Madeira
Marta beigās bijām aizbraukuši tuvāk pavasarim – uz Madeiras arhipelāgu. Patiesībā saka, ka Madeiras salās valda mūžīgais pavasaris, jo vidējā gaisa temperatūra tur vienmēr ir 16-22 grādu robežās, kā arī puķes un koki uz salas zied cauru gadu, kulmināciju sasniedzot maija sākumā, kad tur tiek rīkots ziedu festivāls. Madeira atrodas Atlantijas okeānā, aptuveni 1000km no Eiropas un 500km no Āfrikas kontinenta krastiem. Pateicoties tās vienmērīgajam klimatam, nav tik ļoti svarīgi, kad uz turieni doties, tiesa jāņem vērā, ka ziemas mēnešos tur līs daudz vairāk. Vislielākais tūristu pieplūdums droši vien ir uz rudens pusi, kad citviet vasara jau beigusies, bet tur valda tāda kā atvasara. Vienmērīgā temperatūra Madeirā ir pateicoties ģeogrāfiskajam novietojam un siltajām vēja masām. Dienās, kad termometra rādītājs uzkāpj līdz 25 grādiem, liekas, ka ir pat karstāks nekā vidējā Latvijas vasarā.
Madeiras arhipelāgs ir viens no diviem Portugāles autonomajiem reģioniem, otram esot Azoru arhipelāgam, kas atrodas vēl tālāk Atlantijas okeānā. Tomēr Madeira, tās dabas daudzveidības dēļ, vidējam ceļotājam ir daudz pievilcīgāks galamērķis nekā Azoru salas, kur daba vairāk vai mazāk uz visām tās salām ir vienāda, tomēr nekādā ziņā ne mazāk aizraujoša. No sākuma mūs nedaudz baidīja apziņa, ka atradīsimies tik tālu no sauszemes, noslēgti no ārpasaules, bet, kā vēlāk izrādījās, tad sajūtas, esot uz salas ir gandrīz tādas pašas kā atrodoties uz kontinentālās Portugāles. Un, ja vien neuzkāpām kādā virsotnē, apziņa, ka atradāmies uz salas brīžiem pat izzuda pavisam. Arhipelāga galvenā un apdzīvotākā sala, Madeira, ir aptuveni Kandavas novada jeb puses no Gulbenes rajona izmērā, tomēr dabas daudzveidība un atpūtas iespēju tajā ir prātam neaptverami daudz. Arhipelāgā ietilpst arī vēl pāris neapdzīvotas salas, kā arī Porto Santo sala, kas ir aptuveni Ventspils pilsētas izmērā. Porto Santo sala ir krasi atšķirīga no Madeiras, tajā ir diezgan gara balto smilšu pludmale, kamēr Madeirā mums ierasto pludmaļu nav vispār, izņemot dažas cilvēku veidotas, īsas pludmales strēmeles. Starp divām apdzīvotajām salām var pārvietoties vai nu ar vietējo lidsabiedrību, vai daudz lētāku un, manuprāt, interesantāku veidu – ar prāmi. Prāmis starp Porto Santo un Madeiru kursē ik dienu, nopirkt biļetes un sīkāku informāciju par prāmi var iegūt kompānijas mājaslapā http://www.portosantoline.pt. Lai arī bijām ieplānojuši, šoreiz uz Porto Santo salu tā arī neaizbraucām. Acīmredzot 9 dienas bija krietni par maz, lai iepazītu Madeiras arhipelāgu pilnībā.
Nokļūšana
Uz Madeiru visvieglāk nokļūt ar lidmašīnu, tiesa nosēšanās var būt diezgan ekstrēma dēļ spēcīgajām un mainīgajām vēja brāzmām. Tā kā Madeira ir vulkāniskas izcelsmes sala, tad tajā nav praktiski nevienas līdzenas vietas. Un pat, lai iegūtu lidostas skrejceļam nepieciešamo garumu**,** nācās izveidot speciālu uz pāļiem balstītu platformu. Starp portugāļu pilotiem var dzirdēt šādas sarunas: “Tu esi iesācējs vai arī lido uz Madeiru?”
Mums ar laikapstākļiem palaimējās un nosēšanās noritēja diezgan mierīgi. Uz Madeiru lido vairākas aviokompānijas, lielākajai no tām esot portugāļu kompānijai TAP. TAP piedāvā tiešos reisos no diezgan daudzām Eiropas pilsētām, kā arī samērā augsta līmeņa servisu. Ja esat nolēmuši uz Madeiru doties lētāk, iespējams izmantot easyJet, kas arī piedāvā tiešos lidojumus uz Madeiru no vairākām Eiropas pilsētām. Vislētākās biļetes ar easyJet uz Madeiru ir no Lisabonas un Londonas (Stansted un Gatwick lidostām). Tā kā Lisabona, manuprāt, pati par sevi ir viena no visdārgākajām Eiropas galvaspilsētām lidojumu ziņā, tad loģiski, ka mēs uz Madeiru izvēlējāmies lidot caur Londonu, izmantojot easyJet pakalpojumus. Agrāk uz Madeiru kursēja arī vairāki regulāri prāmju reisi, tomēr šodien vienīgais regulārais maršruts ar prāmi uz Madeiru ir no Portugāles dienvidu pilsētas Portimao. Naviera Armas prāmis kursē vienu reizi nedēļā un brauciens aizņem aptuveni 23 stundas. Tomēr tas nenozīmē, ka Funchal, kas arī Madeiras lielākā pilsēta, nav populāra prāmju vai kuģu pieturvieta. Tajā regulāri piestāj appasaules vai transatlantijas prāmji. Gandrīz katru dienu, ko pavadījām uz salas, ostā bija pietauvojies cits prāmis. Viens par otru iespaidīgāks. Funšalas promenādē bija iespējams iegādāties arī fotokartiņas ar lielākajiem pasaules prāmjiem, kas pietauvojušies Funšalas ostā. Interesants ir fakts, ka Funšalā var piestāt daudz lielāki prāmji nekā Lisabonā, jo Lisabonā tiem ir jāiebrauc upē, kuras gultne nav tik dziļa, savukārt Funšala atrodas vulkāniskas salas piekrastē, kur kritums ir ļoti straujš.
Ierašanās
Nosēžoties Funšalas lidostā, pilots aizrautīgi komentēja, kas ir redzams katrā lidmašīnas pusē, un ar nožēlu paziņoja, ka dēļ biezajiem mākoņiem, diemžēl, šodien Porto Santo salu redzēt nebūs iespējams. Pēc brīža tālumā jau bija redzama Madeira un tās Ziemeļaustrumu daļa ieskauta milzīgā mākonī, kas vairāk atgādināja saldējuma bumbas. Interesanti, ka Madeiras dienvidu daļa tai pat laikā bija saulaina un mākoņu neskarta. Salas ziemeļu daļā vienmēr ir daudz vairāk nokrišņu, kas arī iemesls tam, ka salā ir izveidotas levadas jeb ūdens irigācijas kanāli, kas nogādā ziemeļos nolijušo ūdeni uz salas dienvidiem. Levadas ir arī viena no lielākajām dabas mīļotāju atrakcijām Madeirā, bet par to sīkāk pastāstīšu turpinājumā.
