Kur mukt, kad nevari vairs atdot parādus?
Lai arī pagaidām ar kreditoriem man problēmu nav bijis, ne reizi vien esmu iedomājies, ko es darītu, ja nevarētu vairs atmaksāt aizdevumus un vēlētos pazust no kreditoru redzesloka. Iedomāsimies situāciju, ka mans kredītā iegādātais dzīvoklis ir zaudējis savu vērtību tik tālu, ka vairs nespēj nosegt manas kredītsaistības. Nē, patiesībā te pat nav nekas jāiedomājas, jo tā jau ir realitāte – lai arī neiegādājos savu dzīvokli pašos augstākajos “ziedu laikos”, bet brītiņu pirms tam, tāpat tas vairs nav tik vērtīgs, lai nosegtu manas kredītsaistības. Teorētiski banka varētu jebkurā brīdī veikt atkārtotu īpašuma novērtēšanu un paziņot par to, ka mans dzīvoklis vairs nesedz manas kredītsaistības, un likt man atmaksāt starpību. Tas, protams, tā nenotiks, kamēr vien es godīgi maksāšu ikmēneša kredītmaksājumu, jo šādas bankas rīcības gadījumā sāktos absolūts haoss. Tā pamatā būtu fakts, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas vienkārši nespētu šo starpību samaksāt un banka būtu spiesta atņemt viņiem šo dzīvokli, pārdot par esošo tirgus vērtību, bet aizņēmējs vēl joprojām paliktu parādā bankai starpību. Psiholoģiski ko tādu būtu ļoti grūti pārdzīvot, daudz grūtāk nekā esošo apziņu, ka dzīvoklis vairs nav vērts to, cik esat parādā bankai, jo jūs vismaz tajā dzīvojat un, lai arī ieķīlāts, tas pieder jums. Protams, grūtības būtu ne tikai psiholoģiskas, bet arī praktiskas, jo banka ar tiesas palīdzību regulāri no jūsu mēnešalgas atskaitītu daļu naudas parāda dzēšanai.
Un te nu kā risinājums nāk jau pieminētais bēgšanas plāns – aizbēgt uz kādu tik tālu valsti, kur Latvijas (būsim atklāti – Skandināvijas) bankām nagi klāt nesniedzas, un dzīvot tur aizmirstot par Latvijā esošo parādu. Man nez kāpēc ar šādu valsti vienmēr ir asociējusies Taizeme – tā likās pietiekoši tālu, lai garie banķieru nagi līdz manīm nesniegtos, kā arī tur ir pietiekoši lēta dzīvošana, esmu dzirdējis, ka vesela vista maksā tikai 1$. Protams, nebiju par šādu variantu nekad domājis nopietni, bet bieži biju jokojis, ka ja nu būs galīgas sprukas, tad neatliks nekas cits, kā doties uz Taizemi. Uz ko mana kolēģe smejoties teica: “Jā, drausmīgākais, kas ar cilvēku var notikt, ir tas, ka viņam jāpārvācas uz dzīvi uz Taizemi…”
Bet re kā Īrijā cilvēki, kas ieslīguši dziļā parādu slogā, par bēgšanas valsti izvēlas Latviju. Laikam viņiem Latvija asociējas ar kaut ko ļoti tālu un neaizsniedzamu, kur ir pietiekoši lēta dzīvošana, lai būtu vērts uz turieni doties un slēpties no kreditoriem. Jāsaka, ka šis ir ļoti interesants pavērsiens, un varam redzēt cik dzīvē viss ir relatīvs. Nez kur muktu taizemietis, ja būtu ieslīdzis augstāk aprakstītajā problēmā?