Vismaz nedēļu bez interneta

Sanāca ar vienu ceļojumu pieveikt vairākas lietas savā 101 lietas sarakstā – noiet Kungsleden dabas taku (vismaz daļu), pabūt aiz polārā loka, kā arī pavadīt vismaz nedēļu bez interneta. Par ceļojumu aiz Ziemeļu polārā loka jau rakstīju, tagad uzrakstīšu arī par interneta neesamību, drīzāk tā būs tāda kā maza atskaite jeb ķeksītis, ka tas ir padarīts. Tas, protams, nav nekas graujošs un tehniski vai morāli sarežģīts, daži varbūt to pielīdzinās aiziešanai uz veikalu pēc piena, bet es tomēr gribēju pamēģināt – kā tas ir dzīvot nošķirtam no informācijas plūsmas, jo kā avīzes drukātā formā nelasu un arī TV neskatos nu jau 4 gadus. Tā kā darbs man ir saistīts ar IT, tad ikdienā no interneta izvairīties nesanāk. Vienīgā iespēja bija īstenot šo ieceri atvaļinājuma laikā, kā tas arī tika izdarīts. Un jāsaka, ka tas bija lieliski. Es, protams, negribētu dzīvot tā visu dzīvi, bet brīžiem tāda atslodze ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Ja jāsaka godīgi, tad visu 12 dienu laikā neizjutu interneta trūkumu ne mirkli. Ceļojums bija izvērties tik aizrautīgs un interesants, ka ne brīdi pat neiedomājos, kā būtu bijis, ja brīnišķīgajā kalnu ieskautajā ielejā būtu bijis internets. Laikam jau ir tā, ka, ja esi aizņemts ar vienu lietu, tad par citām lietām nemaz nedomā. Pamanīju arī, ka ceļojuma laikā mana domāšana no globālas bija pārmainījusies uz lokālu. Ceļojuma laikā es lielākoties domāju par apkārt esošajiem, skaistajiem dabasskatiem, domāju par to, kur likt kāju, lai nepakluptu, domāju par to, cik bieži ņemt dzeramo ūdeni, lai pietiktu līdz nākamajai uzpildei, kā arī kur uzsliet telti nakšņošanai. Šādi pavadot nedaudz vairāk kā nedēļu, varbūt vismaz daļēji sapratu, kāda ir pasaules uztver cilvēkiem Mjanmā vai Indijas nomaļākās vietās – viņi dzīvo sev, dabai un šodienai, viņus īsti neinteresē, kas notiek pārējā pasaulē, viņus neinteresē, vai pasaulē ir globālā sasilšana vai nē, vai vēlēšanās uzvarēs viņa mīļākā partija vai Laimes Lācis, tas viss ir sīkums, svarīgs ir tas, kas viņiem tajā brīdī ir apkārt, svarīgi ir tas, vai izdosies izaudzēt ražu, lai pabarotu savu ģimeni.

Lielākā problēma ar internetu, manuprāt, ir tajā, ka mēs tajā pavadām lielāko daļu sava brīvā laika. Ja tiešām ir kaut kas svarīgs darāms un ir zināms mērķis, ko vēlies sasniegt, lietojot internetā pieejamo informāciju vai servisus, tad tā, varbūt, ir cita lieta, bet, ja internetā pavadi veselu dienu, skatoties muļķīgus youtube video, tad tur, manuprāt komentāri ir lieki. Vai ievērojāt, ka iepriekšējā teikumā lietoju vārdu “internetā”? Ja nē, tad tas varbūt ir apliecinājums tam, cik absurdi, bet mūsdienās jau pierasti, skan šie vārdi – “internetā”, “internetam”, “internetu” utt. Ja citi te sūkstās, ka kāds kā informācijas avotu norāda “Flickr” vai “Google”, tad ko lai saka par informācijas avotu “Internets”? Būtībā ir arī cilvēki, kuri internetā pat dzīvo savu otro dzīvi. Viņi veido savu tēlu un uztraucas par to, kā viņus uztvers citi interneta iedzīvotāji. Un līdzīgi kā īstajā dzīvē, tāpat arī internetā cilvēki ne vienmēr var noslēpt savus pagātnes rēgus, piemēram, Marta Krivade esot skaistākā meitene blogsfērā. Ko tagad padarīsi? Izlietu ūdeni nesasmelsi, publicētu informāciju nesavāksi. Nesen tviterī redzēju, ka kāds cilvēks bija ik pēc pusstundas iefavorītojis kādu video un tā kādas 6 stundas no vietas. “Lieliski” iztērēts laiks, es nodomāju. Pats jau es arī neesmu bez grēka un citreiz to vien daru, kā dirnu pie datora, skatoties muļķīgus video, tomēr viena lieta, ko es tiešām nespēju saprast ir datorspēļu spēlēšana, tā man liekas vistīrākā laika nosišana. Kāds varbūt apgalvos pretējo, argumentēs ar intelektu attīstošām spēlēm, bet ne jau tās ir tās, kuras spēlē lielākā daļa cilvēku. Varbūt atkarība? Varbūt internets arī ir tikai atkarība? Bet pietiks pārdomu, gan jau visi to tāpat apzinās.

Atgriežoties pie raksta tēmas par interneta nelietošanu, nevarētu teikt, ka šī atteikšanās manā gadījumā bija labprātīga, jo internets man vienkārši nebija pieejams. Patiesībā lielāko laika daļu nebija pieejams pat mobilo sakaru pārklājums. Tomēr tā kā mērķis nebija piespiest sevi atteikties, jo ar gribasspēku man viss ir kārtībā (vismaz gribētos tā domāt), drīzāk pamēģināt kā tas ir – dzīvot tikai reālajā pasaulē, tad domāju, ka eksperiments ir izdevies, un to, ko vēlējos, esmu sev noskaidrojis. Vai vēl kāds vēlas pamēģināt dzīvot nedēļu bez interneta? Varētu uzlikt savā blogā zīmīti – “tik un tik dienas bez interneta”. Bet pag? Atkal jau es runāju par savu otro dzīvi internetā, un zīmīti, ko izlikšu citiem interneta iedzīvotājiem.