European road trip

Mani vienmēr ir tirdījusi doma veikt tādu kārtīgu Eiropas apceļošanu ar auto. Tomēr vienmēr, kad apsēžos un iespējamajam maršrutam sarēķinu veicamos kilometrus, secinu, ka tas aizņemtu pārāk daudz laika. Tāds kārtīgs Eiropas mēroga road trip prasītu vismaz 8000km. Un tas ir tikai tīrais maršruts, kam klāt jāpierēķina savi 20%, lai nobrauktu nost no lielajiem ceļiem un apskatītu ieplānotos objektus, kā arī savu tiesu paņems nomaldīšanās no pareizā ceļa. Kopā sanāktu gandrīz vai desmit tūkstoši kilometru. No personīgās pieredzes varu teikt, ka, lai izbaudītu ceļojumu un justos komfortabli, vairāk par 200km dienā braukt nav ieteicams. Un 10000 dalīti ar 200 veido apaļas piecdesmit dienas. Tāds būtu nepieciešamais laiks, lai, atklāti sakot, visai virspusēji apbraukātu vien aptuveni pusi Eiropas valstu. Un kamēr es neesmu piepildījis savu dzīves sapni un kļuvis pats savas laimes kalējs (nestrādājot The Man), tikmēr man 50 dienas nepārtraukta atvaļinājuma neredzēt kā savas ausis.

Tādas bija manas līdzšinējās pārdomas par šādu ceļojumu. Tomēr tad dzīve izstrādāja nelielu pārsteigumu un šī gada janvārī kā tādu Ziemassvētku/Jaungada pārsteigumu saņēmu īres līguma uzteikumu no dzīvokļa īpašnieka, no kura līdz šim bijām īrējuši dzīvokli Stokholmā. Jāizvācas bija līdz pirmajai aprīļa nedēļai. Intensīvas meklēšanas rezultātā atradām jauno mājvietu, tomēr tajā ievākties varējām vien no aprīļa beigām. Līdz ar to sanāca, ka gandrīz vai pusmēnesi bijām bez noteiktas dzīvesvietas. Un tā kā dzīvot viesnīcā tajā laikā vai meklēt pagaidu variantu, kas Stokholmā arī nav viegli, nevēlējāmies, tad izlēmām, ka šajā periodā varētu labāk paceļot, jo izdevumi sanāktu tikpat lieli, kā paliekot kādā lētā viesnīcā/hostelī. Pirmā doma bija doties uz sen iecerēto galamērķi – Norvēģiju, bet kā jau var noprast pēc virsraksta, izlēmām, ka šajā laikā Norvēģijā vēl ir pārāk auksts, tāpēc devāmies uz Eiropu. Par Eiropu to saukt varētu ļoti nosacīti, jo atkal jau ierobežotā laika dēļ tas bija vien ātrs izbrauciens caur Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju, Lietuvu un Latviju.

Kādam ceļš caur Vāciju un Poliju varētu šķist garlaicīgs, jo 90-tajos gados, kad ceļošana ar lidmašīnu vēl nebija tik pieejama, dodoties uz Eiropu, šis ceļš bija jāmēro ikreiz. Nenoliegšu, ka arī mani pašu mocīja līdzīgas pārdomas, bet tā kā deviņdesmitajos nebiju liels Eiropas apceļotājs un patiesībā vienīgā reize, kad mēroju šo ceļu, bija atdzenot sev automašīnu no Vācijas, tad tas mani pārāk neuztrauca.

Ceļu līdz Dānijas robežai bijām ieplānojuši veikt relatīvi ātri, īpaši nekur nepiestājot, jo tieši pirms diviem gadiem bijām jau apceļojuši Zviedrijas dienvidus. Pirmais pieturas punkts un arī nakšņošanas vieta bija Jönköping. Tā ir pilsēta pie otra lielākā Zviedrijas ezera – Veterna. Iepriekšējā ceļojuma laikā tikām tai izbraukuši tikai cauri, pat uz brīdi nepiestājot. Šoreiz gribējām to apskatīt nedaudz vairāk. Pa ceļam atradām pāris slēpņus, piestājām arī Linköping pilsētā un apskatījām tās vēsturisko centru. Atlasot tradicionālos slēpņus, kuriem ir augsta grūtība, bet vienkārša piekļuve, uzgājām virkni ar slēpņiem, kurus bija viegli atrast, bet, lai ielogotos, nepieciešams atrisināt kādu puzzli, piemēram, aizripināt bumbiņu pa labirintu uz konkrētu pozīciju, lai attaisītu kastīti un tiktu pie logbooka. Visai interesants slēpņu paveids.

