņiem esot vairāk nekā 1000 receptes no šīs zivs. Kā stāstīja pats Rodrigo, tad senos laikos portugāļu zvejnieki devās makšķerēt zivis līdz pat pašai Norvēģijai, kur arī sastopama šī zivs. Bet tā kā viņiem zivis vajadzēja nogādāt arī mājās, tad tās tika pamatīgi iesālītas, lai nesabojātos. Tāpēc arī vēl joprojām šī zivs ir visur nopērkama kaltētā, iesalītā veidā. Bijām daudz dzirdējuši par šo zivi vēl tad, kad paši devāmies uz Portugāli. Bet tā kā to vajadzēja nopirkt Latvijā, tad beidzot arī iztulkojām to latviešu valodā. Izrādījās, ka tā ir mūsu pašu pazīstamā menca. Tiesa mēs nekur neatradām to kaltētā un sālītā veidā, jo kurš gan to speciāli kaltēs un sālīs, ja tā tepat blakus nomakšķerējama. Lai arī svaigā menca receptei neatbilda, Rodrigo to tomēr nopirka un vakarā pagatavoja vienu no tradicionālajiem bakaļau ēdieniem – bakaļau ar kartupeļiem un sīpoliem. Šāda latviešiem netipiska maltīte bija lielisks viesošanās noslēgums, pēc kura nākamajā dienā visi kopā devāmies mājup uz Stokholmu. Dažbrīd šķiet jocīgi teikt “mājās uz Stokholmu”, bet esam te jau divus gadus, turklāt man mājas vienmēr bijušas tur, kur es tobrīd atrodos.

Līdz ar to esmu arī izpildījis savas 101 lietas 91. punktu – parādīt ārzemniekiem kā svinami latviešu Jāņi. Lai arī sākotnēji biju domājis tikai noorganizēt pasēdēšanu ar kolēģiem ap Jāņu laiku Stokholmā, šis, manuprāt, ir vēl labāks veids, kā kādam parādīt ne tikai Latviju, bet arī tās īstenās tradīcijas.