movie
Noskatījies filmu 127 Hours, jutos nedaudz vīlies. Ne tāpēc, ka būtu pievīlis režisora darbs vai aktieru tēlojumus, nē, patiesībā gluži otrādi – filma bija meistarīgi uzfilmēta, ar lielisku mūziku un montāžu, ko es tik tiešām spēju novērtēt. Filma vienkārši nesniedza man nekā jauna. Es to salīdzinātu ar jebkuru I Shouldn’t Be Alive sēriju, jo tā vienkārši bija kā jebkura no šī raidījuma sērijām. Arī tās ir balstītas uz patiesiem notikumiem, arī tajās šie notikumi tiek reproducēti, balstoties uz galveno varoņu stāstīto, arī tajās galvenajiem varoņiem ir jāpārvar gan fiziskas, gan psiholoģiskas sāpes, arī tajās skatītājam tiek pateikts precīzi cik ilgi tad šīs mocības galvenajam varonim vilksies.
contiune reading >>
Filma ir par kādas Āfrikas cilts piedzīvojumiem ar no debesīm nokritušu jeb dievu raidītu Coca Cola pudeli. Tā kā viņi līdz šim nebija sastapušies ar mūsdienu civilizācijas izpausmēm, tad šī dievu dāvana šķita jo īpaši apbrīnojama un unikāla.
Āfrikas kontinents ir veidots no 54 valstīm starp kurām robežas bieži vien ir novilktas kā ar lineālu, bet to patiesais etnisko kopienu sastāvs droši vien mērāms tūkstošos. Viena no šādām kopienām ir bušmeņi, kas tulkotos kā krūmu cilvēki.
contiune reading >>
Šodien sanāca tāda diezgan ar gaļu un tās izstrādājumiem saistīta diena. Sākumā noskatījos Dānijas ražojuma filmu, kas latviski skanētu zaļie miesnieki, bet pēcāk ekspotīcijas ieteikto raidījumu par to, kā tiek ražotas desas. Pats jau tā atturos ēst gaļu cik vien iespējams, lai arī veģetārietis neesmu, tomēr pēc šiem diviem gabaliem domāju, ka atturēšos no tās patēriņa vēl vairāk. Filma un raidījums, protams, nav salīdzināmi, jo raidījums ir fakti, vai vismaz tiek pasniegts kā fakti, savukārt, filma ir mākslas darbs, kur gaļas tēma vairāk bija tā kā apvalks tur esošajiem notikumiem un personāžiem.
contiune reading >>
Noskatījos filmu no otras mazākās valsts savā 200 valstu sarakstā – Bermudas. Tā ir 1977. gadā filmētā The Deep. Sākoties filmai, iespējams pat pārprast, kāds tad īsti ir filmas nosaukums, jo kā pirmais parādās milzīgs uzraksts “Bermuda” un tikai tad seko īstais filmas nosaukums “The Deep”.
Apzināti pēdējā laikā skatos filmas no saraksta lejasgala, lai pieveiktu visas mazās valstis, no kurām grūtāk ir atrast filmas vispār, nemaz nerunājot par labām filmām, savukārt, lielākās valstis atstāju kā saldo ēdienu, kad grūtākais būs pieveikts.
contiune reading >>
Filma A tanú (tulk. liecinieks) ir par komunisma laiku Ungārijā pēc Otrā Pasaules kara. Lai arī tā ir mākslas filma, tā diezgan precīzi ataino tā laika notikumus un daudzi fakti filmā ir patiesi. To apliecina arī mans šefs, kurš pēc tautības ir ungārs un kurš arī man ieteica un iedeva noskatīties šo filmu. Protams, vislabāk filmu varēs saprast cilvēki, kas dzīvojuši tur un tajā laikā vai, ja ne tur, tad vismaz komunismā.
contiune reading >>
Isle of Man sala ir ļoti maza un vēl mazāki tajā ir ciematiņi. Tik mazi, ka tajos visi iedzīvotāji pazīst viens otru. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad tajā dzīvo tieši 52 iedzīvotāji… nu vismaz filmas sākumā tā bija. Un filma Waking Ned ir tieši par šādiem cilvēkiem, kuri galu galā, lai kur arī dzīvotu, vienmēr iekšēji būs savtīgu un mantkāru īpašību vadīti.
