Panama


Panama – valsts, kas atdala Ziemeļameriku no Dienvidamerikas; un kopš 1914. gada, kad tika pabeigta Panamas kanāla izbūve, tā veic šo funkciju arī tīri burtiski. Šajā valstī viesojāmies pirmajā oktobra nedēļā, kas Centrālamerikā vēl joprojām skaitās lietus sezona. Tā kā Panama atrodas tropiskajā klimata joslā, uz 7. paralēles no Ekvatora, tad sausā sezona tur ilgst tikai nieka 3 mēnešus gadā, aptuveni no janvāra līdz aprīlim. Pirms brauciena, pētot laika ziņas, bijām sagatavojušies spēcīgām lietusgāzēm un tikai mazai kripatiņai saules, bet jau pirmajā dienā esot Panamā sanāca nedaudz saulē apdedzināties un arī turpmākajās dienas lietu varējām vērot tikai retumis. Izrādās slapjā sezona nebūt nenozīmē to, ka visu laiku līst lietus, patiesībā gandrīz katrs rīts līdz agrai pēcpusdienai lielākajā daļā Panamas ir saulains un tikai pēcpusdienā sāk apmākties, kad arī gadās stiprākas lietusgāzes, bet tās vairāk vērojamas valsts Karību jūras pusē. Tomēr relatīvais gaisa mitrums ir augsts visā Panamas teritorijā, kas padarīja tur esošos 30 grādus, ko ikdienā varētu paciest tīri normāli, gandrīz neizturamus.

Panama nakti

Pirmais vakars Panamā

Lai nokļūtu Panamā, nākas veikt vairākus lidojumus, jo no Eiropas uz Panamu regulāri lido tikai divas aviosabiedrības – Iberia no Madrides un KLM no Amsterdamas. Mēs izvēlējāmies Iberia un lidojām uz Panamas starptautisko jeb Tocumen lidostu caur Madridi. Visi pārējie lidojumi uz Panamas lidostu pārsvarā ir no Dienvid-un Ziemeļamerikas. Lidojums no Madrides ilga aptuveni 10 stundas un diemžēl ne ar to jaunāko Iberia lidmašīnu. Nācās lidot ar veco Airbus A340-300, kuras Iberia sāka izmantot jau 1996. gadā. Rezultātā nebija pašam savas izklaides sistēmas krēslā. Tomēr tā kā galā bija plānots pavadīt tikai 6 dienas, tad ceļā vajadzēja labi izgulēties, ko arī centāmies darīt. Pozitīvs aspekts Iberia bija tāds, ka pat ekonomiskās klases pasažieriem tika piešķirti īsti metāla galda piederumi, kamēr visās citās līdz šim manis izmantotajās aviosabiedrībās tie bija vienreizējie plastmasas.

Ielidojām Panamā un uzreiz devāmies uz imigrācijas kontroli. Tā kā Latvijas pilsoņiem bez vīzas ir iespējams uzturēties Panamā līdz 6 mēnešiem, tad nekādu problēmu nebija. Tiesa imigrācijas darbiniece pajautāja, kā mūsu valsts nosaukums skan spāniski un pameklēja uzturēšanās noteikumus mūsu valstij, jo, acīmredzot, latvieši nav bieži viesi ieceļojošo tūristu sarakstā.