Nosēžoties, pirmais, ko pēc aukstās Stokholmas un drēgnās Londonas pamanījām, bija palmas, palmas un vēlreiz palmas. Izkāpām no lidmašīnas ar ziemas džemperiem un devāmies uz autobusu, jo Stokholmā un martā uz lidostu nevar doties gluži tikai T-kreklā. No 14km attālās lidostas uz Funšalu ir iespējams nokļūt ar ekspresi – Aerobus, kas uz raksta tapšanas brīdi maksāja vienā virziemā 5 EUR/turp-atpakaļ 7.5 EUR, tomēr paralēli tam kursē arī parastais autobuss, ar kuru iespējams vienā virzienā aizbraukt pa nieka 2.85 EUR. Šis autobuss arī brauc nedaudz tālāk par Funšalas centru, tā galapunktam esot nedaudz vairāk pilsētas rietumos, kur lielākoties bāzējas visas Funšalas viesnīcas. Tā kā arī mūsu viesnīca bija vairāk uz pilsētas rietumiem, tad tas mums bija īpaši izdevīgi. Nokļuvuši centrā, meklējām viesnīcu, kura nepavisam nebija tur, kur norādīts tās aprakstā. Ilgi šauboties, vai doties ar kājām cauri aptuveni 700m garam, tumšam tunelim vai nē, izlēmām meklēt citu ceļu uz viesnīcu. Tas arī bija pareizais lēmums, jo pilnīgi nejauši uzdūrāmies mūsu viesnīcai kādā šķērsieliņā pa ceļam uz iedomāto viesnīcas atrašanās vietu. Te jāpiebilst, ka pārvietoties Madeirā nepavisam nav vienkārši, jo divas vietas, kas kartē izskatās šķietami blakus, var šķirt ieleja, kalns vai lietusūdens novadīšanas kanāls. Un brīžos, kad ceļi neiet gandrīz vertikāli augšup vai vertikāli lejup, tie iet cauri klintīs izcirstiem tuneļiem. Kā vēlāk izrādījās, tad cauri šādiem tuneļiem gājējiem tomēr ir atļauts iet, tomēr, tā kā tas mūs noteikti nebūtu aizvedis līdz viesnīcai, bijām priecīgi, ka pirms tam neizdarījām nepareizo izvēli. Pirmajā brīdī izbrīnīja arī pārspīlēti šaurās ietves ielas malās, kas reizēm palika arvien šaurākas un šaurākas, līdz izbeidzās pavisam. Pēc pāris dienām jau bijām pieraduši pie šādiem apstākļiem un cilvēki, kuri čāpo pa šauras divvirzienu ieliņas malu, kur izbraukt varētu labi, ja pusotra mašīna, vairs nešķita nekas neikdienišķs.
Pārvietošanās
Pirms ceļojuma nebijām rezervējuši automašīnu, lai arī apsvērām domu, ka uz pāris dienām, iespējams, vēlēsimies auto iznomāt. Tomēr pēc ekstrēmā brauciena ar autobusu no lidostas līdz centram, kura laikā trīs reizes gandrīz nokļuvām reālās avārijas situācijās, sapratām, ka varbūt tomēr šoreiz mēģināsim iztikt arī bez mašīnas īres. Un jāatzīst, ka ne mirkli nenožēlojām savu izvēli. Smieklīgs liekas arī iznomājamo automašīnu piedāvājums to lētākajā galā – tiek piedāvātas automašīnas pat ar 1.0, 1.2 un 1.5 litru dzinējiem, lai gan patiesi piemērota automašīna šādiem ceļiem ir sākot no 2.0 litru dzinēja, varbūt sliktākajā gadījumā 1.8. Viņiem vienkāršāk būtu izvietot ceļazīmes vietās, kur ceļš ir daudzmaz vienā līmenī, nekā norādīt stāvos ceļus, acīmredzot tāpēc arī šādas ceļazīmes tur sastapt nebija iespējams. Braukt ar mazjaudīgu auto ir ne tikai neērti, bet pat bīstami, īpaši braucot lejup no kalna, kad tik mazs motors nemaz nespēj pietiekoši nobremzēt auto.
Uz salas ir arī diezgan attīstīta autobusu satiksme, un no Funšalas ir iespējams diezgan ērti nokļūt gandrīz jebkurā citā apdzīvotā vietā uz salas. Tiesa, lai to paveiktu, nepieciešams veikt diezgan lielu priekšizpēti, jo uz salas kursē piecas autobusu kompānijas, katrai kontrolējot savu teritoriju. Man tas nedaudz atgādināja tādu kā mafijas būšanu, kur salas austrumus kontrolē Sems (S.A.M. bus), bet salas rietumus Rodoeste. Lai tos nedaudz atšķirtu, katram autobusam ir savs krāsojums. Papildus jau tā nedaudz mulsinošajai sistēmai, pilsētas un starppilsētu autobusiem var būt arī viens un tas pats numurs, kā arī katram autobusam ir sava autobusu piestātne/galapunkts Funšalas pilsētā. Tomēr viss nav tik traki, jo ir kāds lielisks britu pāris, kurš piedāvā visiem ceļotājiem bez maksas aktualizētu autobusu sarakstu. To var lejupielādēt viņu mājaslapā TJ-walking. Ļoti iesaku izdrukāt šo autobusu ceļvedi pirms došanās uz Madeiru. Cenas autobusiem ir strikti noteiktas pa zonām, neatkarīgi no pārvadātāja, un informāciju par tām var iegūt katras autobusu kompānijas mājaslapā, tomēr es ieteiktu par tām pārāk neiespringt, vien apzināties, ka dārgākā biļete būs aptuveni 5 EUR, bet vidēji tā svārstīsies 2.5-3 EUR robežās, kas, manuprāt, ir pietiekoši demokrātiska samaksa. Iespējams iegādāties arī biļetes vai abonementu pilsētas autobusiem, tomēr mēs ar tiem tā arī ne reizi neizbraucām, jo daudz patīkamāk šķita iepazīt pilsētu kājām.
Braucot ar sabiedrisko transportu, iespējams, nokļūt vairāk nekā 90% vietu, ko vēlēsieties apskatīties, izņemot salas augstākās virsotnes Pico do Arieiro un Pico Ruivo, kā arī 25 ūdenskritumu taku. Visas pārējās vietas iespējams izbraukāt, tiesa pirms tam ir jāizpēta autobusu saraksti, jo reizēm tie kursē visai dīvainos laikos, un jūs droši vien nevēlēsieties ierasties pieturā, kad pēdējais autobuss būs jau aizgājis. Un runājot pat par tām pāris ar autobusu neaizsniedzamajām vietām, jāpiebilst, ka cilvēkiem ar lielu gribas un fizisko spēku, arī tās iespējams apmeklēt, neizmantojot auto.
Vēl viens veids, kā apceļot salu, neizmantojot īrētu auto vai sabiedrisko transportu, ir piedalīties kādā tūrisma kompānijas organizētā tūrē, kas maksā aptuveni 25-40 EUR vienam cilvēkam par dienas tūri, vai arī noīrēt taksometru uz visu dienu, kas nav nemaz tik neierasti Madeirā un maksā aptuveni 100 EUR par visu dienu. Tomēr, kā jau minēju, mēs izvēlējāmies tikai sabiedrisko transportu, un apceļojām visu iecerēto diezgan veiksmīgi.
**Levadas un dabas takas
Madeira ir lielisks galamērķis dabas mīļotājiem. Salas galvenā atrakcija, ja to tā var nosaukt, ir daudzās levadas un dabas takas. Nekļūdīšos, ja teikšu, ka to uz salas ir simtiem, turklāt, tā kā tās krustojas savā starpā, tad katram ceļotājam iespējams sakombinēt tieši sev piemērotu maršrutu. Levadas savā būtībā ir irigācijas kanāli, lai novadītu salas ziemeļos un kalnos nolijušo ūdeni uz salas dienvidiem, kur nokrišņi ir daudz retāki, un tuvāk pie krasta esošajajās teritorijās. Atšķirībā no akveduktiem tās nav apsegtas un jebkurš salas iedzīvotājs var iegūt ūdeni zemkopībai jebkur, kur garām tek levada. Levadas uz salas sāka celt jau 16. gadsimtā, kad salas valdnieks pasludināja visas uzceltās levadas par visu salas iemītnieku publisku īpašumu, neatkarīgi no tā, vai tās iet pa privātu vai publiski pieejamu zemi, kā arī neviens nav tiesīgs gūt labumu no levadās tekošā ūdens. Sīkāku informāciju par levadu vēsturi var iegūt Funšalā esošajā ūdens muzejā. Levadu izveide bieži bija ļoti sarežģīts process, kas prasīja tās izkalt klints sienās vai veidot tuneļus. Tomēr tieši šie aspekti arī padara pastaigas un skatus gar levadām tik ļoti elpu aizraujošus.