Filmas sižets grozās ap milzīgu 6.9 miljonus lielu loterijas laimestu, ko laimējis kāds no ciemata iedzīvotājiem.
contiune reading >>
Noslēdzu savā sarakstā mazāko valsti jeb teritoriju – Maršalu salas, ar dokumentālo filmu Radio Bikini no dokumentālo sēriju cikla The American Experience. Šī ir pirmās sezonas otrā sērija, kas savu dienasgaismu piedzīvoja 1988. gada oktobrī. Šis raidījumu cikls tiek demonstrēts vēl joprojām un ir vēl vecāks par ilgdzīvotājiem Simpsoniem. Līdz šim neko nebiju dzirdējis par šiem lieliskajiem raidījumiem, kuri parāda ASV vēsturi, bet pēc šīs sērijas noskatīšanās, ļoti iespējams, ka noskatīšos arī citas.
contiune reading >>
Filmas nosaukums angliski skan The Man Without a Past un tā arī ir – tā stāsta par kādu vīrieti, kurš pazaudējis visas savas pagātnes atmiņas. Tas man atgādināja un lika vēlreiz pārdomāt 26. jautājumu no 50 jautājumu saraksta, kas atbrīvošot manu prātu. Tiesa filmas varonim šis atmiņas zudums iestājas nelāga starpgadījuma rezultātā ar kādu vietējo Helsinku bandu, kura tā vienkārši, bez iemesla pienāk un riktīgi iedod galvenajam varonim pa galvu. Iemesls jau viņiem ir – laupīšana, tomēr, es to par iemeslu nesauktu.
contiune reading >>
Filma The Hurricane filmēta 1937. gadā American Samoa salas galvaspilsētā Pago Pago. Kārtējā pundurvalstiņas filma. Ar šo filmu atgriezos pie melnbaltā kino, kādu biju radis skatīties ļoti agrā bērnībā, kad mājās bija tikai melnbaltais televizors. Tajā laikā krāsas nemaz neprasījās, biju priecīgs par visu, ko vien varēja noskatīties, jo pieejamais kino repertuārs nebija diezko plašs. Filma ir par Klusā okeāna kolonizēto periodu un kādu naivu iezemiešu jūrnieku, kurš neilgi pēc precībām ar savu izredzēto, dodas kārtējā braucienā uz Taiti.
contiune reading >>
Rang De Basanti jeb Paint it yellow ir viena no ārpus Indijas vispozitīvāk novērtētajām Indijas filmām un viena no ienesīgākajām Bolivudas filmām ar visām no tām izrietošajām sastāvdaļām – angļu un hindu valodas sajaukumu, kā arī nemitīgi iestarpinātajām dziesmām un dejām. Patiesībā neesmu Bolivudas kino liels zinātājs un cienītājs, bet tas nu ir tas, ar ko man šīs filmas asociējas. Tiesa tehniski filma bija perfekti nostrādāta, acīmredzami lielie Bolivudas filmu ražošanas apjomi dara savu, vienīgi aktieru spēle brīžiem nedaudz piekliboja.
contiune reading >>
Vai vēlaties noskatīties filmu par omulīgu onku, kurš dedzina kūlu pēc labākajām latviešu tradīcijām, dzīvo garāžā, čurā uz sava citronkoka, lai tas labāk augtu, vāra tēju no ūdens, kurā dzesē svaigi izlietus virzuļus, turklāt vēl mēģina pārspēt pasaules ātruma rekordu? Ja atbilde ir jā, tad šī ir filma tieši priekš jums.