Pirms tam biju izpētījis, ka no lidostas, kas atrodas 20km attālumā no pilsētas, uz Panamu var aizbraukt ar vietējo autobusu un tas maksā tikai 25 centus, tomēr nekādas sīkākas detaļas atradis nebiju, kā vien norādes, ka, izejot no lidostas, jāiet pāri šosejai uz autobusa pieturu. Izgājuši no lidostas, neredzējām nekādu šoseju un īsti pat nebija kur aiziet, tomēr pēc brīža sekojām dažiem vietējiem, kas pa labi no lidostas izejas devās kādā šaurā ejā starp mājām. Izgājuši cauri šim “tunelim”, kam klāt nebija nekādu norāžu, devāmies tik tālāk, līdz nokļuvām pie autoceļa apļa, kurā bija autobusa pietura, tomēr vietējie spītīgi devās tālāk… mēs arī viņiem nopakaļ un drīz vien, šķērsojuši apli un vēl vienu ceļu, nonācām citā pieturā, kas arī izrādījās mums vajadzīgā. Angliski tur, protams, neviens nerunāja, un mūsu spāņu valodas zināšanas tajā brīdī aprobežojās vien ar lūdzu/paldies/tur/te/šito/to/cik maksā. Otra norāde, ko biju atradis internetā, bija tāda, ka uz autobusa jābūt rakstītam “VÍA ESPAÑA”. Tā ir viena no divām galvenajām ielām Panamas pilsētā un tas nozīmētu, ka autobuss ies caur centru. Nāca viens, otrs, trešais autobuss un beidzot arī mums nepieciešamais, kam virsū mainījās uzraksti “ALBROOK / VÍA ESPAÑA / TOCUMEN”. Tocumen bija pilsēta pie lidostas, kur atradāmies, Albrook bija milzīgs tirdzniecības centrs un lidosta Panamas iekšzemes lidojumiem, kas ir otrā pusē pilsētai, bet Via Espanha bija mums nepieciešamā centrālā iela. Spērāmies tik iekšā, bet nekur tālāk netikām, jo priekšā bija sistēma, ko varētu raksturot kā “Panamas E-talons”. Rādījām šoferim naudu, bet viņš tikai plātīja rokas un smaidīja. Arī neviens cits mums neko sīkāk paskaidrot nevarēja, tā nu nācās kāpt ārā. Gājām atpakaļ uz lidostu, kur noskaidrojām, ka “jā, ir tāda lieta, Panamas autobusos ir ieviesta MetroCard, kura maksā 2$ un tad viņu var uzpildīt, bet, diemžēl, nopirkt to var tikai pilsētā”. Tomēr nemetām plinti krūmos, apjautājām vēl pāris cilvēkus lidostā, kamēr atradās viens, kas mums pārdeva savu palietoto MetroCard, kurā vēl bija palikuši 50 centi, tieši tik, lai mēs abi varētu aizbraukt uz pilsētu. Pretstatā brauciens ar taksometru izmaksātu aptuveni 30$. Nu jau devāmies uz pieturu kā karaļi un kāpām iekšā jaunā, kondicionētā autobusā, kur nopīkstinājām savu Panamas etalonu un pēc brīža jau bijām ceļā uz centru.

Sievietes vietējos tradicionālajos tērpos pie kādas ofisu ēkas

Sievietes vietējos tradicionālajos tērpos pie kādas ofisu ēkas

Te laikam būtu vietā neliela atkāpe sakarā ar Panamas autobusiem. Jau kopš izseniem laikiem pa Panamu braukā autobusi, kurus vietējie sauc Diablo Rojo jeb sarkanais velns. Tie ir vecie, dzeltenie ASV skolas autobusi, tikai te viņi ir uztjūnēti, bieži ar paaugstinātu piekari, nokrāsoti grafiti stilā ar dažādiem zīmējumiem, apkarināti ar mirgojošām lampiņām un pat sirēnām vai lielām signāltaurēm, nereti katram no tiem ir savs vārds un pats autobuss ir tā īpašnieka lepnums. Tam visam pa virsu viņos gandrīz visu laiku skan paskaļa “tuc-tuc” stila mūzika. Tiem nav kondicioniera, tie brauc ar visiem logiem un bieži vien arī ar durvīm vaļā. Lai arī autobusi brauc pa konkrētiem maršrutiem, uz tiem nav skaidri norādīti nosaukumi, vien pieturā kāds pabāž galvu un nobļaujas uz kurieni iet konkrētais autobuss. Gadiem ilgi tie nodrošināja satiksmi Panamas pilsētā un pat ārpus tās, līdz valdība izlēma, ka tam jāpieliek punkts. Iemesli tam varētu būt vairāki – autobusi bieži vien nebija droši, lai ar tiem pārvietotos, un, ja pilsētas vadība gribēja atvērt jaunu maršrutu, tad parasti tam bija nepieciešams dot kukuļus, korupcija sita augstu vilni. Tāpēc valdība izlēma uztaisīt paši savu autobusu tīklu ar jauniem, kondicionētiem Volvo autobusiem, ar kuriem būtu drošāk pārvietoties un viņi varētu atvērt kādus maršrutus vien vēlētos. Tā tapa MetroBus. Sākotnēji tam uzlikts Diablo Rojo autobusiem līdzvērtīgs tarifs 25 centi par braucienu, bet tad, kad visi Diablo Rojo dabīgā kārtā izzudīs (ja tas notiks), tad tarifs tiks pacelts uz 45 centiem par braucienu. Ja brauciens sevī ietver maksas ceļu (uz autobusa būs rakstīts Corredor Norte vai Corredor Sur), tad cena par braucienu būs 1.25$. Mēs paši braucām tikai ar MetroBus, lai gan bija vilinājums izbraukt arī ar Diablo Rojo, tomēr tā īsti nesanāca un nebijām droši, vai tas ies mums nepieciešamajā maršrutā.

