Ceļojums
Veterns jeb zviedru valodā Vättern ir otrs lielākais ezers Zviedrijā. Tas atrodas Zviedrijas dienviddaļā, aptuveni 250 kilometru attālumā no Stokholmas. Katru gadu jūnija vidū ap to notiek velobraukšanas pasākums Vätternrundan, kura laikā braucēji no visas pasaules mēģina apbraukt ar velosipēdu apkārt ezeram. Šis ir garākais ar tik lielu dalībnieku skaitu organizētais atpūtas velobrauciens pasaulē un ik gadu tajā pulcējas ap 20 tūkstoši dalībnieku. Pirmais šāds brauciens notika 1966. gadā, un vēl joprojām ir 4 dalībnieki, kas tajā piedalījušies katru gadu.
contiune reading >>
Cik vēl ir tādu priekšnieku, kas savam darbiniekam uz kāzām uzdāvinātu ceļojumu uz Budapeštu? Es tādu zinu tikai vienu un tas ir manējais – Laszlo. Nedaudz negaidīti jau tas nāca, tomēr atteikties būtu bijis vienkārši nepieklājīgi. Īpaši jau tāpēc, ka biļetes jau bija nopirktas un priekšnieks pats ir no Ungārijas. Tādā veidā viņš gribēja mūs ne tikai iepriecināt, bet arī iepazīstināt ar savu dzimteni, ar kuru viņš ļoti lepojas un kurā viņš patiesībā arī dzīvo, jo uz darbu viņš brauc lido tikai no pirmdienas līdz piektdienai.
contiune reading >>
Vasaras karstumā (2012.07.27-2012.08.06) devāmies desmit dienu ceļojumā uz vulkānu zemi – Islandi. Lai arī vēl šodien atmiņā uzpeld pelnu radītie gaisa satiksmes traucējumi no vulkāna, kura nosaukumu normāls cilvēks izrunāt nespēj, nevienu aktīvu vulkānu ceļojuma laikā tā arī neredzējām. Toties redzējām neskaitāmo vulkānu sekas, kas klāja vairāk nekā pusi salas – tās bija porainas struktūras lavas paliekas, kas bija pilnīgi nepiemērotas jebkādas veģetācijas augšanai. Šādas vietas izskatījās pēc Mēness un tā tās sauca arī vietējie.
contiune reading >>
Bija 2012. gada 7. jūlijs, agrs sestdienas rīts, kad mēs sapakojušies devāmies uz jahtu piestātni, lai uzsāktu 9 dienu izbraukumu pa Stokholmas arhipelāgu. Plānos ietilpa izmest arī nelielu līkumu atklātā (Baltijas) jūrā, bet lielāko daļu laika tomēr bija paredzēts burāt salu aizsegā. Stokholmas arhipelāgs šādiem izbraukumiem ir ideāli piemērots – tas sastāv no aptuveni 30000 salveidīgiem veidojumiem un burāt šādā vidē garlaicīgi nepaliek praktiski nekad. Arī infrastruktūra tur ir attīstīta un viesostu (guestharbor), kur pārnakšņot, netrūkst.
contiune reading >>
Jau rakstīju, ka septembris un nosacīti arī oktobris pieskaitāms pie labākā laika, kad kaut kur aizceļot, jo aktīvā tūrisma sezona ir beigusies un lidojumu/viesnīcu piedāvājumi ir pietiekoši vilinoši, lai no tiem nespētu atteikties. Arī šoreiz mēs kritām par upuri šādam piedāvājumam un oktobra vidū devāmies kārtējajā ceļojumā uz Portugāli, šoreiz, lai apskatītu Portugāles vidieni – Lisabonu un tās apkārtni. Te gan jāmin, ka šis bija 2010. gada oktobris un tā arī līdz šim nebija sanācis uzrakstīt piezīmes par šo ceļojumu.
contiune reading >>
Nu jau vairāk kā mēnesi šajā blogā ir bijis klusums. Neesmu pat pabeidzis iesākto Azoru salu ceļojuma aprakstu. Arvien biežāk gadās tā, ka pirms vēl esmu aprakstījis iepriekšējo ceļojumu, esmu jau devies nākamajā, un daži no ceļojumiem te savu dienasgaismu tā arī neierauga. Šoreiz tam bija diezgan attaisnojošs iemesls, jo bijām devušies savā līdz šim garākajā ceļojumā un personīgi es arī pirmo reizi pametu politiskās Eiropas kontinentu. Bijām uz mēnesi aizbraukuši uz ASV austrumu krastu – Floridu un Ņujorku.
