Tūristi uzskata, ka tu esi krāpnieks
Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka dažreiz ir labāk vienkārši noskatīties uz citu problēmām nevis censties tiem palīdzēt. Jau atkal guvu žults devu, kad viss ko es vēlējos darīt, bija palīdzēt nedaudz apjukušiem tūristiem. Acīmredzot viņiem mana palīdzība nešķita vajadzīga, lai gan patiesībā viņi no tās izvairījās tikai tādēļ, ka uzskatīja mani par kādu krāpnieku vai spekulantu.
Staigājot pa Līvu laukumu Vecrīgā un gaidot draudzeni, pamanīju ka zviedru tūristu pārītis mīņājas pie valūtas maiņas punkta; vīrs vairākas reizes sūta sievu iekšā un abi kaut ko cītīgi rēķina. Sapratis, ka viņi apsver iespēju samainīt valūtu, un vēlēdamies viņiem palīdzēt, devos klāt un jautāju, vai viņi vēlas samainīt naudu. Vīrs uzreiz ar nicinošu attieksmi teica, ka viņiem nekāda palīdzība nav vajadzīga un aizgriezās. Sapratis, ka kārtējo reizi tieku uzskatīts par krāpnieku, jo līdzīgi man bija gadījies jau iepriekš, saku, ka netaisos jau viņiem piedāvāt samainīt to naudu pie manis. Sieviete vēl mēģināja ko teikt, bet vīrs viņu “apklusināja”. Šajā brīdī biju saņēmis jau kārtīgu devu žults, tādēļ noteicu “Whatever, I just wanted to say that you will get better rate in any of banks…” un jau grasījos doties projām, bet viņi tajā brīdī tomēr sāka runāt un jautāja, vai te [Latvijā] varot norēķināties ar karti un tamlīdzīgus jautājumus. Es arī laipni paskaidroju, ka, jā, protams, var norēķināties ar karti, kas ir labākais variants, bet, ja viņi tiešām vēlas samainīt naudu, tad tepat ap stūri ir Swedbank un SEB banka, kur to varēs izdarīt daudz izdevīgāk. Viņi, portams, pateicās un devās bankas virzienā, bet garastāvoklis man jau bija diezgan pabojāts. Sapratu, ka reizēm laikam ir vienkāršāk nedarīt neko nekā censties kādam palīdzēt.
Šis patiesībā nav vienīgais tāds gadījums. Pirms pāris gadiem, esot Stokholmā, biju nopircis sabiedriskā transporta biļeti, kas derīga visos sabiedriskā transporta līdzekļos 7 dienas. Tā kā Stokholmā pavadīju tikai 4 dienas, tad biļete bija derīga vēl 3 dienas. Domāju, ka nav prāta darbs viņu mest ārā un izlēmu to kādam lidostā uzdāvināt. Devos uz “Arrivals” telpu un sāku noskatīt jeb tā teikt izvēlēties to laimīgo. Bet beidzās viss ar to, ka visi, kam vēlējos šo biļeti uzdāvināt, vēlējās no manis tikai atkratīties un tiklīdz kādam tuvojos tas griezās prom, sakot, ka viņiem no manis neko nevajagot. Nonāca viss līdz tam, ka es ne tikai nevarēju izvēlēties, kam šo biļeti uzdāvināt, bet pat varēju palikt to neuzdāvinājis nevienam, jo neviens to gluži vienkārši negribēja pieņemt. Pēc aptuveni 20 minūšu ilgas cilvēku medīšanas, atradu kādu jaunu pāri, kas izskatījās atvērtāk domājoši, un uzdāvināju viņiem šo biļeti, par ko viņi bija ļoti pārsteigti un priecīgi. Tas, protams, bija patīkami, tomēr neatsvēra 20 minūšu čakarēšanos pirms tam.
Līdzīgs atgadījums man bija bijis arī ar neizmantotu vilciena biļeti Milānā, tāpēc šodien nospriedu, ka tad nu laikam 3 reizes būs pietiekamas, lai es būtu guvis mācību un saprastu, ka “labi darbi nepaliek nesodīti”.