Brauciens uz pilsētu aizņēma apmēram stundu, un pa ceļam varējām vērot apkārtni. Izrādās, ka Panamā ir diezgan liela ASV ietekme. Ielas malās varēja redzēt ne tikai jau pierastos McDonalds un Burger King, bet arī tādas ASV raksturīgas ātro ēstuvju ķēdes, kā Wendy’s, Carl’s Jr. un citas. Un ne bez iemesla, jo 1903. gadā ASV palīdzēja Panamai atgūt neatkarību no Kolumbijas, kad tā vēl skaitījās Kolumbijas province. Un arī te meklējami savtīgi mērķi – pateicoties šai palīdzībai, Panama un ASV parakstīja vienošanos, kas ASV ļautu neierobežoti ilgi kontrolēt Panamas kanāla teritoriju. Panamas kanāls gan tad vēl nebija uzcelts, to bija sākuši celt franči, bet lielās projekta sarežģītības dēļ un tropisko slimību vajāti, tie bija atstājuši to novārtā. Pēc tam, kad ASV parakstīja vienošanos ar Panamu, tā samaksāja frančiem kompensāciju par padarīto darbu un paši turpināja kanāla tālāku izbūvi. Tas tika pabeigts 1914. gadā. Kanāla būvēšanas rezultātā tika izveidots tajā laikā lielākais mākslīgais ezers pasaulē – Gatunas ezers. Tas aiztaupīja diezgan lielus rakšanas darbus kanāla vidusdaļā. Tikai 1999. gadā kanāls tika nodots pilnīgā Panamas pārvaldībā. Kas interesanti, pēc kanāla pārņemšanas, tas kļuva daudz ienesīgāks un Panamieši ir uzsākuši platāka kanāla izbūvi paralēli esošajam, kas ļautu to šķērsot daudz lielākiem kuģiem.

Tilts pār Panamas kanālu - Bridge of the Americas

Tilts pār Panamas kanālu – Bridge of the Americas

Vēl kāda ietekme no ASV, kas ir saglabājusies līdz pat šodienai, ir valsts valūta. Jau kopš valsts dibināšanas, tajā tika ieviests Panamas balboa, kas darbojas paralēli ASV dolāram. Abas valūtas ir līdzvērtīgas gan norēķinos, gan savā vērtībā, tāpēc nebrīnieties, ja maksājot Panamā ar ASV dolāriem, jums tiks izdoti balboa un otrādi.

Ierodoties pilsētā, jau pirmajā vakarā mūs pārņēma zināms kultūršoks – no cilvēku daudzuma, nepārtrauktās automašīnu signalizēšanas un šķietamās dezorganizācijas. Līdz šim bija sanācis redzēt šādu haosu tikai filmās vai youtube video, bet laikam jau tas ir raksturīgi visām šāda veida pilsētām, īpaši tām, kas atrodas Āzijas pusē. Stop zīmes tur šķiet tikai kā ieteikums un pat sarkano gaismu šoferi ne vienmēr ievēro. Lai arī sākotnēji mašīnu signalizēšana likās nesakarīga, pēc laika jau sākām atpazīt ko nozīmē kurš signāls. Piemēram, divi īsi taurējieni parasti nozīmē, ka garām brauc brīvs taksometrs un viņš vienkārši uzsignalizē, lai pievērstu uzmanību, ja nu kāds vēlas kaut kur aizbraukt. Gājēju pārejas un pat zaļā gaisma gājēju luksoforā ir vienkārši jāaizmirst, vienkārši jāiet tur, kur vēlies nokļūt, un jāiekļaujas plūsmā. Mašīnas tevi apbrauks, varbūt arī uztaurēs, bet ne tāpēc, ka uz tevis dusmotos, drīzāk, lai padotu ziņu, ka viņi tevi redz, ka apbrauks, vai arī otrādi, nekusties, ja nē sabrauks, tos dažādos signālus īsti neatkodām, bet dzīvi vēl esam.