contiune reading >>
Ceturtā diena
Ceturto dienu, 11. septembri, pavadījām ar somiem pazemē. Gluži visa diena gan tur neaizgāja, bet pazeme bija īsta. Dienas pirmajā pusē bijām devušies vulkānisko alu tūrē. Tā kā pirms aptuveni gada jau bijām pabijuši portugāļu pazemes alās, tad šāda tāda pieredze mums bija, tomēr šīs alas bija pavisam savādākas, jo tajās kādreiz bija tecējusi vulkāniskā lava. Uz Sao Miguel salas sastopamas tikai četras šādas veida alas, no kurām tikai daļu iespējams apmeklēt parastajiem mirstīgajiem.
contiune reading >>
Trešajā dienā izdomājām paveikt kaut ko nopietnāku, tāpēc devāmies garākā pārgājienā, kura ietvaros plānojām noiet trīs atsevišķas takas. Viena no tām tika uzrādīta kā īslaicīgi slēgta, bet, tā kā tam ne vienmēr var ticēt, tad izlēmām skatīties situāciju uz vietas un nepieciešamības gadījumā doties atpakaļ. Ceļojumam vajadzēja sākties Azoru salu bijušajā galvaspilsētā Villa Franca Do Campo, bet beigties salas dienvidaustrumos esošajā pilsētā Povocao. Līdz Povocao vajadzēja paspēt līdz pieciem pēcpusdienā, kad no turienes atiet pēdējais autobuss uz Ponta Delgada.
contiune reading >>
Lieki laiku netērējām un jau otrajā dienā devāmies savā pirmajā pārgājienā. Tomēr, lai dotos plānotajā pārgājienā, mums bija jānokļūst līdz tā sākumpunktam. Vēl pirms ceļojuma pētījām pārvietošanās iespējas pa salu un visi kā viens apgalvoja, ka obligāti esot jāīrē automašīna, savādāk nu nekādi. Mēs gan vairāk gribējām braukt ar autobusu, galu galā automašīnas īre ir tikai mīkstajiem. Tā jau gluži arī nav, automašīnas īre ir arī steidzīgajiem un komfortu mīlošajiem, viss ir atkarīgs no situācijas.
contiune reading >>
Pēdējā no Portugālei piederošajām teritorijām, kuru vēl nebijām apmeklējuši, bija Azoru salas. Turp devāmies rudenī – gadalaikā, kurš mums šķiet vispiemērotākais ceļošanai. Tiesa par silto laiku Azoru salās nav jāsatraucas pat ziemā, jo klimats tur ir vēl vienmērīgāks nekā Madeiras arhipelāgā un dienas vidējā temperatūra svārstās ap 20 grādiem visu cauru gadu. Daudz vairāk nekā temperatūrai uzmanība jāpievērš vēja stiprumam un virzienam, tieši tas nosaka to, cik silts vai auksts šķitīs laiks uz vietas.
contiune reading >>
Marta beigās bijām aizbraukuši tuvāk pavasarim – uz Madeiras arhipelāgu. Patiesībā saka, ka Madeiras salās valda mūžīgais pavasaris, jo vidējā gaisa temperatūra tur vienmēr ir 16-22 grādu robežās, kā arī puķes un koki uz salas zied cauru gadu, kulmināciju sasniedzot maija sākumā, kad tur tiek rīkots ziedu festivāls. Madeira atrodas Atlantijas okeānā, aptuveni 1000km no Eiropas un 500km no Āfrikas kontinenta krastiem. Pateicoties tās vienmērīgajam klimatam, nav tik ļoti svarīgi, kad uz turieni doties, tiesa jāņem vērā, ka ziemas mēnešos tur līs daudz vairāk.
contiune reading >>
Dabas fenomeni mēdz izsist cilvēkus no viņiem tik ierastā ikdienas ritma. Tie liek cilvēkiem apbrīnot kaut ko neikdienišķu un nepierastu, piemēram, ziemeļblāzmas gaismas spēles debesīs. Personīgi man vienmēr bija kārojies ieraudzīt ziemeļblāzmu dzīvē, pārliecināties, vai tā tik tiešām ir tik iespaidīga un spoža, kādu to var vērot fotogrāfijās. Lai to noskaidrotu, noorganizējām kārtējo ceļojumu uz Zviedrijas ziemeļiem, kur bijām pabijuši arī vasarā. Ziemeļi vilināja ne tikai ar polārblāzmu, bet arī ar braucienu husky suņu pajūgā un citām ziemeļos pieejamajām izklaidēm.