Jāatzīst, ka filmā viss ir Jaunzēlandisks, izņemot galveno aktieri Anthony Hopkins, kurš dzimis un audzis Apvienotajā Karalistē. Jāsaka, ka tas gan nemazina viņa aktierspējas notēlot tīrasiņu kiwi zemes pārstāvi, kurš filmā nepārtraukti smejas par valsti, kurā patiesībā pats ir dzimis.
contiune reading >>
Jāsaka, ka filma bija lieliska no paša sākuma līdz pat beigām, lai gan šī ir vēl tikai pirmā režisora filma. Tā oficiāli tiek tulkota kā Love’s a bitch, bet tiešais tulkojums skanētu kā mīlestība un suņi un filma tik tiešām ļoti lielā mērā ir arī par suņiem. Tiesa tā ir arī par cietsirdīgu izturēšanos pret suņiem un nelegālām suņu cīņām, kas vismaz man padarīja šīs filmas skatīšanos ļoti grūtu. Tomēr suņi tās filmēšanā cietuši nav.
contiune reading >>
Lielākā grūtība, ar ko šobrīd saskaros savos lielajos filmu projektos, ir tas, kā objektīvi novērtēt filmas. Šķietami vienkāršs uzdevums, bet kā izrādās, tad tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Papētot savus vērtējumus secinu, ka, iespējams, esmu pārāk dāsns ar augstiem vērtējumiem. Ja papēta manus movielens vērtējumus, tad var skaidri redzēt, ka lielākoties esmu novērtējis filmas ar 4 un uz augšu. Ir protams daži 3 muļķīgām komēdijām un daži 1 un 2, lai tikai man vairs nepiedāvātu tamlīdzīgas filmas, bet lielākā daļa ir ap 4 un 5.
contiune reading >>
Park Chan-wook režisētā filma Oldboy neatstās vienaldzīgu nevienu. Kādam tā liksies izcila, kādam tā liksies tukša, bet šķebinošas sajūtas raisoša domājams tā būs visiem. Filma sākas ar galvenā varoņa Dae-su Oh nolaupīšanu un ieslodzīšanu 18 kvadrātmetru lielā dzīvoklī, kas adaptēts kā cietuma kamera, uz 15 gadiem. Pēc atbrīvošanas viņam tiek dotas 5 dienas, lai noskaidrotu, kurš un kāpēc bija viņu tur ieslodzījis. Jāsaka, ka, lai arī filmā ir ļoti daudz vardarbības, ar savu sižetu tā notur skatītāju pie ekrāna neatraujot acu skatienu ne mirkli, ja nu vienīgi dažos brutālākajos brīžos, kad tiešām nākas novērsties.
contiune reading >>
Brīdī, kad skatījos filmu El secreto de sus ojos jeb tās angliskajā nosaukumā The Secret in Their Eyes, tā atradās IMDB topa 237. vietā (tagad, kad pabeidzu un publicēju rakstu, jau 216. vietā). Diemžēl man nesanāca nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu (noskatīties filmu no 200 valstu filmu saraksta un IMDB Top 250), jo brīdī, kad fiksēju IMDB Top 250, tā vēl nebija tik augstu uzrāpusies.
Lielu lomu veiksmīgajiem filmas panākumiem un tās augstajam vērtējumam droši vien spēlē fakts, ka tā šogad ieguvusi Oskaru kā labākā ārzemju filma.
contiune reading >>
Osama ir filma par 12 gadīgu afgāņu meiteni, kurai nākas izlikties par zēnu, lai tikai nodrošinātu iztiku savai ģimenei – mātei un vecmāmiņai, jo afgāņu sievietēm ne tikai nav atļauts strādāt, bet pat atstāt māju bez vīrieša pavadības. Tā kā meitenes tēvs ir miris, tad viņiem nav neviena vīrieša, kurš spētu viņas apgādāt, un māte pieņem lēmumu uzdot savu meitu par zēnu. Lieki piebilst, ka meitenei, kurai nākas iziet cauri visām šīm šausmām, teikšanas tajā visā nav pilnīgi nekādas.
contiune reading >>
Filma stāsta par Milarepa, kurš ir viens no zināmākajiem (tiesa man viņš nebija zināms pirms filmas noskatīšanās) Tibetas dzejniekiem un burvjiem. Milarepa, dzimis kā Thopaga, dzīvoja pārtikušā ģimenē, mazā ciematā Tibetas kalnos. Viņu dzīve ritēja bez raizēm līdz viņa tēvs, smagi sasirdzis, gulēja uz nāves gultas un novēlēja visu savu mantību savam dēlam. Diemžēl pēc tēva nāves viss nenotika kā plānots un viņa brālis un māsa atņēma visu īpašumu no Thopagas un viņa mātes.