Jau lidojuma laikā lasījām, ka Panamā ir visvairāk debesskrāpju Centrālamerikā, tomēr, kad nokļuvām tur, tiem mūs tāpat izdevās pārsteigt. Šķiet nekļūdīšos, ja teikšu, ka to tur bija krietni vairāk nekā tādā ASV lielpilsētā kā Miami. Acīmredzot, finanšu operācijas tiešām viņiem ir liela biznesa niša.

Debesskrāpji mijas ar tukšām pļavām un necilām mājelēm

Debesskrāpji Panamā mijas ar tukšām pļavām un necilām mājelēm

Pēc nogurdinošā brauciena un pastaigas pirmajā vakarā, pārlaidām nakti viesnīcā, lai jau no rīta dotos uz Panamas pilsētas piekrasti. Tur viņi ir paveikuši kaut ko līdzīgu Ušakovam, tikai pavisam citā līmenī – izbūvējuši lielisku atpūtas joslu gar visu pilsētas piekrasti ar bērnu spēļu, basketbola un citiem sportu laukumiem, atpūtas soliņiem, veloceliņiem un visu, ko tik varētu vēlēties īstens rietumu civilizācijas pilsonis. Turklāt tas viss tiek uzturēts perfekti tīrs, ko nevarētu teikt par pārējām pilsētas ielām. To visu skatoties, likās, ka atrodamies nevis Centrālamerikā, bet kādā attīstītā ASV pilsētā, īpaši ar tur fonā esošajām svaigajām augstceltnēm. Ejot gar krastu rietumu dienvidrietumu virzienā, pamazām tuvojāmies Panamas vecpilsētai – Casco Antiguo, kur naktī drošības nolūkos iesaka nerādīties. Īsti nebija skaidrs, kas tur varētu būt tik nedrošs, bet, kad nokļuvām galā, tad sapratām, ka tur dzīvo ne tas labākais kontingents – starp vēsturiskajām celtnēm mijās daudzas diezgan nolaistas ēkas un arī grausti. Tā kā nākamais mērķis mums bija Ankonas kalns, no kura var pārredzēt visu pilsētu, tad, ejot pēc GPS, virzījāmies uz tā pusi. Šī, šķiet, bija lielākā mūsu ceļojuma kļūda, jo no naktī nedrošā rajonā vecpilsētā nokļuvām kādā pavisam drūmā un graustu pārpilnā rajonā – El Chorrillo. Papildus graustiem, nelāgu sajūtu radīja uz katra otrā stūra stāvošie policisti ar bruņu vestēm un automātiem. Ejot garām, viņi noskatījās uz mums tā, it kā mēs būtu iemaldījušies tur, kur neviens tūrists nekad savu kāju nav spēris. Kad bijām izgājuši jau gandrīz cauri visam rajonam, mums no aizmugures uzsauca viens vīrietis un gribēja uzsākt sarunu. Tā kā jutāmies ne pārāk omulīgi, tad no sākuma tēlojām, ka nedzirdam, bet viņš bija uzstājīgs un beigās arī mēs viņam atbildējām. Noskaidrojis, ka mēs nerunājam spāniski, viņš centās mums izskaidrot, ka atrodamies tur, kur pat dienā mums nebūtu jāatrodas. Īsumā tas skanēja tā – “muchas thieves, kill you!!!”. Viņš parādīja tuvāko virzienu, lai tiktu ārā no šī rajona, un teica, lai pasteidzamies. Grūti spriest, cik drošs vai nedrošs bija šis rajons, jo lielāko tā daļu izgājām cauri ar fotokameru kaklā, tomēr vēlāk palasot informāciju internetā, noskaidrojām, ka tur ir gadījušies visādi nelāgi atgadījumi, īpaši naktī, kad tur nav pat ielu apgaismojuma.