Otrā kategorijā ietilptu visas pārējās dabas takas, kas nav levadas. Tās var būt izveidojušās kā pārvietošanās ceļi vai izveidotas vēlāk un vairāk domātas ceļotājiem un tūristiem. Tomēr tās visas būtu grūti ievietot vienā kategorijā, jo katra no tām ir krasi atšķirīga. Ap tām parasti ir atrodama interesanta flora un fauna, kas var svārstīties no tuksnesi atgādinošiem kalniem līdz sauli necaurredzamiem lauru mežiem. Diemžēl milzīgie plūdi un vēlāk arī ugunsgrēki 2010. gadā diezgan spēcīgi izpostīja vairākas salas daļas un liela daļa no takām vēl ilgi pēc tam bija slēgtas. Visaktuālāko informāciju par to, kura taka ir atvērta un kura ir slēgta, var iegūt vai nu salas informācijas centrā vai jautājot citiem ceļotājiem populāros forumos. Lai arī pēc ugunsgrēkiem zeme atkal ir zaļa, daudzviet redzami izdegušu mežu stumbri un, lai daba spētu atkopsies līdz kādreizējam krāšņumam, būs nepieciešami daudzi gadi.
Labākā grāmata ar taku kartēm un aprakstiem, ko atradām un paši arī izmantojām, ir Walking in Madeira.
Diezgan labas atsauksmes ir arī par šo grāmatu – Landscapes of Madeira.
Vairāku taku GPS datus var iegūt Wikiloc. Vieni no labākajiem taku datiem, kas nosedza gandrīz visas takas, ko gribējām iet arī mēs, bija pārim no Nīderlandes, De Ronnies. Viņiem ir aptuveni 15 noietas takas Madeiras salā.
Pirmā diena: Ponta de São Lourenço
Noietais ceļš: aptuveni 6.8kmKāpums: 640m
Kritums: 640m
Patērētais laiks: aptuveni 3h
Grūtības pakāpe: viegla
Autobuss: 113 (2.85 EUR vienā virzienā)
Pirmajā dienā izvēlējāmies sākt ar kādu no vienkāršajām takām. Par upuri kļuva salas ziemeļaustrumu rags Ponta de Sao Laurenco. Taka nav sarežģīta un ir viena no skaistākajām Madeiras takām. Uz to var ļoti vienkārši nokļūt ar 113. autobusu, kurš pieved cilvēkus pie paša takas sākuma (un reizē arī beigām) un kursē diezgan regulāri, tiesa ne katrs reiss brauc līdz pašam takas sākumam. Ieradušies, devāmies ceļā, un, kā jau pirmajā dienā, bijām diezgan pārsteigti ar visu apkārt esošo, tāpēc knipsējām dabas daudzveidību kā tādi japāņu tūristi. Zinājām, ka vēl pirms ceļojuma beigām daudzas no uzņemtajām bildēm tiks dzēstas. Diezgan interesanti bija vienlaikus vērot diezgan mierīgo līci raga labajā pusē, kamēr kreisajā pusē bija daudz vējaināks un viļņiem bagātāks okeāns. Raga labajā pusē varēja arī redzēt zivju audzētavu, kas no tāluma izskatās pēc sešiem ūdenī iemestiem riņķiem.
Nokļuvuši līdz takas beigām, devāmies augšup uz ragā esošo kalnu, no kura skaidrā laikā var redzēt Porto Santo salu. Jau pirms brauciena biju nolēmis nedaudz vairāk pievērsties slēpņošanai uz salas, tāpēc pirms tam biju telefonā ielādējis vairākus slēpņus, ko uz salas vēlētos atrast. Viens no tiem bija uz šī raga pie kalna piekājē mākslīgi izveidotas peldvietas, uz kuru veda klintī izcirsti pakāpieni. Tā kā Valda šajā brīdī vēl nebija pilnībā noskaņojusies uz slēpņošanu, teicu, ka paskriešu nedaudz viņai pa priekšu un atradīšu slēpni viens pats. Tā arī notika, vēja spārniem nesos lejā no kalna. Kāda sieviete, kura arī ļoti raitā solī devās lejup un kuru es apsteidzu, izskatījās manāmi neapmierināta un kāpināja tempu, cenšoties mani panākt. Jau skriet lejā no kalna nebija prātīgs lēmums, tomēr tik tālu viss noritēja gludi un, noskrējis lejā pie peldvietas, slēpni veiksmīgi atradu. Slēpņa apraksts minēja būt uzmanīgam peldvietā, jo tur esot ļoti slidens, tomēr, savas pārgalvības dēļ, es nebiju pietiekoši uzmanīgs un jau pirmajā dienā izpeldējos Atlantijas okeānā. Nē, nepārprotiet mani, man patīk peldēties, tikai ne tad, kad man virsū ir drēbes, kabatā GPS iekārta, mugursomā pases, fotokamera, divi objektīvi, nauda, un vēl šādas tādas svarīgas lietas. Un iekrist ūdenī šādā peldvietā nav tas pats, kas iebrist Jūrmalā, kur pēc 100m brišanas ir labi ja līdz celītim, pie 200m esi līdz vidum, bet pie 300m atkal līdz celītim. Te, kā tu iekrīti ūdenī, tā esi 100m zem ūdens, varbūt nedaudz pārspīlējot, bet doma ir skaidra. Veiksmīgu sakritību dēļ man izdevās izkļūt no ūdens, iekrītot tajā tikai nedaudz vairāk nekā līdz viduklim, un, ar rokām aizķeroties aiz glumajām un aļģēm apaugušajām kāpnēm, izvilkt sevi ārā. Pirmā lieta, ko izdarīju – izvilku mobilo telefonu no bikšu kabatas un izņēmu no tā bateriju. Tad pagriezu galvu augšup, kur klints augšgalā stāvēja Valda, kas bija tur ieradusies tikai pirms kādām 10 sekundēm un bija redzējusi visu notikušo. Viņa tieši bija domājusi mani pasaukt, bet labi, ka to neizdarīja, jo tad droši vien tā būtu viņas vaina, ka es ievēlos ūdenī. Arī Valda neiztika bez traumām, jo, redzot, ka visi tik strauji dodas lejup, arī viņa kāpināja tempu, bet diemžēl uz smilšainās kalna virsmas pakrita un nobrāza roku. Secinājums – mums visur jādodas kopā, citādi viens bez otra zaudējam līdzsvaru.
Tā kā ar katru ceļojumu cenšamies līdzi ņemt arvien mazāk mantu, tad šoreiz man, protams, bija tikai vieni apavi un vienas garās bikses. Uzkāpis augšup pa trepītēm, pārģērbos līdzpaņemtajos peldšortos un visas mantas smuki izliku uz piknika galdiņa kaltēties. Ieturējām piespiedu kārtas pusdienas un, protams, visiem, kuri gāja garām, bija man jāpajautā: “Ievēlies?”, uz ko es visiem ar smaidu sejā atbildēju: “Jā, ievēlos.” Laimīgā kārtā viss ekipējums somā bija palicis daudz maz sauss un telefons arī izdzīvoja, tikai bija pārklāts ar baltu sāls kārtiņu pēc tam, kad bija nokaltis. “Lielisks ceļojuma iesākums,” es noteicu, vēl piebilzdams: “Otru šodien ieplānoto taku mēs laikam neiesim.” Tomēr nenokārām galvu un devāmies atpakaļ uz autobusu, kurš nogādāja mūs atpakaļ uz Funšalu vēl agrā pēcpusdienā. Atlikušo dienas daļu pavadījām, iepazīstot pilsētu, sameklējot labāko vietu, kur iegādāties pārtiku, kā arī izvēloties vīnu un portugāļu saldumus vakaram. Izlēmām pirmajā vakarā pieturēties pie jau pārbaudītām vērtībām – pastéis de nata un vīna no Alentejo reģiona.