contiune reading >>
Patiesībā biju izlēmis par šo filmu blogā neko nerakstīt, jo filmas sižets bija vienkāršs, notikumi filmā virzījās ļoti lēni un, lai arī filma ir tikai pusotru stundu gara, man bija grūti sagaidīt filmas beigas. Noskatījies ieliku to savā 200 valstu filmu sarakstā un jau domāju aizmirst par to, bet pēc vairākām dienām kaut kas man nemitīgi atgādināja par šo filmu, kaut kas lika pārdomāt patieso filmas jēgu, tāpēc nolēmu uzrakstīt arī te nelielu filmas apskatu.
contiune reading >>
Noskatījos Krievijas un divu citu valstu kopražojuma filmu 9. rota un manā 200 valstu filmu kartē iekrāsojās bezmazvai ceturtdaļa pasaules. Vizuāli šādi ir viegli radīt iespaidu, ka ātri virzies uz priekšu, bet patiesībā visgrūtāk būs atrast filmas tieši no mazajām valstīm, ar ko saskārās arī Kazhe, kad apstādināja savu filmu projektu, kuru nupat atkal ir atdzīvinājis.
Protams, biju redzējis daudz krievu filmas arī vēl pirms šīs, tāpēc varēju mierīgi izvēlēties kādu no tām un iekļaut savā sarakstā, bet tā kā biju iecerējis jau pirms kāda laika noskatīties šo filmu, tad tas bija lielisks iegansts izdarīt to tieši tagad.
contiune reading >>
Makau ir pundurvalstiņa Āzijas dienvidaustrumos un tā ir viena no divām īpašā administratīvā režīma teritorijām Ķīnas Tautas Republikā, otrai, protams, esot Honkongai. Tomēr, lai arī maza, tā atrodas 165. vietā pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Valstī, kuras izmērs ir tikai nedaudz lielāks par Jēkabpils pilsētu, dzīvo aptuveni pusmiljons iedzīvotāju. Tā ir apdzīvotākā valsts pasaulē, aiz kuras seko Monako, Singapūra un tās māsasvalsts Honkonga. Makau bija pirmā un pēdējā Eiropas kolonija Ķīnā. Portugāle nodeva tās administratīvās tiesības tai atpakaļ 1999.
contiune reading >>
Filmas nosaukums angliski skan “Milk of Sorrow”, un filma ir nominēta Oskara balvai, kā arī ir ieguvusi 11 citas balvas, lai arī tai ir, manuprāt, nepelnīti zems vērtējums IMDB.
Filmas pamatā ir no 1980. līdz 1992. gadam piedzīvotā vardarbība Peru. Šajā laikā tur tika izvarotas ļoti daudzas sievietes, no kurām daļa bija stāvoklī vai bija nesen dzemdējušas. Notikušais traumēja un radīja pastāvīgas bailes cietušajās sievietēs, un cilvēki ticēja, ka viņas šīs bailes nodod saviem bērniem, barojot tos ar krūts pienu.
contiune reading >>
Filma Mongol pārstāv četras valstis – Kazahstānu, Krieviju, Mongoliju un Vāciju, tādēļ bija grūti izvēlēties, kurai valstij šo filmu manā sarakstā piedēvēt. Tā kā lielākā daļa tās tika filmēta Kazahstānā un Ķīnā, turklāt Kazahstāna to izvirzīja Oskara nominācijai par labāko ārzemju filmu, tad izvēlējos šo kā filmu no Kazahstānas. Filma ir pirmā no triloģijā paredzētajām filmām par Čingishanu. Šī pirmā daļa apraksta Čingishana agrīnās bērnības dienas un jaunības gadus, kurus viņš pavadīja kā vergs, pirms iekaroja teju puspasauli.