Jönköping ieradāmies līdz ar tumsu, tāpēc uzreiz devāmies gulēt. Tā kā taisījām to kā īstu road tripu, tad plāns bija nakšņot mašīnā un palikt kādā viesnīcā tikai ik pēc 2-3 dienām, lai kārtīgi nomazgātos un, guļot īstā gultā, atgūtu spēkus turpmākajam ceļojumam. Rīts pilsētā bija diezgan drēgns, kā jau aprīļa beigās, bet skats pār ezeru ar vieglu migliņu virs spoguļgludā ūdens atsvēra visu.

Apģērbāmies un devāmies īsā pastaigā pa pilsētu, turpceļā ejot gar ezera krastu, bet atpakaļceļā cauri pilsētai. Pilsēta ir maziņa, tajā dzīvo mazāk nekā 100 tūkstoši iedzīvotāju. Un tās galvenā ceļotāju vērtība noteikti ir atrašanās vieta pašā ezera krastā. Ejot gar krastu, ievērojām ceļazīmi ar veloceliņu apkārt Veternam, kuras bultiņas rādīja uz abām pusēm. Vēlāk arī atradām informāciju, ka apkārt visam ezeram ved veloceliņš un kā izrādās, tad eksistē pat sacensības, kurās cilvēki ar velosipēdiem brauc apkārt ezeram. Tās saucas Vätternrundan un notiek katru gadu jūnija vidū. Veloceliņa garums apkārt ezeram ir veseli 300km. Šis noteikti būs iemesls te vēl atgriezties, neesam gn vēl izlēmuši, vai apbraukt ezeram apkārt atpūtas nolūkos vai arī piedalīties oficiālajā braucienā. Pēc pilsētas apskates bija nepieciešams atrast gāzes uzpildes staciju, kuras Zviedrijā ir liels retums. Tā kā biju tam laicīgi sagatavojies un pat apkopojis informācju ar Zviedrijā esošajām gāzes uzpildes stacijām, tad lielas grūtības tas nesagādāja. Tas gan visai nosacīti, jo bez GPS koordinātēm es šīs vietas nekad dzīvē nebūtu atradis. Uz dažām no tām bija jābrauc caur kaut kādu teritoriju aiz kaut kāda stūra super-duper mazā ieliņā.

Nākamais pieturas punkts pēc plāna bija Malmö. Lai arī TomTom ieteica mums braukt caur Helsinborg, izlēmām doties pa mazajiem ceļiem, kas ir lēnāk, bet taisnāk un interesantāk, jo Helsinborg bijām jau apmeklējuši pirms tam. Šādā veidā nejauši uzdūrāmies brīnišķīgam dabas parkam – Söderåsen National Park. Šis bija pilnīgi neplānots pieturas punkts, tomēr ļoti vērtīgs. Piestājām milzīgajā stāvvietā, kurā šajā nesezonā bija vien 3 automašīnas un devāmies skatīties, ko tas piedāvā. Izrādās, ka tur bija vairāk kā 10 dažādas dabas takas, kas daļēji pārklājās, bet piedāvāja atpūtu dabā ar visdažādākajiem sarežģītības līmeņiem. Izvēlējāmies sev atbilsošo un jau pēc mirkļa bijām ceļā. Šis noteikti ir piestāšanas vērts punkts, ja dodaties uz Zviedrijas dienvidiem.

Vēlāk vakarā ieradāmies Malmö, kur arī palikām pa nakti, lai jau nākamajā dienā brauktu pāri garākajam Eiropas ceļa/dzelzceļa kombinētajam tiltam – Øresund.