Tā kā nākamajā dienā solīja saulainu un siltu laiku bez nokrišņiem, kas te negadās katru dienu, un šajā dienā bijām ietaupījuši spēkus, tad nolēmām nākamajā dienā izvēlēties kādu no sarežģītākām takām.
Otrā diena: Poiso – Pico do Arieiro – Pico Ruivo – Pico do Arieiro – Poiso
Noietais ceļš: 26.4km
Kopējais kāpums: 1415m
Kopējais kritums: 1415m
Patērētais laiks: 9 stundas
Grūtības pakāpe: grūta
Autobuss: 56 (2.30 EUR vienā virzienā)
Pico do Arieiro – Pico Ruivo ir viena no takām, uz kuru nav iespējams nokļūt, izmantojot sabiedrisko transportu, tomēr tā ir arī viena no skaistākajām dabas takām uz salas. Pico Ruvio ir augstākā salas virsotne, kas sasniedz 1862m augstumu, savukārt Pico do Arieiro ir salas trešā augstākā virsotne, kas ir 1818m augsta. Virsotnes savieno taka ar ļoti stāviem kāpumiem un kritumiem, kā arī ar daudzām takas daļām, kas izcirstas vairākus simtus metrus augstu klinšu sānsienās. Taka noteikti nav ieteicama cilvēkiem, kuriem ir bail no augstuma, tomēr tā sniedz elpu aizraujošus skatus, ko neieraudzīsiet no nevienas citas vietas uz salas. Tā kā taka atrodas teritorijā, kura tika spēcīgi izpostīta ugunsgrēka laikā, tad oficiāli tā šobrīd ir slēgta. Lai noskaidrotu tās stāvokli, pirms tam iepriekšējā dienā bijām devušies uz informācijas centru, kur sieviete mums laipni paskaidroja, ka taka ir slēgta, kā arī norādīja vairākas citas takas, kuras šobrīd ir slēgtas, bet tai pat laikā ieteica alternatīvas, kuras vērts apskatīt un kuras ir atvērtas. Beigās viņa vēl piebilda, ka pa kalnu taku tomēr arī šobrīd iet cilvēki, lai arī tas nav droši. Es to sapratu, kā mājienu, ka, ejot pa šo taku, mēs paši uzņemamies risku, un tūrisma informācijas centrs nav tiesisks mums dot atļauju iet pa to. Izlēmām, ka nākamajā rītā dosimies uz Pico do Arieiro kalnu, kas pats par sevi ir apskates vērts, un uz vietas izvērtēsim situāciju, cik droši ir doties uz salas augstāko virsotni Pico Ruivo.
Tomēr, ja atminaties, tad jau minēju, ka uz šo takas sākumpunktu nekursē sabiedriskais transports. Tā kā taka ir oficiāli slēgta, tad arī tūrisma aģentūras veic reisus tikai līdz Pico do Arieiro kalnam ar īslaicīgu tā apskati. Bet mēs nebijām ar pliku roku ņemami, jo bijām nobrieduši pieveikt šo taku, tāpēc izstrādājām plānu doties līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai Poiso, kur kursē 56. autobuss, un tālāko ceļu mērot kājām. Pirms tam internetā atradu informāciju, kas bija diezgan trūcīga, tomēr norādīja arī par citiem cilvēkiem, kas ir devušies uz kalnu no Poiso ar kājām, tāpēc nekas nereāls tas nelikās. Izbraucām no Funšalas 8:10 un bijām nokļuvuši Poiso jau 8:50. Celties vajadzēja jau ap 7:00 un bijām pirmie, kas šajā rītā viesnīcā pabrokastoja, īpaši jau ņemot vērā, ka oficiāli brokastis tajā sākas tikai no 8:00. Lai arī no rīta nāca miegs, pēc piecelšanās bija gandarījuma sajūta, ka jau tik agri dodamies ceļā un neizniekojam brīvdienas. Ieradušies ar autobusu Poiso apskatījām apkārtni, kur likās, ka nekas, izņemot restorānu krustojumā neeksistēja.
Mūsu ceļš veda pa kreisi, nost no autobusa mērotā ceļa. Līdz kalnam nācās iet aptuveni 5-6 km un kopumā uzkāpt par 400m augstāk virs jūras līmeņa. Pa ceļu tikai retumis aizbrauca kāda automašīna, kas visticamāk brauca uz Pico do Arieiro, jo apdzīvotu vietu apkārt bija maz, ne jau velti te nekursē sabiedriskais transports. Lai arī ceļš bija līkumains un brīžiem nepārredzams, vismaz es nejutos pārāk bīstami uz tā, turklāt neviena mašīna arī nesignalizēja, tādā veidā izrādot neapmierinātību ar mūsu atrašanos uz ceļa. Pēc aptuveni pusotras stundas gājiena bijām nokļuvuši galā. Tas mums deva aptuveni 7 stundas laika, lai mērotu ceļu līdz Pico Ruivo un atpakaļ, jo pēdējais no trim autobusiem dienā no Poiso uz Funšalu atiet 18:55. Nedaudz apskatījuši apkārtni, devāmies ceļā, jo izlēmām, ka vairāk laika apskatei veltīsim atpakaļceļā, kad būsim pārliecināti, ka varam atgriezties uz autobusu laikā. Pašu takas sākumu rotāja aiznaglota dēļu siena, kurai abās pusēs bija krauja. Tāpat tur bija uzraksti vairākās valodās, kas vēstīja, ka taka ir bīstama un pa to iet ir aizliegts.
Tomēr cilvēki bija izlauzuši caurumu šajā šķērslī un tālumā varējām redzēt vismaz duci cilvēku, kas mēro vismaz takas sākumu. Neesam tīši drošības noteikumu pārkāpēji (ja neskaita vakardienas peldi okeānā), tomēr, tā kā šī taka bija viena no must-do lietām uz salas, tad nolēmām iet pa taku tik tālu, cik vien tas liksies mums droši, un pēc nepieciešamības takas vidū izlemt doties atpakaļ. Ejot pa taku, tā pārsteidza mūs ik uz soļa un ik pa laikam nācās apstājāties, lai izbaudītu apkārt esošos dabasskatu, kā arī iemūžinātu tos fotatmiņās. Lai arī bijām izlēmuši šādas pauzes taisīt tikai atpakaļceļā, nenožēlojam, ka darījām to turpceļā, jo atpakaļceļā tam vienkārši nepietiktu spēku.
Ap takas vidu tā sadalās divos ceļos, no kuriem viens iet daudz maz vienā līmenī, tomēr pirms tam biju lasījis, ka uz šī ceļa viens no tuneļiem ir iegruvis, tāpēc izlēmām doties pa labi. Šis ceļa variants gāja gar otro salas augstāko virsotni un tas sevī ietver papildus diezgan lielu kāpumu un kritumu. Pa ceļam sastapām arī kādu sievieti, no kuras uzzinājām, ka arī otrs ceļš ir atvērts un izejams un ka viņa mērojusi otru takas variantu dodoties turp un nožēlo, ka atpakaļ nākusi pa šo ceļu, kas fiziski ir daudz grūtāks. Lai arī grūtāks, mūsuprāt, tas ir daudz interesantāk – doties turp pa vienu ceļu, bet atpakaļ pa citu, turklāt patīkamāk no sākuma ir pieveikt grūtāko daļu un tad atpakaļ doties pa vieglāko. Tālāk ejot, arī apspriedām to, cikos gan šai sievietei vajadzēja uzsākt pārgājienu, ja viņa jau šobrīd atradās atpakaļceļā.