Debesskrāpji Panamā

Skats no Ankonas kalna

Pa dažādiem apvedceļiem nokļuvām Ankonas kalna galā īsi pirms debesis bija pavisam apmākušās, un paspējām vēl izbaudīt skatu pāri pilsētai. Tālāk jau mērojām atkal garo ceļu lejup un uz centru, pa ceļam noejot kādu posmiņu arī pa piekrasti. Gan piekrastē, gan vecpilsētā ir iespējams nobaudīt kādu tradicionālu panamiešu dzērienu – raspao jeb icecone/snowcone/shaved ice. Lai to atrastu jāmeklē kāds no panamiešu vīriņiem, kurš braukās apkārt ar nerūsējošā tērauda ratiņiem, kurā būs sakrauti dažādu krāsu sīrupi. Ja gribēsiet nobaudīt šo dzērienu, tad viņš nocels nerūsējošā tērauda vāku, kam apakšā būs milzīgs ledus klucis. Tad viņš paņems tādu kā ēveli, kurai augšā ir uzlikta papīra glāzīte un sāks ēvelēt ledus kluci. Rezultātā glāzīte būs pilna ar ļoti sīki sasmalcinātu ledu. Tam pāri tiks pārliets sīrups pēc jūsu izvēles un nedaudz kondensētā piena. Ļoti garšīgs un veldzējošs, īpaši Panamas tropiskajā klimatā.

Ice cone tirgotājs gatavo kārtējo dzērienu

Ice cone tirgotājs gatavo kārtējo dzērienu

Ar to gan mūsu piedzīvojumi tikai sākās. Vakarā mums bija rezervēta nomas mašīna. Aizgājām un noformējām papīrus. Pulkstenis rādīja jau seši vakarā, kad dabūjām savu Kio Rio, un pagāja aptuveni stunda trakajā Panamas satiksmē, kamēr tikām ārā no pilsētas. Internetā gan neiesaka pašam braukt ar auto pa Panamas pilsētu, bet mums nelikās tik traki, dabūjām nedaudz arī pataurēt, daži arī mūs nedaudz aptaurēja. Ja pa dienu policistus ar automātiem redzējām tikai sliktajā rajonā, tad vakarpusē, kad palika tumšs, tādus redzējām arī šosejas malā, braucot ārpus pilsētas. Ap astoņiem bijām jau gabaliņu aiz Panamas kanāla un piestājām palielā tirdzniecības centrā, kas saucas Westland Mall. Tur paēdām vakariņas vienā no food court ēstuvēm. Tajā brīdī sajutāmies kā esot ASV, ja neskaita kārtējos policistus ik uz stūra arī pašā lielveikalā.Tā kā jet lag darīja savu, tad pārāk daudz nevarējām nobraukt un ap pusnakti izlēmām piestāt kādā benzīntankā, lai uz pusstundiņu nosnaustos. Labi, ka nerezervējām viesnīcu tai naktij, jo sapratām, ka tāpat nebūtu pēc Google aprēķiniem nobraukuši 500km lielo attālumu līdz nākamajai pilsētai, kur plānojām palikt. Pēc pusstundas cēlāmies augšā un turpinājām ceļu. Pa priekšu neizturami lēni vilkās viens neaudz apskrāpēts pikaps, tāpēc to apdzinām, bet uzreiz pēc tam priekšā bija izveidojies neliels sastrēgums, kas likās dīvaini, jo bija nakts vidus un bijām jau ārpus Panamas pilsētas. Tomēr jau pēc brīža sapratām, kas par lietu – policija bija uztaisījusi kontrolposteni un apturēja visas automašīnas pēc kārtas. Neko ļaunu nenojauzdams, iedevu tiesības policistei. Viņa jautāja spāniski, vai tās esot manas tiesības, ko es nesapratu, bet Valda atbildēja, ka “si, si”. Tad viņa prasīja kaut ko, ko mēs abi nesapratām, kam sekoja jautājums, vai mēs runājam spāniski. Es teicu, ka nē. Tad viņa pagriezās un kaut ko nobļāvās, ka es nerunājot spāniski un ar roku māja, lai es braucu uz priekšu. Lēnām turpināju virzīties uz priekšu, bet nebiju nobraucis pat 10 metrus, kad no aizmugures skaļi sāka taurēt pikaps, kuru biju pirms tam apdzinis, un aiznesās mums garām. Es sabremzēju un apstājos, domāju, ka varbūt viņam nepatīk, ka es tik lēnu braucu, bet pikaps arī apstājās aptuveni 20 metrus mums priekšā un pa logu māja ar roku, lai braucam pie viņa. Bet tiklīdz es piebraucu pie pikapa, tā no viņa izlēca 4 vīri, no kuriem divi bija ar automātiem, aplenca mašīnu un prasīja, vai es runāju spāniski. Izrādās, tie bija policisti netrafarētā mašīnā. Tālāk viņi man lūdza atvērt bagāžnieku. Tā kā mūsu ekselentā Kio Rio bija bez visādām fīčām, tad bagāžnieku varēja atslēgt tikai ar atslēgām. Es, nervozēdams, mēģināju dabūt atslēgas ārā no aizdedzes, bet tās bija iestrēgušas. Policisti arī sāka nedaudz nervozēt, bet kaut kā es tās atslēgas ārā dabūju. Aizgāju, atslēdzu pilnīgi tukšo bagāžnieku, kuru viņi kārtīgi izpētīja un tad ar zīmju valodu kaut kā lika nojaust, ka grib zināt manu galamērķi. Pateicu vienu pilsētu pa ceļam uz dullo, jo viesnīca mums nebija rezervēta. Pēc tā viņi mūs palaida un varējām doties tālāk. Laikam jau narkotiku ceļš te tiek gana strikti kontrolēts.

