Kāpiens Positivusā

Rakstu šo ierakstu, lai atskaitītos par punktu numur 62. savā 101 lietas sarakstā. Punktā ir teikts, ka man jāuzkāpj mākslīgi veidotā kāpšanas sienā. To arī starp daudzajām Positivus festivālā piedāvātajām atrakcijām paveicu. Siena nebija no tām augstākajām, tāpēc, iespējams, ka tuvākajā laikā došos arī uz kādu specializētu kāpšanas vietu, kur esot sienas līdz pat 14m augstumam. Tomēr pie reizes vēlējos uzrakstīt arī savas pārdomas par šī gada Positivus festivālu. Visapkārt no visiem varēja dzirdēt tikai pozitīvas atsauksmes, tāpēc gribēju padalīties nedaudz atšķirīgā viedoklī, lai arī kopumā par Positivus apmeklējumu esmu gandarīts un to nenožēloju.

Šogad apmeklējām Posituvus festivālu otro reizi. Pirmo reizi bijām uz to pāris gadus atpakaļ, kad tur uzstājās Manic Street Preachers un Travis. 2008. gada Positivus man palicis atmiņā kā kaut kas ļoti foršs, īpaši jau Travis uzstāšanās. Diemžēl nevaru to pašu teikt par festivālu šajā gadā. Tas vēl joprojām bija labs, tomēr, manuprāt, tas ir zaudējis kaut ko no sava šarma. Tagad saprotu, kas man tajā tik ļoti patika pirmajā reizē – tā bija publika. Pirmkārt, pirms pāris gadiem cilvēku nebija tik daudz kā šajā reizē, otrkārt – tie bija atbraukuši patiešām labi atpūsties un izbaudīt mūziku lieliskā vietā pie jūras, nevis vienkārši nodzerties un notusēties. Vienmēr jau visur gadās arī pa kādam šāda veida tipiņam, tomēr šoreiz to bija savairojies diezgan daudz.

Lieliski manu viedokli atspoguļo sekojošs tipiskā tusētāja apraksts. Viņam rokā ir vismaz viena, bet vēlams divas vai trīs pilnas alus glāzes, viņa galvenais uzdevums ir iztukšot pēc iespējas vairāk dzērienu pēc iespējas īsākā laikā un izsmēķēt vismaz 3 cigaretes 5 minūšu laikā. Viņš parasti atrodas skatītāju aizmugurējās rindās, tuvāk tualetei krūmiņiem un alus letei, tomēr brīdī, kad viņš izdzird kādu populāru dziesmu, kurai viņš ir atpazinis melodiju, viņam ir pilnā ātrumā jānešās cauri publikai ar visām savām pilnajām alus glāzēm un cigareti mutē līdz pat pirmajai rindai pie skatuves. Nedaudz pārspīlēti, bet melots nav. Vienā brīdī arī pamanīju, ka kāds pavisam iekarsis svinētājs no priekiem uzmeta gaisā pilnu alus glāzi. Par laimi, es šajā brīdī neatrados šī notikuma epicentra tuvumā, bet tur esošajiem gan jutu līdzi.

Cits novērojums bija Arsenāla kino teltī. Zināms jau, ka tur nerāda tradicionālo kino. Tomēr sestdien ap pusdienlaiku, kad tur rādīja kārtējo filmu, teltī ik pa laikam uzradās tipiņi ar dzērieniem rokās un izteikti stulbiem un skaļiem komentāriem pa visu telti. Ja neinteresē šis kino, tad vismaz nevajag bojāt prieku citiem, lai arī saprotams, ka šajā laikā nekur citur nekas īsti vēl nenotika.

Skaidrs, ka bez liela apmeklētāju skaita nav iespējams noorganizēt lielu pasākumu, uzaicināt lielas zvaigznes. Tomēr man nemaz nevajag tās lielākās zvaigznes, man patīk mūzikas daudzveidība un atmosfēra, kas tur bija pirms kāda laika. Man pilnībā pietiktu arī ar pāris netradicionālākiem headlineriem. Un es varu un vēlos atpūsties bez pārmērīgas alkohola lietošanas un smēķētājiem visapkārt, bet tā jau varbūt ir mana problēma.

Varbūt palieku vecs, varbūt nesaprotu īsto festivālu būtību, bet kā jau teicu – pirms pāris gadiem tā nebija. Metot visu slikto pie malas, jāatzīst, ka Positivus tomēr vēl joprojām ir un es domāju, ka arī būs, labākais mūzikas festivāls Latvijā. Mēs no tā atgriezāmies pozitīvu emociju lādēti, izbaudījuši mūziku no pozitīvi lādētiem cilvēkiem. Ja tikai ne tā daļa publikas.