Devāmies tikai tālāk uz priekšu, pēdējie pārsimts metri bija psiholoģiski diezgan grūti, jo likās, ka teju teju jau esam galā, bet kā nebijām, tā nebijām. Pārdesmit metrus no kalna virsotnes panācām kādu pāri, kas bija ģērbies diezgan košās drēbēs un kuru es jau pa gabalu biju ievērojis un vēlējos panākt. Kalna galā atpūtāmies kā pēc gandarītas padarīta darba sajūtas. Tās sajūtas varētu raksturot līdzīgi kā brīdī, kad bijām uzkāpuši Zviedrijas augstākajā virsotnē Kebnekaisē. Pāris, kuru bijām panākuši, palūdza, vai mēs nevarētu viņus nofotografēt. Uzzinājām, ka viņi ir no Šveices.
Tā kā nezinājām, cik daudz laika būs nepieciešams, lai atgrieztos atpakaļ ar jau nogurušajām kājām, tad devāmies ceļā pēc nieka pusstundas atpūtas. Ceļš atpakaļ likās daudz vieglāks, bet tā kā bijām ļoti noguruši, arī tas prasīja savu tiesu no mūsu spēkiem. Atpakaļceļā takas vidū šoreiz devāmies pa otru ceļu, kurš izrādījās daudz taisnāks un arī ar tuneļiem bagātāks. Tuneļos noteikti vajag līdzi ņemt lukturīti, jo bieži tajos ir ūdens un var nākties saslapināt kājas. Runājot par takas bīstamību, jāatzīst, ka vietām bija manāmi nogruvumi vai kādas nedrošas vietas, tomēr ar veselo saprātu un piesardzību tās visas varēja pārvarēt diezgan droši. Tiesa lietainā laikā noteikti neieteiktu iet šo taku, jo, tai esot slidenai, var nākties pārāk bieži riskēt ar savu dzīvību vai vismaz veselību kritiena gadījumā.
Pats grūtākais noteikti bija pēdējais kilometrs pirms Pico do Arieiro, kad praktiski visu laiku nācās kāpt vien augšup un augšup. Vēl pirms pašām beigām, bet patiesībā takas sākumā, atradām slēpni un atzīmējāmies, ka esam te bijuši. No Pico do Arieiro tālākais ceļš veda gandrīz tikai lejup uz 400m zemāk esošo Poiso. Būtu nokļuvuši tur aptuveni pusstundu pirms autobusa, bet pa ceļam piestāja kāda mašīna un laipni piedāvāja mūs aizvest līdz Poiso, ko, protams, akceptējām. Poiso iegājām pie pieturas blakus esošajā bārā/restorānā, kas arī vienīgā iestāde šajā vietā, un nobaudījām vienu no Madeiras vietējiem ēdieniem Bolo do Caco, klāt piedzerot vietējo dzērienu poncha.
Kamēr mēs resotrānā gaidījām autobusu, tajā ieradās arī pāris, ar kuru bijām sapazinušies kalna galā. Vārds pa vārdam, un izrādījās, ka viņi tieši šobrīd taisījās doties ar auto uz Funšalu un piedāvāja mums doties kopā ar viņiem. Pa ceļam aprunājām, ko vēl būtu vērts apskatīties Madeirā, dalījāmies savā ceļošanas pieredzē un vienkārši patērzējām. Izrādījās, ka trekking/hiking ir arī viņu aizraušanās un Alpos ir jau pieveikuši daudzas takas. Nokļuvuši Funšalā devāmies pelnītā atpūtā, jo likās, ka šai noteikti bija jābūt grūtākajai dienai ceļojuma laikā. Lai arī pats pārgājiens prasīja milzum daudz spēka, ne mazāk grūti bija izdomāt, ko mēs vēlētos un varētu darīt nākamajā dienā. Pusmiegā tika nolemts, ka nākamajā dienā dosimies braucienā pa okeānu vērot delfīnus un vaļus brīvā dabā. Pie šīs domas laikam arī aizmigām, pamostoties jau tikai nākamajā rītā.
Trešā diena: Porto da Cruz – Machico
Noietais ceļš: 17km
Kopējais kāpums: 1100m
Kopējais kritums: 1150m
Patērētais laiks: 7 stundas
Grūtības pakāpe: viegla
Autobuss no Funchal uz Porto da Cruz: 56 (3.40 EUR)
Autobusa no Machico uz Funchal: 156 (2.85 EUR)
Pamodušies trešajā dienā, spontāni pārdomājām dienas plānus un izlēmām okeāna tūri atlikt uz vēlāku laiku, jo tā kā laika prognoze atkal solīja kārtējo saulaino dienu (tik netipiski Madeirai šajā laikā), tad izlēmām, ka dosimies iepazīt salas ziemeļus un atkal mērosim kādu no dabas takām. Šoreiz par izvēli krita taka, kas ilgu laiku pēc ugunsgrēka un plūdiem bija slēgta, tomēr informācijas centrā mums teica, ka uz doto brīdi tā atkal esot atvērta. Ar autobusu devāmies stundas braucienā uz ziemeļos esošo pilsētu Porto da Cruz. Lai arī sala nav liela, tās serpentīni un stāvie ceļi padara braucienu diezgan ilgu, īpaši, ja autobusam jāpiestāj katrā ciemā pa ceļam. Arī šo maršrutu apkalpoja SAM kompānija, kas mums bija īpaši izdevīga, jo tās terminālis atradās nieka 300m attālumā no mūsu viesnīcas. Braucieni ar vietējiem autobusiem ir aizraujoši arī tādēļ, ka, braucot ar tiem, iespējams novērot salas vietējo dzīvi, ko nevar tik labi redzēt, traucoties ar auto pa šoseju. Iepriekš nepieminēju arī kādu interesantu faktu par dažiem no autobusiem uz salas – tiem vienā rindā ir 5 sēdvietas. Jā, jūs nepārklausījāties, gluži kā tādai mazai lidmašīnai, vienā pusē trīs, otrā divas.
Likās pat, ka šādi autobusi ir nedaudz platāki par parastajiem autobusiem, bet varbūt tas bija tikai vizuāls apmāns un 5 krēsli bija iemānīti tāda paša platuma autobusos kā parasti. Lai vai kā, dīvaina šķita vēlme padarīt braucamos drīzāk platākus nekā šaurākus uz jau tā šaurajiem kalnu ceļiem. Braucot pustukšā autobusā, protams, ir ērti novietot somu sev blakus kā trešo ceļabiedru, tāpēc par šādu ekstru lieki nesūdzējāmies. Nokļuvuši Porto da Cruz bijām vieni no retajiem, kas te izkāpa. Apstaigājām mazo ciematu, kurā bija vairākas ēstuves ar iekšā aicinošu vietējo noskaņu, bet, protams, ka tad, kad ir vismazāk laika un vēlmes ēst, tad šādas ēstuves ir ik uz stūra, bet, kad tās tiešām ir nepieciešamas, tad nav atrodamas kaut vai ar uguni meklējot. Porto da Cruz atrodas kāda šķietami neiekarojama klints, bet kā jau lielākajā daļā vietu uz salas, arī te eksistē takas, pa kurām ejot, var tikt līdz virsotnei.