Panamas ceļu sistēmu varētu raksturot kā zivs asaku – tās mugurkauls ir Pan-American highway, kas stiepjas caur gandrīz visu Panamu un pārējie ceļi ir kā mazās asakas, tāpēc visi, kas vēlas izbraukt cauri Panamai, tāpat brauks pa vienu galveno šoseju, ko policijai ir diezgan viegli izkontrolēt. Kas vēl interesanti – vienīgā vieta, kur Pan-American highway pārtrūkst ir starp Panamu un Kolumbiju, tur nav neviena autoceļa, bet ir dažādas purva takas, kuras izmanto narkotiku pārvadātāji, tāpēc šo rajonu labāk nav ieteicams apmeklēt.

Pēc vēl pāris snaudieniem un vēl viena, šoreiz pastāvīga, policijas kontrolposteņa apmeklējuma, ap rīta pusi bijām nonākuši otrā lielākajā Panamas pilsētā David. Tur iestiprinājāmies ar brokastīm un devāmies tālāk uz mūsu dienas galamērķi – ciematiņu Boquete. Šī vieta un viss reģions ir Panamas maizes klēts, jo tajā notiek lielākā daļa lauksaimniecības, galvenokārt, kafijas audzēšana. No turienes arī nāk otra pasaulē dārgākā kafija Hacienda La Esmeralda, kas maksā aptuveni 100 Ls kilogramā. Dārgāka ir tikai indonēziešu kafija Kopi Luwak, ko apēdis un izkakājis luvaks.

Skats pāri Boquete ciematam

Skats pāri Boquete ciematam

Tā kā iebraucām tur tikai rīta pusē, tad bija skaidrs, ka Baru vulkānā neuzkāpsim. Patiesībā labi, ka nemaz nemēģinājām, jo, kā no vietējiem noskaidrojām, tad vulkāns nav mākoņos tikai sausajā sezonā. Bet tad, kad tas ir mākoņos, tad tajā kāpt nav vērts, jo visa kāpiena mērķis ir redzēt gan Atlantijas, gan Kluso okeānu no viena skatu punkta. Tā vietā dodamies uz Quetzal taku Baru vulkāna nacionālajā parkā. Ieeja parkā (pēc Panamas standartiem) ir dārga un no iebraucējiem tiek prasīti 5$ par cilvēku (vietējiem – 3$). Šī varētu būt otra muļķīgākā lieta, ko ceļojuma laikā izdarījām. Pirmkārt, brauciens uz šejieni un atpakaļ prasīja veselu dienu, otrkārt, vulkānā, kas bija galvenais Boquete apmeklēšanas mēŗķis, tā arī neuzkāpām, treškārt, arī Quetzal putns, kas sastopams tikai Panamā, parasti ir redzams tikai sausajā sezonā. Respektīvi nostaigājām pa slapjo un lietaino tropu mežu par pieciem dolāriem, tā arī neko īsti neredzējuši.

