Tehniskā apskate un auto no Vācijas

Jau trešo gadu pēc kārtas izgāju tehnisko apskati ar pirmo reizi bez mazākajām problēmām. Jā, kā parasti, ielika vienu vieninieku par nenozīmīgu eļļas noplūdi motora rajonā, tomēr lielākā daļa auto, sasniedzot zināmu vecumu, arī sirgst ar šādu kaiti, tādēļ neuzskatu to par neko nozīmīgu. Pa šiem gadiem arī pašā auto nekas daudz nav ieguldīts – standarta eļļas, filtru maiņa, šogad nācās nedaudz sametināt izpūtēju un arī pielabot starteri, bet citādi mašīna brauc kā puķīte (diezgan muļķīgs teiciens, ja tā padomā, jo kur gan puķīte varētu braukt?, tomēr esmu dzirdējis cilvēkus tā sakām:). Laikam tomēr man būs atmaksājies braukt un iegādāt mašīnu Vācijā. Naudas ziņā es pārāk neietaupīju, tomēr ieguvu tieši tādu modeli kā vēlējos un pietam lieliskā tehniskā stāvoklī. Patiesībā viss brauciens izvērtās nelielā piedzīvojumā…

Auto nolūkošana

Tiklīdz biju morāli nobriedis šādai avantūrai, ķēros klāt mobile.de un autoscout24 mājas lapām un sava sapņu auto meklējumiem. Piedāvājums bija milzīgs, atlika vien izvēlēties un vienoties par auto iegādi. Pēc ilgstošiem meklējumiem tika izvēlēti vairāki varianti, kuri atbilda visām prasībām. Tā kā ar vācu valodu esmu vairāk uz “jūs” nevis “tu”, tad piedāvājumi tika nosūtīti e-pasta veidā, kas tika izveidots ar autotulka palīdzību. Zinu, ka tā darīt nav ieteicams, tomēr pēc teksta iztulkošanas autotulkā no angļu valodas uz vācu valodu, es vēl nedaudz pielaboju galarezultātu, lai tas pēc manām domām būtu pareizāks un izlausītos plūstošāk. Galu galā gribēju nedaudz pielietot savas pāris gadu apgūtās trešās svešvalodas zināšanas :) Un ticiet vai nē, ikreiz e-pastā atvainojoties par savu vācu valodu, pat saņēmu pāris uzslavas vārdus, cik laba tā ir (jutos lepns par sevi:). Vācieši neatbildēja pārāk naski uz nosūtītajiem e-pastiem, lai neteiktu vairāk. Tomēr uz diviem e-pastiem atnāca atbildes un šie auto tika iecelti potenciālo kandidātu rindā. Kā pirmo izskatīju lētāko piedāvājumu, bet ātri vien no tā atteicos, jo uzguglējot auto īpašnieka e-pastu, atradu viņa vārdu, savukārt, uzguglējot viņa vārdu, sapratu, ka tas ir diezgan populārs turku vārds, un tas man, ja saprotiet, ko es ar to domāju, nedaudz nosita apetīti uz šo auto. Tomēr otrs īpašnieks (patiesībā īpašniece) bija daudzsološs, tāpēc tika norunāta tikšanās ceturtdien, pulksten 12:30 Hannoveres stacijā, lai pēc tam dotos apskatīt un, iespējams, iegādāt auto. Kāpēc tieši stacijā? Tāpēc, ka ātrās izpētes rezultātā atklājās, ka vislētākā nokļūšana uz turieni ir nevis lidojot pa tiešo, bet lidojot ar airBaltic līdz Hamburgai un tālāk braucot ar starppilsētu ātrvilcienu uz Hannoveri. Ātri vien mantas tika sapakotas, katrā krekla kabatā ielikti pāris tūkstoši eiro (laikam diezcik parātīgi tas nebija:), biju gatavs doties ceļā.