Tiesa vienā virzienā tas prasa aptuveni 3 stundas, kuru mums tajā dienā nebija, tāpēc devāmies ceļā uz austrumu pusi, pirmajā dienā apmeklētā Sao Laurenco raga virzienā. Tajā brīdī mēs vēl nenojautām, ar kādām grūtībām mums nāksies saskarties jau pašā takas sākumā. Izrādās, ka uz klints, pie paša okeāna, gar kuru būtu jāiet takai, notiek celtniecības darbi. Būvniecības dēļ tur visu laiku notiek akmens nogruvumi un takas daļa, kas iet gar klinti, protams, ir slēgta. Skatoties kartē tā vien šķita, ka nekādi apkārtceļi tur neeksistē. Ejot pa vienīgo ceļu, kas ved ārā no pilsētas, nāktos šķērsot upi, pār kuru pēc tam nebūtu iespējams tikt atpakaļ. Beigās nolēmām iet pa kādu vietējo ceļu, kurš teorētiski veda tikai uz privātmājām, bet no praktiskā viedokļa cerējām, ka izdosies tikt cauri šim dzīvojamajam rajonam uz otru ielejas, kur mēs atkal varētu pievienoties oriģinālajai takai. Nācās kāpt pārsimts metrus pa aptuveni 45 grādus slīpu ielu. Uzkāpuši kalna galā sastapām kādus vietējos strādniekus, kuri ne vārda nerunāja angliski. Sarunā ar viņiem nepalīdzēja pat žestu valoda, tāpēc devāmies vien tālāk, neesot droši, ka pēcāk nenāksies mērot visu noieto ceļu atpakaļ. Kad ceļš beidzās, nolēmu mest kautrīgumu pie malas un ieiet kādā mājā, lai jautātu pēc palīdzības. Piegājis pie vienas no blakus esošajām mājām, pa plaši atvērtām durvīm sveicināju istabā esošo vecāka gadu gājuma cilvēku pāri ar jau ierasto bon dia; ar to gan arī manas portugāļu valodas zināšanas beidzas. Lauzītā spāņu valodā un ar žestu valodu mēģinu izdibināt, kā tikt lejā no šī kalna, aptuveni ahí. Beigās saņēmu sirsnīgu skaidrojumu un norādes, kā pa mazām taciņām caur viņu un viņu kaimiņu dārziem mēs varam nokļūt uz zemāk esošās ielas. Priecīgi soļojām lejā un nospriedām, ka te tev nu bija atvērtā taka bez šķēršļiem un iepriekšējā dienā pieveiktā kalnu taka, kura oficiāli bija slēgta. Nokāpuši lejā uzdūrāmies kādam vietējam veikaliņam. Pēc veikala apmeklējuma iznācām ārā ar pāris vietēji audzētiem avokado un kādu interesantu dzērienu. Brisa Maracujá dzēriens ir Madeirā ražots atspirdzinošs gāzēts bezalkoholisks dzēriens ar marakujas garšu un arī īstu marakujas sulu tās sastāvā. Vēlāk ceļojumā uzdūrāmies arī marakujas fantai, tātad konkurence te noris ne pa jokam. Pozitīvs šķita fakts, ka vietējais Brisa te ir, ja ne populārāks, tad vismaz tik pat populārs kā The Coca Cola Company ražotie dzērieni. Tā kā laiks tuvojās jau pēcpusdienai, tad šāds dzēriens bija tieši laikā. Pēc pusotras stundas maldīšanās, beidzot bijām nokļuvuši uz īstās takas un gājiens varēja sākties.
Pa ceļam uz takas sastapām vien pāris pretim nākošus ceļiniekus, kas droši vien tāpēc, ka daudzi vēl nav informēti par to, ka šī taka atkal ir atvērta, kā arī īstā tūristu sezona droši vien vēl nav sākusies. Patiesībā šī taka arī nav no salas populārākajām, bet mēs to noteikti iesakām kā must-do taku, jo tā bija krasi atšķirīga no visām pārējām. Pusi no ceļa pa to jāiet pārsimt metru augstumā gar okeāna krastu. Vienā no šādiem punktiem piestājām, lai notiesātu līdzpaņemtās pusdienas un nedaudz atpūstos. Tālāk taka, vēl nesasniegusi pirmajā dienā apmeklēto ragu, strauji nogriezās pa labi un veda mūs uz dienvidiem, Machico pilsētas virzienā.
Otrā takas daļa veda gar levadu, kas gāja cauri vietējo iedzīvotāju zemkopības laukiem un dārziem. Sveicinājām visus pa ceļam sastaptos strādniekus, kuri nedaudz izbrīnīti, bet laipni vienmēr atņēma mūsu sveicienu. Varbūt šī taka tiešām nav tūristu iecienītākā? Interesanti, ka tā kā uz salas nav līdzenu vietu, tad praktiski visi iekoptie dārzi atrodas uz tādiem kā pakāpieniem. Līdzīgus skatus biju redzējis arī dienvidaustrumāzijā uzņemtās bildēs, bet salīdzināt varēšu tikai tad, kad būšu apmeklējis arī to. Pa ceļam ieraudzījām arī kādus mazus aitu ganāmpulkus un dzirdējām vairākus gaiļus dziedam, kas nozīmē, ka ar kaut kādu putnkopību un lopkopību viņi nodarbojas arī uz salas, un viss netiek vienkārši importēts no kontinenta.
Beidzoties takai, izlēmām uzkāpt arī Pico do Facho kalnā, no kura vērojams lielisks skats gan uz Machico pilsētu un tās ieleju no augšas, gan arī uz netālu esošo Funšalas lidostu. Pa ceļam sastapām arī vienu mācību automašīnu, kas trenējās braukt uz mazāk intensīvas satiksmes ceļa. Nedaudz smieklīgs likās fakts, ka jau autoskolā viņiem māca pirms līkuma divreiz uztaurēt, lai pretim braucošie zinātu, ka tu tūlīt iebrauksi līkumā. No drošības viedokļa, tas, protams, ir ļoti nozīmīgi, tomēr uzjautrinoša liekas iespējamā frāze pēc braukšanas eksāmena: “Sorry, eksāmens nav nokārtots, neuztaurēji pirms līkuma, 10 pukti!”
Kad bijām uzkāpuši kalnā, ložņājot cauri kaktusiem, mēģināju atrast arī vienu ģeoslēpni, bet neveiksmīgi. Toties redzējām kā lidostā nosēdās viena lidmašīna, šis skrejceļš tiešām ir arhitektūras sasniegums. Nokāpuši lejā, apstaigājām Machico pilsētu un aizgājām arī līdz blakus esošajai mini pludmalītei. Par nokļūšanu no Machico līdz Funšalai mums nevajadzēja uztraukties, jo Machico ir vairāku ceļu krustpunktā, tāpēc autobusu satiksme starp šīm pilsētām ir diezgan regulāra.
Ceturtā diena: Porto Moniz
Šī bija vienīgā lietainā diena visa mūsu ceļojuma laikā. Kaut ko tādu varētu sagaidīt vasarā, bet nejau agrā pavasarī. Mums noteikti bija paveicies ar laikapstākļiem. Tā kā jau iepriekšējā vakarā bijām izpētījuši laika ziņas, tad sapratām, ka šodien ir jādodas uz salas pretējo pusi no dienvidaustrumiem uz pašiem ziemeļrietumiem – uz Porto Moniz. Braucot ar sabiedrisko transportu tas prasa 3 stundas, kas nozīmē, ka pat lietus gadījumā vismaz sešas stundas būsim zem jumta. Uz Porto Moniz jādodas vienā virzienā ar 80. autobusu, bet pretējā ar 139. autobusu, jo viens no tiem kursē pa ziemeļu krastu, bet otrs pa dienvidu, tādējādi iespējams apskatīt pēc iespējas vairāk no salas.
Izbraucām no Funšalas pulksten 9:00, un pa ceļam autobuss piestāja divās pilsētās uz aptuveni 15 minūtēm. Vienā no tām mēs paspējām apskatīt vietējo baznīcu, kā arī nopirkt pāris queijadas, kas ir kaut kas līdzīgs pastel de nata, tikai pildījumā ir kaut kas līdzīgs biezpienam. Porto Moniz pilsēta ir slavena ar vulkāniskas izcelsmes baseiniem. Tie ir lavas veidojumu ieskauti krāteri okeāna malā, kuros regulāri apmainās okeāna ūdens, tomēr tā kā tie nav tiešā viļņu ietekmē, ūdens tajos ir mierīgs kā baseinā. Pilsētā ir gan maksas komplekss ar dušām, ģērbtuvēm un glābējiem, gan bezmaksas daļa bez jebkādām ekstrām. Tomēr tā kā laiks bija diezgan vēss un lietains, tad neviens šos baseinus šajā dienā neizmēģināja.