Valda maskējas Panamas džungļos

Valda maskējas Panamas džungļos

Nākamajā dienā braucām jau atceļā uz Panamas pusi, bet šoreiz ceļš bija sadalīts divās daļās. Pa vidu palikām mazā ciematiņā, kurš saucās Santa Fe, vienā no asakas ceļa galiem, tikai 30km no Karību jūras līča. Ceļš uz Santa Fe gāja pa ļoti skaistiem kalnu ceļiem un pats ciemats atradās pie nacionālā parka robežas. Pa ceļu mums ilgāku laiku pa priekšu salīdzinoši lēnu brauca kāda automašīna. Kādu laiku sekojām tai nopakaļ, bet pēc laika tomēr neizturējām un apdzinām. Ieradāmies mūsu viesnīcā, bet vienīgais tur sastopamais cilvēks bija dārznieks, kurš ne vārda nerunāja angliski. Kamēr mēs aptuveni 15 minūtes centāmies viņam izstāstīt, ka mums ir rezervācija viesnīcā, tikmēr ieradās arī automašīna, kuru pirms brīža apdzinām. Izrādās tie bija viesnīcas īpašnieki – amerikāne un vietējais panamietis, kuri iepazinušies ASV, bet pārcēlušies uz dzīvi Panamā, lai attīstītu ekotūrismu. Viesnīca bija ļoti maziņa un viņu pašu rokām (vai vismaz vadībā) celta. Katram tās numuriņam bija sava maza terasīte ar skatu uz blakus esošajiem kalniem, kurā no rīta tika pasniegtas individuāli sagatavotas brokastis.

Brokastis viesnīcā ar skatu uz kalniem

Brokastis viesnīcā ar skatu uz kalniem

Ja būtu zinājuši, cik viesmīlīga uzņemšana ir šajā viesnīcā un cik jauka atmosfēra un klusums valda šajā ciemā, noteikti būtu ieplānojuši tur palikt vairāk kā vienu nakti un devušies vairākās dabas takās, kas atrodamas tuvējā apkārtnē.

Interesantas sanāca vakariņas, jo Sante Fe ciematiņā nav gandrīz nevienas vietas, kur paēst. Pie viesnīcas īpašniekiem noskaidrojām, kura būtu labākā vieta, kur ieturēties, un pēc viņu norādēm devāmies ceļā. Galā nonācām pie kādas salmu nojumes, kur dega blāva gaisma, divi vietējie malkoja aliņu un skanēja panamiešu mūzika. Ļoti vietēja atmosfēra, no malas būtu grūti pat pateikt, ka tā bija ēstuve. Mūs uzreiz laipni piesēdināja pie galdiņa, bet nebija nekādas ēdienkartes, vien jautājums – ko ēdīsiet, piedāvājumā vista, liellops vai garneles. Ar salātiem bija tā – “jā” vai “nē”. Nu un kaut kādas piedevas varēja izvēlēties – kartupeļus vai platano. Tā nu mēs paēdām vakariņas, kuras laikam bija visā ceļojumā vislētākās, 12$ par abiem, ieskaitot vienu alus pudeli pa 32 santīmiem un bezalkoholisko dzērienu pa 30 santīmiem :)

Saulriets ar skatu uz Panamas ostu

Saulriets pēdējā vakarā ar skatu uz Panamas ostu

Atlikušās dienas pavadījām ceļā uz Panamas pilsētu un pašā Panamā, bet nekas tik ekstrēms vai gara apraksta vērts vairs nenotika. Vienkārši izbaudījām pludmali, karsto laiku, dažādo kultūru un lieliskos panamiešu ēdienus. Ceļojums noteikti bija pārāk īss, bet tas mums bija skaidrs vēl pirms paša brauciena. Apstākļus spiests, diemžēl, šoreiz nevarēju ceļojumu izvērst garāku.

comments powered by Disqus