Kā es braucu ziemeļblāzmu lūkoties

Dabas fenomeni mēdz izsist cilvēkus no viņiem tik ierastā ikdienas ritma. Tie liek cilvēkiem apbrīnot kaut ko neikdienišķu un nepierastu, piemēram, ziemeļblāzmas gaismas spēles debesīs. Personīgi man vienmēr bija kārojies ieraudzīt ziemeļblāzmu dzīvē, pārliecināties, vai tā tik tiešām ir tik iespaidīga un spoža, kādu to var vērot fotogrāfijās. Lai to noskaidrotu, noorganizējām kārtējo ceļojumu uz Zviedrijas ziemeļiem, kur bijām pabijuši arī vasarā. Ziemeļi vilināja ne tikai ar polārblāzmu, bet arī ar braucienu husky suņu pajūgā un citām ziemeļos pieejamajām izklaidēm.

Zviedrija ir ļoti izstiepta valsts un liela daļa cilvēku nemaz nenojauš cik ļoti izstiepta tā patiesībā ir. Salīdzinājumam, ja Zviedriju tās galējā dienvidu punktā pieturētu un apgrieztu otrādi, tās ziemeļi sniegtos līdz pat Romai. Līdz ar to nokļūšana līdz mūsu galamērķim – Abisko, nebija nemaz tik vienkārša. Kā jau tiku rakstījis iepriekš, tad pārsvarā ir divi veidi, kā iespējams tur nokļūt – lidot ar lidmašīnu vai braukt ar vilcienu. Te jāpiemin, ka Norwegian ir pārtraucis lidojumus uz Kirūnu, tā kā pa lielam atliek vien SAS, kas ir nedaudz dārgāks, bet, laicīgi pērkot biļetes, lidojumam no Stokholmas nevajadzētu maksāt vairāk kā 85 EUR vienam cilvēkam abos virzienos. Tomēr, tā kā lidošanu jau bijām izmēģinājuši un 18 stundu brauciens vilcienā šķita piedzīvojumu vērts, nolēmām doties turp ar vilcienu. Turklāt vilciens mūs aizvesda uzreiz līdz Abisko, kamēr, lidojot ar lidmašīnu līdz Kirunai, atlikušos 100 km tāpat nāktos mērot ar vilcienu vai autobusu.

Jāsaka, ka tipiskā gadījumā vilciens nav ne ātrāks, ne lētāks variants. Tomēr pa reizei SJ lapā pavīd kāda akcija. Tādu brīdi izdevās noķert arī mums un varējām doties turp par puscenu. Diezgan lētas ir arī biļetes sēdvietās, bet tas jau ir sava veida mazohisms. Kopā bijām četri braucēji un paņēmām divas trīsvietīgas kajītes guļamajā vagonā (Sovvagn). Vilcienā ir pieejamas vietas arī kopējās kajītēs cita veida guļamvagonā (Liggvagn). Tāpat tur ir arī Bistro vagons, kurā iespējams ieturēt kādu maltīti, iedzert kafiju, vai vienkārši retro atmosfērā palasīt avīzi vai grāmatu. Vilciens kursē maršrutā Stokholma – Narvika (Norvēģijā), tas atiet no Stokholmas vakarā ap 18:00 un pienāk Abisko stacijā nākamajā dienā ap 12:00. Vilciens nav rentabls un ir vairāk kā piedzīvojums nevis ierasts pārvietošanās līdzeklis. Par tādu to mēs arī uztvērām un devāmies savā trīs dienu piedzīvojumā.