Lidojums

Kā jau ar airBaltic pierasts, lidojums kavējās pārdesmit minūtes, bet pēc brīža jau varējām pacelties plašajās debesīs. Lidojuma vidū mani sāka mākt tādas nelabas aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, jo esmu pieradis, ka pilots parasti lidojuma vidū paziņo par to, cik galamērķī ir jauks laiks un cik auksts ir aiz borta (laikam, lai kāds neizdomā izkāpt un ieelpot svaigu gaisu:). Pēc neilga brīža pilots mūs tiešām uzrunāja, tomēr viņa sakāmais nebija pārāk iepriecinošs – “Labdien, dāmas un kungi, atvainojamies par sagādātajām neērtībām, pēc brīža mēs nosēdīsimies Berlīnes lidostā…”. Varbūt es neesmu izcilākais ģeogrāfs, tomēr pat man bija skaidrs, ka Berlīne atrodas diezgan otrā pusē Vācijai. Pajautājis stjuartei, kas bijis par iemeslu šādai galamērķa maiņai, saņēmu atbildi, ka Hamburgā ir migla un tādēļ tur nebija iespējams nosēsties. Es, protams, jautāju, kāpēc mēs nelidojām uz Hannoveri, tas taču ir tuvāk (un man izdevīgāk), saņēm atbildi, ka tā bija aplūkota kā pirmā iespēja, tomēr arī tur laikapstākļi nav no labākajiem. Tā nu mēs visi klusībā sēdējām Berlīnes lidostā, lidmašīnā, jo ārā mūs nelaida, savādāk taču viņiem būtu jāmaksā lidostas nodokļi par pasažieru apkalpošanu… Gaidījām, kad laiks noskaidrosies, dzērām bezmaksas dzērienus :) Jāsaka, ka uzsāku arī sarunu ar vienu no blakussēdētājiem par to, kā no Berlīnes iespējams pēc iespējas ātrāk nokļūt Hannoverē, ja nu tomēr lidmašīna tālāk nelido. Tomēr šis blakussēdētājs bija ar kaut ko īpašs – viņš izskatījās uz mata tieši tāds pats kā Theodore Bagwell no Prison Break… viņam līdzi bija liela pleca soma, tāda nedaudz nobružājusies (apmēram tāda, kādā Bagwells veda naudu uz Panamu)… un viņš runāja ar tādu interesantu akcentu, būdams vācietis :) Tomēr tajā brīdī es apzinājos, ka iespējamais maniaks ir mazākā mana problēmas daļa, jo es sapratu, ka uz tikšanos ar auto pārdevēju es vienkārši fiziski laikā nokļūt vairs nespēju. Nācās ņemt talkā mobilo draugu telefonu un zvanīt, lai pārceltu tikšanos uz vēlāku laiku. Liels bija mans pārsteigums, kad vīrietis otrā telefona līnijas galā nerunāja ne vārda angliski. Sākumā es domāju, ka tas ir tikai kāds joks, jo kurš gan nesaprot vācu valodu, tomēr tad, kad pēc brīža viņš padeva klausuli savai sirmajai mātei, kura angļu valodu saprata vēl mazāk, turklāt vāciski runāja vēl nesaprotamāk kā vīrietis, es sapratu, ka viss ir pa īstam! Lauzītā vācu vaodā mēs vienojāmies apmēram tā – “Um 12:30 Ich bin in Hannover Station. Tschuss.”.

Vilciens

Pēc neilgas gaidīšanas, viksmīgi nokļuvu Hamburgā, kur, ar autobusu aizbraucis līdz centram, pārsēdos vilcienā un braucu uz Hannoveri ar ātrumu tuvu pie 200km/h. Man pretī nosēdās kāds pavecāks kungs, kurš sāka man stāstīt daudz interesantu lietu par to, kas bija redzams aiz loga, protams, vācu valodā. Kad es viņam teicu “Ich verstehe Deutsch sehr schlecht”, tas viņu neatturēja, tā vietā viņš teica, ka labi, ka vispār es ko saprotot, un turpināja stāstīt visu vēl aizrautīgāk. Pēc brīža viņš palūdza, vai es negribu pārsēsties citur, lai viņš varētu braukt blakus ar savu kundzi, uz ko es, laipns būdams, protams, atbildēju apstiprinoši. Tā nu viņi varēja laimīgi sēdēt viens otram pretī un spēlēt kārtis. Kas interesanti – vecais vīrs visu laiku skatījās savas sievas kārtīs, kuras atspīdēja vilciena logā, tas man likās varen uzjautrinoši :) Nez es arī tā vecumdienās darīšu?

Pirkums

Stacijā satiku auto pārdevēju, kurš mani aizveda uz Hannoveres piepilsētu Garbsen, kur tad patiesībā arī atradās šis auto. Pa ceļam mēs vāciski (jā, pēc šī brauciena mana vācu valoda bija krietni uzlabojusies) apsriedām to, kā vietējā televīzija ir pārdevusi par bargu naudu savas vecās telpas un uzcēlusi par to naudu sev mega studijas, par to, kāds laiks ir šeit un kāds Rīgā, kā arī citas sadzīviskas tēmas. Varētu stāstīt gari un plaši par pirkuma procesu, bet jūtu, ka stāsts jau tā ir diezgan izvērties, tāpēc teikšu īsi – ieraudzīju, uz bāņa izmēģināju, cenu nokaulēju, mašīnu nopirku. Lai atzīmētu pirkumu, pārdevējs mani aicināja pie sevis uz mājām, kur viņa mamma bija sagatavojusi tradicionālās vācu desiņas ar sinepēm, maizi, savukārt klāt varējām piedzert kolu. Pēc tam devāmies veikt pašu pārrakstīšanas procesu, kurš bija samērā vienkāršs, tomēr interesanti likās, ka pie viņiem viņu “vietējais CSDD” pats numurus neizgatavo, vien pasaka – tev pienākas tāds un tāds numurs. Tad tu dodies uz kādu numuru izgatavošanas vietu un uztaisi sev numurzīmes. Tur tas notika blakus kafejnīcā, kur bārmenis ikdienisķi pienāca pie speciāla galdiņa kafejnīcā un uztaisīja mums vajadzīgās numurzīmes. Tad ar šīm numurzīmēm devāmies atpakaļ, lai padarītu tās oficiālas – uzlīmētu virsū vajadzīgās uzlīmes. Ceļš mājup varēja sākties.

