Postsociālistisko valstu filmas

Pēdējā laikā ir sanācis noskatīties vairākas postsociālistisko valstu filmas, kuras mani pozitīvi pārsteidza un aizrāva. Domāju, tas ir tāpēc, ka pats dzīvoju šādā valstī un spēju uztvert visu traģikomisko, ko nespētu saprast kapitālismā augušie rietumnieki. Šīs filmas man atgādina vecās, labās latviešu filmas, kuras nu jau tradicionāli tiek rādītas katru gadu tuvojoties attiecīgajiem svētkiem, vai tie būtu Jāņi vai kāds cits zīmīgs datums.

I Served the King of England (Obsluhoval jsem anglického krále) – Čehijas filma par kāda čeha (Jan Díte) dzīvi pirms un pēc Otrā pasaules kara. Viņa sapnis bija kļūt par miljonāru, ko viņš arī centās īstenot mācoties dzīves gudrības no visiem, ko sastapa savā notikumiem bagātajā dzīvē.

Gravehopping (Odgrobadogroba) – Slovēnijas filma par vīru, kura profesija ir bēru runu teicējs. Filma ir ļoti traģikomiska abās šī vārda galējībās, pārpilna ar melno humoru, tik neparasta, ka ideāli iederējās Arsenālā, kur viņu pirmo reizi arī redzēju.

Promise Me This (Zavet) – Serbijas filma par vectēvu, kurš sūta savu mazdēlu uz pilsētu pēc sievas :)

Un kas mani patiešām pārsteidz bija tas, ka visas šīs lieliskās filmas ir radītas pēdējo piecu gadu laikā. Pretstatā nesenā laikā veidotām latviešu filmām, kuras man brīžiem liekas smieklīgas nevis no saturiskā viedokļa, bet no filmu kvalitātes un samākslotā aktieru tēlojuma kā tāda, šīs filmas, manuprāt, bija lieliski nostrādātas. Vai šīs valstis būtu gājušas citu kinematogrāfijas ceļu?

Bet, lai nebeigtu šo rakstu ar tik bēdīgu noti, gribu teikt, ka ir arī latviešu filmas, kas, manuprāt, ir pelnījušas atzinību, piemēram Ūdensbumba resnajam runcim, vai lieliskā īsfilma Sērkociņi (Sērkociņi treileris, kas gan nerada pilnu priekšstatu par filmu). Raksta ideja bija nevis nopelt latviešu kino (kā tas laikam ir sanācis), bet rosināt arī citus skatīties netipisku kino Holivudas mainstream vietā.