Nospraustajā datumā kopīgi ieradāmies Stokholmas centrālajā dzelzceļa stacijā, lai dotos 18 stundu garā pārbraucienā. Neviens no mums līdz šim nebija braucis nakts vilcienā, tāpēc viss tālākais nāca kā pārsteigums. Atraduši vajadzīgo peronu pēdējajās minūtēs pirms atiešanas soļojām garām garajam vilcienam, lai atrastu mūsu vagonu. Tas bija pats pēdējais jeb kā vēlāk izrādījās pats pirmais. Jāsaka, ka projektētāji pie tā tiešām ir gana piestrādājuši, jo 2 kvadrātmetrus mazajā kajītē iekšā bija ievietots pilnīgi viss – trīs gultas (viena virs otras), izlietne, spogulis ar skapīti, kurā iekšā kā vēlāk atklājām bija arī dzeramais ūdens, ziepes un šampūns, kā arī mazs, izvelkams galdiņš un trīs plaukti kur novietot somas. Viss diezgan saspiesti, bet funkcionāli un ērti. Tā kā vilciens nebija pārpildīts, tad varējām doties uz citu vagonu, kur pie lielāka galda četratā spēlējām dažādas galda spēles. Vēlāk vakarā devāmies uz savu kabīni, kur uz līdzpaņemtā datora paskatījāmies pāris seriālus (vilcienā visur ir pieejamas 220V kontaktligzdas), pavakariņojām un tad jau devāmies gulēt. Nākamajā rītā izbaudīju guļamvagona ērtību un iegāju dušā. Jāsaka, ka tas notika diezgan nestabili, jo brīžiem tajā šūpoja vairāk nekā uz prāmja.

Neilgi pirms vilciens pienāca Abisko austrumu stacijā, kur mums bija jākāpj ārā, pa logu novērojām ko pavisam dīvainu – debesīs bija redzama zaļā un sarkanā krāsā vizuļojoša gaisma. Tā kā neviens nebijām redzējuši ziemeļblāzmu pirms tam, tad nospriedām, ka tai ir jābūt ziemeļblāzmai, jo ārā vēl bija diezgan liela krēsla un nav noslēpums, ka ziemeļblāzmu būtu iespējams novērot arī dienas laikā, ja vien ārā nebūtu pārāk gaišs. Kā vēlāk mums paskaidroja hosteļa īpašnieks – tad tā noteikti neesot bijusi ziemeļblāzma. Tas nedaudz sagrāva mūsu cerības par to, ka jau pašā ceļojuma sākumā bijām ieraudzījuši to pēc kā braucām, bet galu galā svarīgs jau ir efekts nevis tas, vai tā bija tieši šī dabas parādība. Tuvākais, kam to varētu pielīdzināt ir Circumhorizontal arc, kas varbūt arī patiesībā bija tas, ko redzējām.

Ieradušies hostelī, ātri nometām savas somas un skrējām izbaudīt katru te ieplānoto mirkli. Uzāvuši parastās *cross-country slēpes devāmies iepazīt apkārtni. Diemžēl temperatūra šim laikam bija netipiski silta, ap nulle grādiem, kā rezultātā slēpes diezko labi neslīdēja un šo nodarbi drīz vien pārtraucām. Tā kā plānojām te pavadīt divas naktis, tad devāmies uz tuvējo un vienīgo veikalu Abisko, lai nopirktu pārtiku nākamajām vakariņām un brokastīm.

Pēc iepirkšanās devāmies pastaigā līdz Torneträsk ezeram, kas ar saviem 332 kvadrātkilometriem ir septītais lielākais ezers Zviedrijā. Šis ezers ir īpašs ar to, ka no Kirūnas netālu esošā ledus viesnīca tieši no šī ezera izzāģē milzīgus ledus klučus, no kuriem pēc tam tiek celta ledus viesnīca. Ledus te ir ļoti tīrs un skaidrs, tāpēc pateicīgi kalpo par ledus viesnīcas būvmateriālu. Līdz ar to bijām arī droši, ka tas te neielūzīs, jo ir vairāk kā metru biezs. Daži japāņi un citi cilvēki, kas ziemu savā dzīvē nebija redzējuši, tāpat baidījās doties uz ezera, lai arī centāmies viņus pārliecināt, ka tur var braukt pat ar auto.