Pretēji iepriekšējai dienai, rīts Malmö bija ļoti saulains un, izgājuši pastaigāties pludmalē, ievērojām, cik tomēr Zviedrijas dienvidos ir savādāk, salīdzinot ar Stokholmu. Ceļā uz Øresund tiltu ik pa laikam izvietotas ceļazīmes, kas brīdina, ka tilts ir maksas un tālāk apgriešanās vietu vairs nebūs. Tas mūs nesatrauca, jo mums savs maršruts bija gana skaidrs. Piebraucām pie automātiskās barjeras un ielikām bankas karti. Nekādu PIN kodu, nekā – paldies par maksājumu un laimīgu ceļu, tā aizripo 43 EUR. Šis laikam ir dārgākais tilts, pār kādu esam braukuši. Lai arī garš, tie tomēr ir nieka 8km un paskrien garām diezgan ātri.

Neilgi pirms beigām tas ienirst tunelī zem ūdens un, izbraucot no tuneļa, bijām jau Kopenhāgenā. Šajā pilsētā pirms tam biju pabijis tikai vienu reizi, kad, nokavējot savienojošo reisu, nācās palikt tur pa nakti, bet arī šoreiz neplānojam te uzkavēties ilgāk, jo tur var diezgan ērti, vienkārši un lēti atbraukt arī ar vilcienu no Stokholmas. Tā vietā, izmantojam izdevību, ka mums ir auto un jau pēc pāris stundu pastaigas pa Kopenhāgenu, devāmies tālāk uz Roskildi. Roskilde vairāk zināma, kā mūzikas festivāla pilsēta, tomēr te atrodas arī pirmā gotiskā stilā no ķieģeļiem celtā katedrāle. Ar baznīcu un katedrāļu apskati parasti pārāk neaizraujamies, tomēr arhitektūras ziņā tā šķita gana iespaidīga.

Dānijā nobaudījām arī studentmaizi, kas ir tāda maza kūciņa, kas pēc krāsas un sastāva nedaudz atgādina mūsu kūciņu kartupelis. Tā kā vīnogas dāņi neaudzē, tad viņi, līdzīgi kā latvieši, ir arī nedaudz aizrāvušies ar augļu vīnu gatavošanu, pieejams gan upeņu, gan ķiršu vīns. Un lai arī kivi viņi neaudzē, nez kāpēc kivi vīnu taisa gan. Nekas īpašs jau tas nav, atgādina vairāk tādu kā liķieri, bet jānogaršo jau bija. Nedaudz problēmas sagādāja gāzes uzpildes staciju atrašana, jo tādu manā kartē Dānijā bija ļoti maz. Un arī tad, kad atradām vienu, tad izrādījās, ka, pirmkārt, sestdienā tā nestrādā, otrkārt gāze maksā gandrīz vai tik pat, cik benzīns. Tāpēc atmetām gāzes meklēšanai ar roku un turpmāk Dānijā pildījām auto tikai ar benzīnu. Krona tur gandrīz tāpat kā Norvēģijā, par saviem 20% vērtīgāka par Zviedru kronu, tāpēc, lai arī cenas šķita līdzīgas, zinājām, ka tas ir tikai acu apmāns.

Pēc Zēlandes salas apmeklēšanas devāmies uz lielāko Dānijas daļu – pussalu, kas robežojas ar Vāciju dienvidos. Te mūs sagaidīja vēl kāds pārsteigums, izrādās, ka, lai arī ne tik izslavēts un izdaudzināts kā Oresund, tilts, kas savieno Zēlandes salu (kur atrodas Kopenhāgena) ar Funen salu, arī ir maksas – 32 EUR. Šis tilts ir tikai par kilometru īsāks nekā Oresund un jāsaka, ka ne mazāk iespaidīgs. Noslēdzām dienu pilsētā ar nosaukumu Odense un tur arī pārnakšņojām.