contiune reading >>
Martin Scorsese nenoliedzami ir lielisks režisors un par lielisku varētu dēvēt arī viņa šobrīd svaigāko filmu, ja ne daļa neatbildēto jautājumu filmas beigās (vismaz man). Lai arī nedaudz padiskutējot ar citiem filmu redzējušajiem, daļai no šiem jautājumiem izdevās rast atbildes, man nebija pilnīga pārliecība, ka tās tiešām ir pareizās atbildes. Varbūt reizēm ir labi, ka filmas beigās varam rast katrs pats savu atbildi, savu turpinājumu, tomēr šoreiz vēlējos nedaudz konkrētāku finišu, jo filma pati par sevi bija diezgan mīklaina.
contiune reading >>
Vakardien noskatījos 2007. gada Ilmar Raag veidoto igauņu filmu Klass. Filma ir diezgan smaga un līdz ar to, protams, ietilpst drāmas žanrā. Vēl grūtāk skatīties šo filmu padara fakts, ka tā ir balstīta uz patiesiem notikumiem.
Filma ir par kādu igauņu klasi, kurā kā jau visās klasēs ir daži izstumtie un daži bully tipāži. Filma sākas kā diezgan ierasta Holivudas stila filma, kur ir labais un ļaunais un kur beigās vajadzētu uzvarēt taisnībai, tikai uzreiz jāsaprot fakts, ka šī nav amerikāņu, bet gan igauņu filma, un igauņu filmas ne vienmēr beidzas tā kā amerikāņu filmas.
contiune reading >>
Šī ir pirmā filma, ko noskatījos sava uzdevuma movies from 200 countries ietvaros, ja neskaita jau pievienotās un redzētās filmas pirms uzdevuma sākšanas. Ja labi padomātu, tad droši vien atcerētos arī kādu redzētu spāņu filmu, tomēr šoreiz izvēle krita par labu neredzētai filmai.
Filma Mujeres al borde de un ataque de nervios jeb Sieviete uz nervu sabrukuma robežas ir 1988. gadā Spānijā veidota satīriska komēdija un drāma. Filmas sižets grozās ap sievieti, kuru ir pametis viņas mīļākais.
contiune reading >>
Noskatījos šo filmu ar aizturētu elpu no sākuma līdz galam. Nedomāju, ka varēšu vairs kādreiz iet uz delfināriju un skatīties delfīnu rādītos trikus ar tādu aizrautību kā agrāk, bet pilnīgi noteikti kādreiz došos uz okeānu, lai vērotu tos brīvā dabā.
The Cove ir dokumentālā filma par delfīniem, par to dzīvi nebrīvē, par to, kā tie slepus tiek neiecietīgi nogalināti, lai iegūtu to gaļu, kas neskatoties uz cietsirdību tās ieguvē, patiesībā desmitkārtīgi pārsniedz noteiktās merkūrija normas un ir bīstama veselībai, bet tajā pat laikā, pateicoties valsts subsīdijām, tiek piespiedu kārtā dota bērniem skolas pusdienās.
contiune reading >>
Nē, runa šoreiz nav par krēslas sāgu. Tikko noskatījos diezgan nopietnu filmu ar nosaukumu Moon. Filma skar diezgan aktuālas tēmas – enerģijas resursu trūkumu un aizvien lielāku darbu automatizāciju. Vairāk neko nevaru teikt, lai tas nekļūtu par spoileri, tomēr ieteiktu noskatīties šo filmu. Filmas sižets nav pārbāzts ar notikumiem, tomēr idejiski filma ir interesanta un saistoša. Es tai liktu 4 no 5.
contiune reading >>
Movielens.org man bieži neiesaka filmas, kurās mans paredzamais vērtējums būtu 5 zvaigznītes. Patiesībā es tā īsti nemaz nevaru atcerēties nevienu filmu ar tik augstu paredzamo vērtējumu, tādēļ nolēmu noskatīties filmu Changeling, kura ietilpa šajā kategorijā . Filma tiešām bija laba – ja ne visas 5 zvaigznītes, tad 4.5 no manis noteikti tai liktu. Tiesa filma bija tik pat smaga, cik laba, aptuveni City of God līmenī. Līdzīgi kā City of God, arī šajā filmā sižetiskā līnija bija saistīta ar bērniem un vardarbību – šī kombinācija vien man uzdzen šermuļus.
contiune reading >>