Pēc garās pastaigas atgriezāmies hostelī un bija pienācis laiks doties saunā. Hostelī tika solīta īsta zviedru sauna, bet tajā brīdī īsti nezinājām ko tas varētu nozīmēt. Kā vēlāk izrādījās, tad tā ir kopējā sauna, kurā visiem jādodas kailiem. Kādam tas varētu šķist normāli, kādam nepieņemami, bet cilvēks, kas to organizēja (vienu vakaru tas bija vīrietis, otru – sieviete), nostādīja to tā, ka cilvēkiem pazuda sajūta, ka varētu būt arī savādāk. Sauna bija ar malku apkurināma un ūdens, ko lēja uz akmeņiem, bija ar piparmētru piedevu, kas lieliski papildināja saunas gaisotni. Starplaikos visi devās ārā un metās sniega kupenās atdzesēties. Diezgan ekstrēmi tas šķita austrāļiem, kuri pirms tam nebija plānojuši vārtīties sniegā, tomēr redzot kā visi viens pēc otra to dara, arī viņi, bara instinkta vadīti, pievienojās. Rezultātā sanāca lielisks vakars, kas pavadīts īstā zviedru saunā.

Nākamajā diena bijām paredzējuši lielāku pārgājienu pa Abisko nacionālo parku. Lai arī pārgājiens notika, nevarētu teikt, ka tas bija ļoti veiksmīgs, jo ārā diezgan stipri sniga, kas apgrūtināja redzamību un neļāva patiesi izbaudīt parka un apkārt esošo kalnu skaistumu. Brīžiem arī sniegs bija līdz ceļiem, kas pēc pāris kilometriem brišanu caur to padarīja makten nogurdinošu.

Izgājuši no rīta 9:00, atgriezāmies atpakaļ līdz ar tumsu ap 16:00. Pa ceļam redzējām divus ziemeļbriežu barus, kas meklēja pārtiku turpat nacionālā parka teritorijā. Vasarā viņus te sastapt ir pagrūti, bet ziemā, kad te ir mazāk cilvēku, tie laikam kļūst drošāki. Pēc lielā pārgājiena atkal devāmies saunā sasildīties, tad pavakariņojam, lai vēlāk dotos nakts pārgājienā ziemeļblāzmu lūkoties.

Iepriekšējā vakarā nemaz nemēģinājām pamest hosteli, jo ārā sniga stiprs sniegs, kas nozīmēja, ka redzēt debesīs nebūtu iespējams pilnīgi neko. Tomēr šajā vakarā debesis bija daļēji skaidras un vismaz šur tur aiz mākoņu maliņas bija iespējams arī redzēt zvaigznes. Paņēmām slēpes, lai nebūtu visa nakts jāpavada vienkārši stāvot, un devāmies uz ezeru, kas ir diezgan labs punkts, no kura vērot ziemeļblāzmu šajā apkārtnē. Ziemeļblāzmas aktivitātei regulāri sekojām līdzi Aurora Forecast mājaslapā, kur var redzēt ziemeļblāzmas prognozi tuvākajām dienām. Lai arī mūsu naktij ziemeļblāzmas intensitāte tika prognozēta tikai 1 no 9 iedaļu skalas, tāpat devāmies, jo šī bija pēdējā no divām naktīm, kad mums bija iespēja to redzēt. Parasti prognoze atrodas uz 1, retu reizi noslīdot līdz 0 vai uzkāpjot līdz 2, vēl retāk līdz 3. Aizslēpojām līdz ezeram un pa ezera virsmu devāmies uz tā vidu, jo tas ir vistālāk no visām apkārt esošajām gaismām. Kamēr ezera vidū gaidījām parādamies ziemeļblāzmu, sniedzu pārējiem īso kursu zvaigžņu un citu debess ķermeņu fotografēšanā. Tai pat laikā pie apvāršņa sāka parādīties tāda jocīga gaisma, ko īsti par ziemeļblāzmu saukt negribējās. Tomēr uzņemot fotogrāfijas ar ilgu ekspozīcijas laiku, varēja redzēt, ka tā tik tiešām ir ziemeļblāzma. Kādu laiku fotografējām un vērojām šo dabas parādību, kamēr tā palika arvien blāvāka un ap 24:00 nolēmām doties prom. Tomēr pusceļā slēpojot nost no ezera, mums aiz muguras pavērās ziemeļblāzma visā tās krāšņumā, turklāt ne tikai pie horizonta bet pat augstu virs galvas. Tā nebija spilgti zaļā krāsā, kā var vērot fotogrāfijās, tā bija vairāk balta, bet iespaidīga. Tiešām zaļa tā izskatījās vienīgi garas ekspozīcijas foto kadros. Apmierināti, ka lai arī ne visā tās krāšņumā, bet tomēr esam redzējuši ziemeļblāzmu, devāmies uz hosteli pārlaist nakti, jo nākamajā rītā bija ieplānots izbrauciens suņu pajūgā.