Nākamajā dienā bija plānots aizbraukt līdz Vācijai. Nepameta sajūta, ka ceļojums notiek tādā kā steigā, un tā arī bija, šis nebija pareizais veids, kā ceļot. Jau tobrīd zinājām, ka tādus ātros pābraucienus nākotnē vairs nevēlēsimies taisīt, bet tajā brīdī izvēles vairs nebija – ceļojums bija sācies un tam bija ļoti ierobežots laiks, tāpēc bija vien jādodas uz priekšu. Tā kā iepriekšējā dienā izņēmām skaidru naudu, tad bija arī jāizdomā, kur viņu iztērēt, pirms iebraucam Vācijā. Kā vienkāršākais veids tika izlemts uzpildīt degvielu līdz pēdējai kronai. Pēc neilgas braukšanas atradām kādu Shell uzpildes staciju. Uzpildījāmies un devāmies uz priekšu, lai ļoti negaidīti jau pēc pārssimt metriem iebrauktu Vācijā. Nekādas kontroles, nekādu lielo uzrakstu, ja nepamanītu ceļazīmi, tad droši vien pat nezinātu, ka esam citā valstī. Tomēr jau pēc laiciņa varējām just gan atšķirību arhitektūrā, gan cilvēkos uz ielām, gan visās norādēs, kas nu bija vācu valodā.

Nedaudz apskatījām pierobežas pilsētu Flensburgu ar tās smilšaino pludmali, bet pēc tam jau ceļš pamatā veda pa bāni līdz Hamburgai. Tur mums bija rezervēta viesnīca Hamburgas piepilsētā Glindē. Iečekojāmies un laidām uz Hamburgu. Noparkojāmies pašā centrā pie pilsētas kanāla un devāmies tās apskatē. Tas bija svētdienas vakars un pilsēta bija tukša kā izmirusi, varējām iet gandrīz pusstundu cauri modernas arhitektūras pārpildītam rajonam un sastapt vien pāris cilvēkus. Tad pēc laiciņa ieraudzījām atrakciju parku, kur laikam bija sakoncentrējusies visu to jauniešu plūsma, kas tajā vakarā bija ārpus mājas, bet mēs devāmies tālāk, lai atrastu kādu omulīgu vietiņu kur paēst vakariņas. Tādu arī atradām un jāsaka, ka, lai arī svētdienas vakarā gandrīz viss bija slēgts, īpaši ilgi meklēt nenācās. Vakars izvērtās diezgan uzjautrinošs, jo ēdienkarte bija pieejama tika vācu valodā. Lai arī vācu valodu pamatlīmenī zinu, gribēju pārliecināties vai izvēlētais ēdiens ir cūkgaļas. Oficiants angliski nerunāja, tāpēc, kad vāciski viņam centos jautāt, vai tā ir cūkgaļa, viņš sāka skaļi rukšķēt pa visu restorānu un apstiprinoši māja ar galvu. Tas raisīja smaidu ne tikai mums, bet arī pārējiem apmeklētājiem.

Pēc Hamburgas nākamās pāris dienas braucām pārsvarā pa Vācijas ziemeļu piekrasti, speciāli izvairoties no lielceļiem un iegriežoties lielākajās piekrastes pilsētās. Tās visas vienoja kas kopīgs – tās bija Hanzas savienības pilsētas. Bijām tādās pilsētās kā Lībeka, Wismar, Rostokā, Stralsund un Greifswald. Tās visas bija ļoti skaistas un visas kā viena atgādināja Rīgu. Tām bija tik līdzīgi veidota arhitektūra, tik līdzīgas celtnes un vecpilsētas, ka, ja man parādītu kādu mazāku ieliņu, tad es varbūt pat varētu sajaukt to ar Rīgu. Lielākā daļa šo pilsētu atradās bijušajā Austrumvācijā un to varēja ļoti labi redzēt. Lai arī Vācija ir spērusi lielu soli attīstībā, tāpat varēja manīt virkni blokveida māju, vecus trotuārus, kas pārtop par mums tik pierastajiem bruģētajiem celiņiem. Nepārprotiet mani, man nav nekas pret un šķiet pat ļoti pieņemami bruģētie celiņi, bet tie ir tik tipiski austrumeiropai un tos reti kad var sastapt citās valstīs. Tāpat bija manāms plastmasas logu bums. To visu varētu raksturot ar vienu vārdu – eiroremonts, kas pirms dažiem gadiem bija tik ļoti populārs dzīvokļu sludinājumos. Tikai ir viens bet – cilvēki rietumeiropā tā nedara. Un arvien vairāk cilvēki gan Latvijā, gan citās valstīs saprot, ka labs logs ir izgatavots no koka, ka skaidu plātņu materiāls un MDF nav tas labākais variants mēbelēm, ka visas sienas nevajag apšūt ar reģpsi un iekārtie griesti arī nav nekas pārāk labs. Nedaudz novirzījos no tēmas, bet tādas bija manas pārdomas salīdzinot Rietumvāciju un Austrumvāciju. Šo pilsētu apmeklējumi bija interesanti, bet tomēr tik līdzīgi Rīgai, ka pazuda tā ceļošanas sajūta, bija kāre pēc lielākiem kontrastiem no pierastā.

