Bomži jeb bezpajumtnieki mēdz iedalīties dažādās kategorijās – ļaunie un labie, agresīvie un mierīgie, kārtīgie un nekārtīgie. Katram, iespējams, ir sava pieredze ar šo sabiedrības slāni, katram pret viņiem ir savādāka attieksme, tomēr ir viena liela iezīme, kas raksturīga lielākajai daļai no viņiem un to mēs redzam gandrīz katru reizi, kad ieraugām bezpajumtnieku. Patiesībā tieši pēc šīs uzvedības iezīmes mēs visbiežāk atpazīstam bezpajumtniekus. Tā ir pudeļu jeb tukšās taras vākšana. Viņi izvilks to no atkritumu konteineriem, viņi atradīs to krūmos un mežos, un visbeidzot viņi atradīs to arī tavos nešķirotajos (ja nu gadījumā tu vēl tos nešķiro) atkritumos.
contiune reading >>
Martin Scorsese nenoliedzami ir lielisks režisors un par lielisku varētu dēvēt arī viņa šobrīd svaigāko filmu, ja ne daļa neatbildēto jautājumu filmas beigās (vismaz man). Lai arī nedaudz padiskutējot ar citiem filmu redzējušajiem, daļai no šiem jautājumiem izdevās rast atbildes, man nebija pilnīga pārliecība, ka tās tiešām ir pareizās atbildes. Varbūt reizēm ir labi, ka filmas beigās varam rast katrs pats savu atbildi, savu turpinājumu, tomēr šoreiz vēlējos nedaudz konkrētāku finišu, jo filma pati par sevi bija diezgan mīklaina.
contiune reading >>
Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka dažreiz ir labāk vienkārši noskatīties uz citu problēmām nevis censties tiem palīdzēt. Jau atkal guvu žults devu, kad viss ko es vēlējos darīt, bija palīdzēt nedaudz apjukušiem tūristiem. Acīmredzot viņiem mana palīdzība nešķita vajadzīga, lai gan patiesībā viņi no tās izvairījās tikai tādēļ, ka uzskatīja mani par kādu krāpnieku vai spekulantu.
Staigājot pa Līvu laukumu Vecrīgā un gaidot draudzeni, pamanīju ka zviedru tūristu pārītis mīņājas pie valūtas maiņas punkta; vīrs vairākas reizes sūta sievu iekšā un abi kaut ko cītīgi rēķina.
contiune reading >>
Vakardien noskatījos 2007. gada Ilmar Raag veidoto igauņu filmu Klass. Filma ir diezgan smaga un līdz ar to, protams, ietilpst drāmas žanrā. Vēl grūtāk skatīties šo filmu padara fakts, ka tā ir balstīta uz patiesiem notikumiem.
Filma ir par kādu igauņu klasi, kurā kā jau visās klasēs ir daži izstumtie un daži bully tipāži. Filma sākas kā diezgan ierasta Holivudas stila filma, kur ir labais un ļaunais un kur beigās vajadzētu uzvarēt taisnībai, tikai uzreiz jāsaprot fakts, ka šī nav amerikāņu, bet gan igauņu filma, un igauņu filmas ne vienmēr beidzas tā kā amerikāņu filmas.
contiune reading >>
Apmēram pirms nedēļas sasniedzu brīdi, kad biju novērtējis 300 filmas movielens.org. Tas nav daudz, bet nav arī maz. Ja to pārrēķinātu tīrā laikā, sanāktu, ka skatoties kino esmu pavadījis veselu mēnesi. Varētu šķist, ka tā ir diezgan liela laika izšķērdēšana, bet es to tā neuztveru. Uzskatu, ka filmas manī rosina domāšanu un jaunu ideju veidošanu.
Bet ko tad movielens var pateikt par maniem sniegtajiem vērtējumiem, kad esmu novērtējis 300 filmas?
contiune reading >>
Šī ir pirmā filma, ko noskatījos sava uzdevuma movies from 200 countries ietvaros, ja neskaita jau pievienotās un redzētās filmas pirms uzdevuma sākšanas. Ja labi padomātu, tad droši vien atcerētos arī kādu redzētu spāņu filmu, tomēr šoreiz izvēle krita par labu neredzētai filmai.
Filma Mujeres al borde de un ataque de nervios jeb Sieviete uz nervu sabrukuma robežas ir 1988. gadā Spānijā veidota satīriska komēdija un drāma. Filmas sižets grozās ap sievieti, kuru ir pametis viņas mīļākais.
contiune reading >>
Updated 2010.04.25: Beidzot saraksts pabeigts pilnībā un nopublicēts. Turpmāk automātiski tiks pieliktas arī saites uz atbilstošajiem ierakstiem.
Updated 2010.04.28: Tā kā sarakstā bija iezagusies kļūda un bez interneta nedēļu dzīvot bija plānots divas reizes, tad viena no šīm lietām tika aizstāta ar Kažes izdomāto lietu – 3000 km ar velo vienā gadā. Pagaidām nemāku spriest, vai tas ir daudz vai maz, bet ar velo gribās braukt vairāk nekā es to reāli daru.
contiune reading >>
Šodien noskatījos jaunāko The Amazing Race sēriju, kurā viens no uzdevumiem Hamburgā bija apēst vienu šķīvi ar sautētiem skābiem kāpostiem. Tas bija jāizdara abiem komandas dalībniekiem kopā, bet paskatoties uz porciju man likās, ka man pat vienam tur nebūtu īsti ko iesākt. Viena dalībniece izteicās, ka tā ir nastiest thing she has ever tried. Vai tiešām tas ir kaut kas tik drausmīgs? Jāpiebilst, ka viena komanda uzdevumu tā arī nepievieca. Arī pagājušajā nedēļā, kad, esot Vācijā, kopā ar draugiem aizgāju uz kārtīgu vācu krogu iedzert alu un uzēst sautētus kāpostus ar desiņām, portugāļiem šis gardums ne pārāk gāja pie sirds.
contiune reading >>
Pagājusī nedēļa pagāja diezgan klusi, jo apmeklēju pasaulē lielāko ikgadējo datortehnoloģiju izstādi Hannoverē CeBIT 2010. Tās apmērus ir grūti aprakstīt, bet, lai radītu priekšstatu, iedomājieties Skonto halli un tad pareiziniet to ar 50. Izstādes teritorijā pat bija divas autobusu līnijas, lai būtu vieglāk pārvietoties no halles uz halli. Pilsētā izstādes laikā pat ir speciāla vilcienu līnija, kas kursē no Lidostas līdz Messe (CeBIT norises vieta). Turklāt pilsētā ir vairākas metro līnijas, kurās kursē divi metro, piemēram, 8 un 18, bet 18 vai 8 (īsti neatceros kurš) kursē tikai tad, kad Messe notiek izstādes.
contiune reading >>
Vakardiena iesākās ļoti interesanti, ar 15.9 grādu aukstumu telpā, jo par siltumu to laikam vairs īsti nevar nosaukt, īpaši, ja ārā tajā pat laikā ir jau plus 1.5 grādi pēc Celsija skalas. Sinoptiķi jau brīdināja par pavasara milzīgajiem plūdiem, bet kamēr tie nav pienākuši, es to laižu gar ausi. Patiesībā viss sākās jau trešdienas vakarā, kad daži no radiatoriem bija knapi remdeni, īpaši par to nesatraucos un devos gulēt, bet no rīta mani pārsteidza liels aukstums un pilnīgi auksti radiatori.
contiune reading >>