Agrā rītā visi saģērbāmies siltās virsdrēbēs un devāmies uz 100m attālo suņu fermu. Nelielai atkāpei jāpiemin, ka hosteļa īpašnieku pamatnodarbošanās ir suņu audzēšana, kas arī izskaidro to, kāpēc viņiem pieder tik daudz suņu. Atšķirībā no citām vietām, kuras piedāvā braucienu suņu pajūgā, te tu pats vadi savu suņu pajūgu, turklāt piedalies visā procesā no sākuma līdz beigām. No sākuma devāmies pie suņiem, apsēdāmies pie viņiem, paglaudījām, lai tie mūs iepazīst un neizbīstas, tad uzlikām viņam iejūgu un paši arī aizvedām pie pajūga. Vienam pajūgam bija paredzēti četri suņi. Kad visi suņi bija savās vietās un dalībieki noinstruēti, varējām doties ceļā. Izbrauciens notika pa kalnoto Abisko nacionālā parka teritoriju, kurā bijām maldījušies dienu iepriekš. Šoreiz viss noritēja daudz ātrāk, un, lai arī siltā laikā suņi pārāk ātri negrib skriet, prieks par braucienu bija milzīgs. Šiem suņiem dienā vajagot noskriet vismaz pārdesmit kilometrus, tāpēc, ja grasāties turēt husky suni, tad apzinieties to, cik liels plašums tam nepieciešams.

Pēc brauciena, kas beidzās ap 12:00, ar Rodrigo izlēmām vēl aizslēpot līdz Abisko tūristu stacijai, kas atrodas 3km attālumā un prasīja mums 2 stundas turp-atpakaļ ceļam, ieskaitot kanjona apskati Kungsleden dabas takas sākumā. Meitenes tikmēr devās uz veikalu un pagatavoja pusdienas. Bija interesanti salīdzināt tās pašas vietas, kurās bijām bijuši vasarā, ar spēcīgajām un mutuļojošajām krācītēm pretstatā tagad esošajam mieram un klusumam.

Atgriezušies hostelī un papusdienojuši teicām atā Zviedrijas ziemeļiem un pulksten 16:20 kā vienīgie pasažieri Abisko austrumu stacijā iekāpām vilcienā. Diemžēl mūsu prieki bija īsi, jo tiklīdz bijām iekāpuši, pie mums pienāca SJ darbiniece un paziņoja, ka tā kā dzelzceļa līnijas vidū bija sabrucis dzelzceļa tilts, tad šo vidus posmu mums nāksies mērot ar autobusu, tāpēc par došanos gulēt varējām pat nesapņot. Realitātē viss izrādījās vēl sliktāk – pulksten 22:00 pilsētā Boden mums vajadzēja pārsēsties citā vilcienā, tad ap 2:00 pilsētā Örnsköldsvik pārsēsties uz autobusu, kurš mūs nogādāja līdz Sundsvall, kur atkal pārsēdāmies vilcienā un devāmies uz Stokholmu. Šajā mirklī nācās apdomāt, vai tik tiešām ar vilcienu braukt bija prātīgs lēmums. Lai vai kā, līdz mājām tomēr nokļuvām sveiki un veseli, ar visu piedzīvoto vairāk nekā apmierināti.

Aizbraucot noskatījos, ka Abisko austrumu staciju rotā uzraksts “1508 km no Stokholmas”, kas nozīmē, ka turp/atpakaļ ceļā tika nobraukti vairāk nekā 3000 km. Tas stipri pārsniedz manu 101. lietas sarakstā ieplānoto 2500 km garo dzelzceļa ceļojumu, tomēr tā kā šie kilometri tika pievarēti tikai turp/atpakaļ ceļā, tad ieskaitīju sev tikai pusi no šī punkta izpildes. Ziemeļblāzmu ne tās spožākajā ampluā, tomēr ieraudzījām, tāpēc pilns punkts šajā sakarā. Un nu jau otro reizi šķērsots arī Ziemeļu polārais loks.