1500 km

Atpakaļ varēja doties arī ar prāmi, tomēr tā kā tuvākais prāmis bija tikai nākamās dienas vakarā, tad nolēmu braukt ar auto uz mājām pats. Priekšā bija 1500 km garš ceļš, tai skaitā liela daļa cauri Polijai. Es biju dzirdējis pietiekami daudz briesmu stāstus par Poliju, tāpēc, lai arī nezināju viņu patiesumu, nolēmu nebraukt pa Poliju naktī un braukt cauri Polijas ziemeļiem – tas ir cauri Szczecin nevis Varšavai. Izbraucu no Hannoveres aptuveni 17:00 vakarā un taisnā ceļā devos uz Polijas robežu. Ceļu līdz Berlīnei nācās mērot praktiski visu laiku pa otro autobāni. Diemžēl jau pirmajās stundās sanāca saķeršanās ar lielceļu policiju! Viss sākās ar ļoti stipru lietu, kas palēninaja satiksmi uz bāņa, līdz tas pārvērtāš par lēni braucošu korķi. Pēc brīža no aizmugures tuvojās policijas auto ar skaņas signālu un visiem iespējamajiem bākuguņiem. Visas automašīnas pašķīrās kā Visuvarenajā Brūsā un policijas mašīna tikai brauca uz priekšu. Arī es pabraucu nedaudz nostāk un nedaudz piebremzēju, lai policijas mašīna varētu tikt garām. Tomēr viņi piebrauca man nedaudz priekšā un apstājās… es arī apstājos, lai netraucētu viņiem… viņi padeva nedaudz atpakaļ, atvēra logu (tagad iedomājieties, ka ārā ir negaiss, spēcīgi gāž lietus) un pilnā rīklē bļāva “Gehen weiter! Gehen weiter!” Acīmredzot iemesls, kāpēc viņi apstājās, bija tas, ka viņiem likās, ka es braucu pārāk lēni un bremzēju satiksmi :) Tiklīdz es sāku braukt, tā arī policijas mašīna aizbrauca. Tālākais noritēja daudz maz mierīgi un līdz Polijas robežai es nokļuvu vēl neilgi pirms pusnakts, kur arī apmetos pārnakšņot turpat mašīnā. Interesanti, ka uz ceļiem, kuri tika remontēti, bija saliktas ne tikai remontvietas apzīmēšanas zīmes, bet arī milzīgas zīmes ar tekstiem aptuveni šādā stilā “Mēs ļoti atvainojamies, ka mēs remontējam ceļu, bet tas nu mums ir jādara, lai viņu uz turētu līmenī. Mums ļoti žēl, ka tuvākos 10km jums būs tikai 2 joslas vienā virzienā ierasto 3 vietā…” Turklāt pēc remonta vietas beigām ir zīmes “Paldies, ka bijāt tik saprotoši. Mēs centīsimies ceļu saremontēt, cik ātri vien iespējams.” :) Pretstatā Latvijai, kur japriecājas, ja vispār ir zīmes, ka uz ceļa notiek remontdarbi.

Mājās

Naktī pie Polijas robežas ilgi negulēju, cēlos jau pulksten 5:00 no rīta un devos ceļā, lai līdz vakaram paspētu izbraukt cauri Polijai, tomēr sanāca tā, ka tajā pat dienā aizbraucu līdz pašām mājām (nokļuvu mājās neilgi pirms pusnakts, skaitās taču, vai ne?). Pats biju izbrīnīts par to, ka mani nenomāca miegs un spēju tik ilgi nobraukt praktiski bez apstāšanās. Sanāca nobraukt 1000 km 18 stundās. Un jāatzīst, ka ne mirkli nenožēloju to, ka mājup braucu pa Polijas ziemeļiem, jo, lai arī tur bija daudz apdzīvotu vietu, tomēr daba man šķita daudz interesantāka, un pats brauciens nebija tik garlaicīgs kā braucot pa Vācijas bāni.

Secinājumi

Ne mirkli nenožēloju to, ka iegādājos auto tieši šādā veidā, tomēr nezinu vai būtu gatavs to darīt atkal, jo viens šāda veida piedzīvojums man jau ir bijis, turklāt pie krīzes cenām, šobrīd domāju, ka te iespējams iegādāties salīdzinoši svaigu auto pat par vēl labākām cenām.