Apskatījuši pilsētu, devāmies pusdienās, kur atkal nobaudījām vietējo ēdienus – lapas, espada com banana un tunča steiku. Visiespaidīgākais laikam bija Valdas pasūtītais tunča steiks. Nepārspīlējot, tas bija milzīgs tunča filejas gabals un noteikti svēra ap puskilogramu. Tā noteikti ir ļoti laba ēdiena izvēle Madeirā, ja esi zivju piekritējs, tāpēc ka gan Zviedrijā, gan Latvijā tāds nepagatavots tunča filejas gabals vien maksātu vismaz divas reizes dārgāk.
Atpakaļceļā braucām pa salas dienvidu piekrasti un autobuss Porto Moniz atstāja 16:45. Lai arī neko aktīvu šodien nedarījām, jutāmies pelnījuši atpūtu pēc iepriekšējo trīs dienu gājieniem. Vakaru aizvadījām ar pastaigām pa pilsētu, kā arī meklējot labāko delfīnu vērošanas tūri nākamajai dienai.
Piektā diena: Cabo Girão un Levada Norte
Noietais ceļš (no Rancho gaisa tramvaja): 9.4km
Kopējais kāpums: 706m
Kopējais kritums: 485m
Patērētais laiks: 2h 47min
Grūtības pakāpe: viegla
Autobuss no Funchal uz Cabo Girao: 4 (2.30 EUR)
Autobusa no Camara de Lobos uz Funchal: 7 (1.75 EUR)
Viena no salas iecienītākajām tūristu vietām ir Cabo Girao klints. Bieži tūrisma ceļvežos izslavēta kā Eiropas augstākā klints, tā sasniedz 560m virs jūras līmeņa, tomēr Eiropā ir vēl vismaz divas klintis, kas ir nedaudz augstākas par šo. Lai arī kā, skats no tās tiešām ir iespaidīgs un, ja tai apkārt nebūtu okeāns, tad tā patiesībā būtu vēl par četriem kilometriem augstāka. Tas nozīmē, ka dziļums klints piekrastē sasniedz gandrīz momentānus četrus kilometrus. Klints piekājē vērojami zemkopības lauki, kas tur izvietoti pateicoties labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Runā, ka tur var izaudzēt jebko, jo tur vienmēr ir pietiekoši daudz saules un pietiekami laba augsne. Bildes ar šiem laukiem arī ir tipiskākās fotoatmiņas, ko tūristi aizved sev līdzi uz mājām no šīs vietas.
Tomēr tiem ir arī kāds mīnuss, tie nav ne ar kājām, ne sauszemes transportu aizsniedzami. Vienīgā iespēja, kā tur nokļūt, ir ar laivu vai ar nesen izbūvēto Rancho gaisa tramvaju. Tas ir Madeiras stāvākais gaisa tramvajs un brauc no 300m augstuma aptuveni 45 grādu leņķī. Šis un arī vairāki citi Madeirā esošie tramvaji izveidoti vairāk lauksaimniecības vajadzībām, lai vietējie iedzīvotāji ar tiem varētu pārvadāt augļus un dārzeņus, kas izaudzēti piekrastē. Lai nokļūtu līdz šim gaisa tramvajam, mums nācās mērot krietnu gājienu no Cabo Girao klints. Tas bija aptuveni stundu ilgs, lai gan kartē likās, ka tas prasīs tikai kādas 10 – 15 minūtes. Jā, jau iepriekš teicu, ka kartei ticēt īsti nevar. Pa ceļam gājām cauri mazdārziņiem, kas te stāvo nogāžu dēļ izbūvēti kā pakāpieni. Tālumā varējām dzirdēt gaļas un zivju tirgojamo mašīnu, kas braukāja apkārt pa pilsētām līdzīgi kā saldējuma mašīna, tikai saldējuma dziesmiņas vietā viņiem ir ierakstīts teksts “Pērciet gaļu, pērciet gaļu, pie mums vislabākā gaļa. Nāciet draugi, sanāciet, tikai šodien, neticamas cenas!” Šo tekstu es tikko pats sacerēju, jo portugāļu valodu neprotu, bet, ticiet man, pēc kaut kā tieši tāda tas izklausījās. Beidzot, nokļuvuši pie Rancho gaisa tramvaja, nobraucām lejā un pastaigājām gar piekrasti, vērojot desmitiem paraplānu lidojam gaisā virs Cabo Girao klints. Labvēlīgos laikapstākļos tā te ir visai populāra nodarbe. Varbūt iepriekšējās dienās staigājot pa kalniem jau bijām pieraduši pie augstuma un šāds gaisa tramvajiņš vairs nešķita nekas biedējošs.
Pēc izbrauciena ar gaisa tramvaju devāmies nedaudz atpakaļ, lai turpinātu ceļu pa Norte Levada, kas veda uz Camara de Lobos pilsētu. Taka visu laiku bija praktiski vienā līmenī (kā jau levadai jābūt), kas nodrošināja mums mierīgu un relaksējošu pastaigu pa dienvidu piekrasti. Kā teica mūsu šveices paziņas: “Kad tu esi redzējis 3 levadas, tad sāk likties, ka esi redzējis tās visas.” Varbūt nevaru pilnībā viņam piekrist, bet daļa taisnības tur ir. Nokļuvuši Camara de Lobos, sagaidījām Rodoeste autobusu un devāmies māju virzienā. Pēc kāda laika, ko pavadu kādā vietā, sāku to saukt par mājām, tāpēc viesnīca šodien jau bija kļuvusi par mājām. Vakariņās aizgājām uz kādu vietējo restorānu, kur nobaudījām arī vietējo marakujas pudiņu, tas bija ļoti, ļoti garšīgs. Madeirā marakuja ir diezgan populārs auglis un viņi to mēģina pielikt gandrīz visur – kā jau minējām ir marakujas gāzētais dzēriens, marakujas pudiņš un arī marakujas poncho. Pavisam uz salas aug aptuveni 5-6 dažāda veida marakujas.
Sestā diena: delfīnu vērošanas tūre un botāniskais dārzs
Jau iepriekš tiku rakstījis par filmu The Cove, tāpēc neatkārtošos arī te par “delfīnu biznesa” negatīvajām pusēm. Tomēr kā jau tiku minējis savā rakstā, tad biju izlēmis kādreiz noteikti doties vērot delfīnus vai vaļus brīvā dabā. Atrodoties Madeirā, mums bija šāda iespēja. Ja paiesiet gar Funšalas piekrasti, tad sapratīsiet, ka gandrīz nav iespējams atkauties no delfīnu vērošanas tūru tirgoņiem, kuri tevi par visām varītēm mēģinās piespiest iegādāties biļeti. Tie ir tikai aģenti, jo pašas kompānijas, kas to piedāvā ir tikai kādas 6. Tā kā bijām jau pirms tam izpētījuši piedāvājumu un cenas internetā, tad zinājām, ka gribam pirkt vienu no lētākajiem piedāvājumiem ar Beluga Submarine glass bottom boat, kurai ir stikla dibens un no kura var papildus vērot arī zem ūdens notiekošo. Vienam cilvēkam 3 stundu brauciens ar šo laivu maksātu 25 EUR. Tomēr beigās laikam kritām par upuri Sea the Best kompānijai, kura ne tikai piedāvāja bezmaksas braucienu arī nākamajā dienā, ja neredzēsim ne delfīnu, ne vali, ne bruņurupučus, bet arī iedeva mums simbolisku 10% atlaidi. Rezultātā vienam cilvēkam brauciens izmaksāja 27 EUR.
Tūre notika uz samērā liela izmēra katamarāna. Viens no darbiniekiem bija uzrāpies augstāk un ar binokli meklēja delfīnus, lai ziņotu kapteinim uz kuru pusi ir jābrauc. Rezultātā redzējām trīs delfīnu barus – divi no tiem bija common dolphins, bet trešais – spotted dolphins. Tieši pēdējie šķita visatraktīvākie un izrādīja vislielāko interesi par mums, lai gan arī pirmie bija gana aktīvi un pavadīja mūs diezgan ilgu laiku, peldot no vienas katamarāna puses uz otru. Pa ceļam nejauši uzdūrāmies arī vienam okeānā peldošam jūras bruņurupucim. Vali, diemžēl, tā arī neieraudzījām, jo to sezona vēl nav sākusies. Ap Madeiru tie parasti parādās sākot no maija mēneša. Tūres organizētājs, protams, pirms tam apgalvoja, ka retu reizi gadās redzēt arī vaļus, tomēr es domāju, ka tas bija vairāk mārketinga triks, lai tikai mūs pielauztu iegādāties biļetes, tāpēc ar vaļa ieraudzīšanu nemaz nerēķinājos.
