Kārtīga ziema

Pirms kāda laika biju iesācis melnrakstu rakstam par to, ka pienākusi kārtīga ziema, bet kā izrādās, tad tāda kārtīga ziema vēl nemaz nebija pienākusi. Pilnīgi baidos tagad publicēt šo rakstu, jo ir bail, ka tas varētu piesaukt īstu ledus laikmetu. Jā, ziema ir atnākusi, un ar to laikam nevienu vairs nepārsteigšu. Šī ir tāda ziema, kādu es atceros no savas bērnības, kad sniegs ziemā bija normāla parādība un kad man nebija jādodas uz skolu, ja temperatūras stabiņš noslīdēja zem -20 vai -25 grādiem. Tā vietā, lai dotos uz skolu, es devos uz padomju karaspēka paliekām – lokatoru kalniem. Tā bija lieliska vieta, lai brauktu lejā no kalna ar visu, ko vien var iedomāties – ragaviņām, plēvi, “ābolīti” (bija tāds plastmasas verķis), slēpēm vai pat bez nekā – ar neilona biksēm. Bet pēdējos gados domāju, ka cilvēkiem bija maz ko tur darīt, zālīti pļaut var arī vasarā, ragaviņas tam nav nepieciešamas. Saprotu, ka auksta un sniegota ziema līdzi sev nes arī neiztīrītas ielas un lielākus apkures rēķinus, bet, manuprāt, tas taču ir normāli, jo “Nedzīvojam Āfrikā,- Sals nāks un dzels, Sniegs nāks un snigs.” dziedāja Kaspars Dimiters. Arī Zviedrijā situācija ir līdzīga, ar vienu izņēmumu – viņi uz ielām nekaisa sāli, līdz ar to vietām ceļi ir kļuvuši īpaši neizbraucami. Tomēr trakākā situācija ir ar ielas malās esošajām stāvvietām – Stokholmā tās tīra reizi nedēļā, kad tur nedrīkst novietot automašīnas, bet Solnā tas notiek reizi mēnesī, mēneša otrajā ceturtdienā, tātad nākamnedēļ. Un šobrīd pa logu var vērot kā katru dienu vismaz 5 cilvēki “iesēžas” un mēģina tikt ārā no stāvvietas aka sniega kupenas, arī man to nācās piedzīvot, nu ko lai saka, īsti ziemas prieki. Ceru, ka arī jūs ziemu mīlat tik pat ļoti kā es… un skatoties pa logu redzu, ka atkal viens “iesēdās”.