Polijā galvenās apskates pilsētas bija Šķecina un Gdaņska. Pa ceļam, protams, atradām arī pāris slēpņus un apskatījām arī citus Polijas nostūrus, tomēr vislabāk atmiņā palikusi Gdaņska. Tā tiešām ir brīnišķīgi skaista pilsēta, tur noteikti būtu vērts atgriezties, jo ar vienu vakaru bija par maz. Aizgājuši vakariņās pašā vecpilsētas centrā samaksājām vien 10 Ls. Smējāmies, ka iebraucot no Zviedrijas vai Dānijas Vācijā viss kļūst diveriz lētāks, bet iebraucot no Vācijas Polijā arī viss kļūst divreiz lētāks, tai skaitā arī viesnīcas. Nākamajā dienā negribīgi pametām šo pilsētu un valsti, kuras braukšanas kultūru spēs saprast tikai tas, kas paši tur pabijuši.

Jau vakarā šķērsojām Polijas un Lietuvas robežu, varēja jau just māju tuvumu. Atradām pāris slēpņus naktī un nakšoņām netālu no Kauņas. Nākamajā dienā apskatījām pašu Kauņu un devāmies virzienā uz Latviju. Tā kā mūsu mērķis bija Ērberģe, neliels ciemats Lietuvas pierobežā, tad no Skaistkalnes devāmies pa zemes ceļu uz Kurmeni. Šis bija sliktākais lēmums ceļojuma laikā, pa tādu redeli ļoti sen nebiju braucis un cerams, ka tuvākajā laikā arī nebraukšu. Tālākais ceļojums bija vairs ne tik daudz ceļojums, cik ciemošanās pie radiem un draugiem Latvjā, kam sekoja mājupceļš ar Tallink prāmi uz Stokholmu.

Pa ceļam diezgan liela uzmanība tika pievērsta slēpņošanai. Būtu ļoti daudz pieminēšanas vērti slēpņi, te būs daži no ievērības cienīgākajiem:

Terrain 5 bez atbilstoša ekipējuma

Ar to, protams, nevajadzētu leopoties, bet tāda lieta bija. Mēroga salīdzinājumam, tas tipiņš labās bildes augšējā kreisajā stūrī esmu es, savukārt, otrā stenda pusē ir milzīga izmēra reklāmas plāksnes, domātas šosejas autobraucējiem. Kāpšana augšā noritēja bez īpašām problēmām, bet tad nāca pēdējais posms starp augšējām divam plāksnēm, kas ir daudz lielāks par pārējiem, diemžēl to no lejas nebiju pamanījis. Tur vajadzēja nedaudz pievilkties lai tikšu līdz pašai augšai. Lai vai kā, slēpnis mums patika, ielikām favorite.

Kāds īpaši labi nomaskējies nanoslēpnis

Foršākais “travelbug hotel”, kādu līdz šim esam atraduši

Ceļojumu noteikti nenožēloju, patiesībā nav neviena ceļojuma, kuru nāktos nožēlot un tie visi vienmēr paliek ar labām atmiņām. Nedaudz vīlies biju ceļošanas veidā – nakšņojot minivenā, bet par to sekos atsevišķs ieraksts.