Tā kā no izbrauciena atgriezāmies jau ap pusdienlaiku, tad otrajā dienas pusē bijām ieplānojuši doties uz botānisko dārzu. Botāniskais dārz atrodas pretējā ielejas pusē no Monte kalna, uz kuru kursē tūristu iecienītākais gaisa tramvajs. Diezgan dīvaini saukt to par Monte kalnu, jo vārds monte pats par sevi no portugāļu valodas tulkojas kā kalns. Botānisko dārzu un Monte arī savieno gaisa tramvajs, un, braucot ar to, iespējams iegādāties kombinēto biļeti ar ieeju arī botāniskajā dārzā. Tomēr tā kā šajā dienā uz Monti doties nebijām ieplānojuši, tad ceļu uz botānisko dārzu no Funšalas mērojām kājām. No kalna gala pavērās brīnišķīgs skats uz pilsētu. Pats botāniskais dārzs, protams, ir lielisks, tomēr, manuprāt, ja neesi botāniķis vai īpaši aizrāvies ar augiem, tad tas varētu sagādāt nelielu vilšanos. Tas ir pārbagāts ar dažādiem augiem, kokiem un krūmiem, tomēr visa Madeiras sala ir kā viens liels botāniskais dārzs. Funšalas centrā ir vairāki parki, kuros arī aug dažāda veida palmas, kuras arī rotā uzraksti ar informāciju, no kurienes viņas te ir ievestas, kas tā par sugu utt. Jā, daudzveidība varbūt nebūs tik liela kā botāniskajā dārzā, tomēr man tā nav tik būtiska. Interesantākā daļa botāniskajā dārzā man likās eksotiskie putni. Tur varēja redzēt visdažādāko krāsu papagaiļus, pāvus un citus putnus no dažādām pasaules malām. Tas tiešām bija kaut kas tāds, ko brīvā dabā uz Madeiras apskatīt nebūtu iespējams, tāpēc dārza apmeklējums tomēr nešķita velts.
Septītā diena: Ribeiro Frio – Camacha
Noietais ceļš (no Rancho gaisa tramvaja): 27.6km
Kopējais kāpums: 1384m
Kopējais kritums: 1630m
Patērētais laiks: 6h 58min
Grūtības pakāpe: vidēja (dēļ lielā attāluma ne sarežģītības)
Autobuss no Funchal uz Ribeiro Frio: 56 (2.85 EUR)
Autobusa no Camacha uz Funchal: 77 (1.75 EUR)
Pirmspēdējā dienā nogājām pēdējo no šajā ceļojumā pieveiktajām takām. Vēl pirms došanās pa īsto taku, mērojām pāris kilometrus pretējā virzienā, lai apskatītu Balcoes skatu punktu un atrastu vienu slēpni pie tā. Tas noteikti bija tā vērts, lai neteiktu pat, ka bija šīs dienas īpašākais moments.
Attāluma ziņā šajā dienā nogājām vislielāko attālumu, šķērsojot teju vai pussalu tās vertikālā virzienā. Lai arī taka praktiski visu laiku bija vienā līmenī (izņemot strauju kritumu un kāpumu tās pašās beigās), 27.6 kilometri mums prasīja gandrīz septiņas stundas. Patiesībā, ejot šo taku, bijām nogājuši gandrīz pilnībā trīs dažādas takas. Tās pirmā daļa veda cauri diezgan bieziem lauru mežiem un laikā, kad ārā bija pilnīgi skaidras debesis un spīdēja saule, mēs pastāvīgi gājām koku ieskautā aizēnā. Ņemot vērā, ka iepriekšējās dienās bijām saulē nedaudz apdeguši, šodien to uzskatījām par plusu. Tiesa, brīžiem bija sajūta, ka ir pārāk vēss un nācās uzvilkt kādu biezāku jaku. Ar siltuma sajūtu uz salas vispār ir diezgan jocīgi, jo vienas stundas laikā var rasties vēlme nomainīt apģērbu no T-krekla līdz biezai rudens jakai. Tik spēcīgu kontrastu var radīt saules, vēja un augstuma krasās izmaiņas. Īpaši to izjutām tajā dienā, kad bijām devušies kalnos.
Šo pastaigu uztvērām vairāk kā atvadas no salas takām, jo beidzamo ceļojuma dienu bijām nolēmuši pavadīt pilsētā, kuru līdz šim bijām iepazinuši tikai ar īsām vakara vai pēcpusdienas pastaigām, pārējo laiku skrienot no vienas salas puses uz otru un vairāk veltot sevi dabai. Šī un dažas iepriekšējās takas bija tās, kurās bijām ieslēguši GPS sekošanas režīmu, tāpēc varam piedāvāt arī detalizētu KML failu, ja vēlēsieties atkārtot šos gājienus vai saprast, cik laika tam varētu būt nepieciešams.
Astotā diena: Funšala
Pēdējo ceļojuma dienu pavadījām, staigājot un iepazīstot pilsētas daļas, kurās pirms tam nebijām bijuši. Atradām visus trīs pilsētā esošos slēpņus, bijām aizgājuši līdz rietumu pusē esošajai Lido promenādei, kuru varētu salīdzināt ar Jomas ielu Jūrmalā. Arī tā diena bija padevusies īpaši karsta un tik karstai dienai piemērota apģērba mums līdzi vienkārši nebija. Es gāju savos hiking apavos, bet Valda bija uzvilkusi vasarīgas kurpes, ko bija pamanījusies ieslidināt somā, man neredzot, jo ar savu “vieglās ceļošanas” moto es droši vien to nebūtu pieļāvis. Tomēr, esot te, es, protams, sapratu, cik pareizs ir bijis viņas lēmums. Viena lieta, ko pats paņēmu līdzi, bet tā arī ne reizi neizmantoju, ir fotostatīvs. Tiesa tas svēra tikai 1kg, bet tas ir tieši 1kg par daudz, ņemot vērā, ka es viņu ne reizi pat neizņēmu no somas. Astoņas dienas likās pietiekoši, lai iepazītu salu visā tās krāšņumā, bet nebūtu pārāk daudz. Visas takas noiet jebkurā gadījumā nebūtu iespējams, tomēr, ja kādreiz vēl nolemsim te atgriezties, tad zināsim, ka te noteikti vēl būs palicis pietiekami daudz kas, ko sadarīt. Viesnīcā laicīgi sakravājām somas un pēdējo vakaru pavadījām nobaudot vietējo virtuvi un staigājot gar krastmalu zem zvaigžņotās debess. No rīta atvadījāmies no, mūsuprāt, labākā viesnīcas numuriņa, kuru laimīgā kārtā iečekojoties dabūjām ar skatu pār Funšalas pilsētu.
Vairāk foto flickrā.
Praktiskie padomi
Labākā karte ceļojuma plānošanai: Openstreetmap.org
Labākais autobusu ceļvedis pa Madeiru: TJ walking
Labākā grāmata par salas takām: Walking in Madeira
Lētākie lidojumi uz Madeiru: Ar easyJet no Londonas vai Lisabonas
Nokļūšana no lidostas uz Funšalu: Ar Aerobus ekspresi (5 EUR) vai ar vietējiem autobusiem nr. 20, 53, 113 (2.85 EUR). Vietējais autobuss ir lētāks, bet nedaudz lēnāks, pietura pa labi, izejot no termināļa. Esiet uzmanīgi, uz kurieni autobuss brauc, jo abiem virzieniem pietura lidostā ir tikai viena.