contiune reading >>
Tā kā milezs vietā uzdeva jautājumu par to, kur palikuši jauni ieraksti, centīšos uz to atbildēt, lai nezaudētu daļu savu pastāvīgo lasītāju. Jaunie ieraksti krājas melnrakstu mapē un gaida, kad viņus kāds pabeigs un nopublicēs. Jāatzīst, ka pēdējā laikā esmu padevies slinkumā un tik tiešām neko jaunu uzrakstījis neesmu. Kopš pēdējā ieraksta pagājis precīzi mēnesis. Saka, ka, tā kā gadu iesāksi, tā arī pavadīsi, bet neesmu māņticīgs un tam neticu. Starp citu, runājot par māņticību, man te visi pazīstamie rumāņi sacēluši haju par to, ka Rumānijā grasās ar nodokli aplikt raganas jeb nākotnes pareģotājus.
contiune reading >>
Manuprāt, septembris ir labākais mēnesis ceļošanai. Ja ne visā ziemeļu puslodē, tad Eiropā noteikti. Ar to, iespējams, varētu konkurēt vienīgi maijs, kurš arī nav zemē metams variants, bet uzvarētājs tāpat būtu un paliktu septembris. Ar ko gan šis mēnesis ir tik īpašs? Pirmkārt, tas ir ārpus tipiskās tūristu sezonas – vasaras, tomēr tas ir vēl pietiekami silts un diezgan labu laikapstākļu sniedzošs mēnesis. Reizēm, septembrī laiks var būt pat labāks nekā vasarā, kuras karstums citreiz spēj sabojāt visu ceļotprieku.
contiune reading >>
Nedaudz vairāk kā pirms diviem mēnešiem bijām devušies ceļojumā uz pašiem Zviedrijas ziemeļiem. Mērķis – noiet daļu no slavenās Zviedrijas dabas takas Kungsleden un uzkāpt augstākajā Zviedrijas kalnā – Kebnekaise. Kopumā ceļojums ilga 12 dienas, no kurām 9 tika aizvadītas ārpus mūsdienu civilizācijas – bez ceļiem, apdzīvotām vietām un lielākoties arī bez mobilo sakaru pārklājuma. Ceļojuma rezultāts beidzot ir tapis pieejams video formātā, ko varat noskatīties zemāk. Uz līdzpaņemto mantu svaru tika spēcīgi taupīts, tāpēc nekāds statīvs vai ārējais mikrofons līdzi ņemts netika.
contiune reading >>
Vēl nekad nebiju bijis pie okeāna, vēl nekad nebiju bijis siltajās zemēs, vēl nekad nebiju redzējis tik daudz palmu vienuviet, tā varētu īsumā raksturot mūsu ceļojumu uz pašiem Eiropas dienvidrietumiem. Liekas, ka dienvidiem ir kāds īpašs spēks, kas visu laiku mūs velk uz leju – no sākuma ceļojums uz Zviedrijas dienvidiem, tagad uz Portugāles dienvidiem, varbūt mums, esot ziemeļniekiem, nedaudz pietrūkst dienvidniekiem tik ļoti pierastā karstuma un saules, tāpēc mēs vienmēr raujamies nokļūt kādā siltākā vietā, lai tur pavadītu savas brīvdienas.
contiune reading >>
Garajā nedēļas nogalē no 13. līdz 16. maijam devāmies ceļojumā ar auto uz Zviedrijas dienvidiem. Nedēļas nogale sanāca gara tāpēc, ka 13. maijā zviedri atzīmē Jēzus atdzimšanas dienu, bet nākamā diena ir brīva atslodzei pēc iepriekšējās dienas svinībām. Nekur tālu doties nevēlējāmies, bet arī veltīgi laiku izniekot nē, tāpēc izlēmām apskatīt tepat blakus esošos Zviedrijas dienvidus. Bija maija vidus un arī laikam nevajadzēja būt nemaz tik sliktam (uzsvars uz nevajadzēja). Par to, kā tas viss izvērtās, turpinājumā.
contiune reading >>
Ceļošana pēdējos gadu desmitos ir būtiski mainījusies. Vienas no lielākajām ir izmaiņas transportlīdzekļu izvēlē. Ja šobrīd lētās aviokompānijas brīvi pieejamas, tad agrāk aviopakalpojumi vidējam iedzīvotāju slānim nebija pa kabatai. Cilvēki pārsvarā izvēlējās lētākus, bet tai pat laikā lēnākus pārvietošanās līdzekļus. Reti kurš uzdrīkstējās sapņot par nedēļas nogales pavadīšanu otrā Eiropas pusē, jo tas gluži vienkārši nebūtu iespējams, pārvietojoties ar sauszemes transportlīdzekļiem, un būtu pārāk dārgi vidējam tūristam, lai lidotu ar lidmašīnu un pavadītu galamērķī tikai pāris dienas.
contiune reading >>
Mani vienmēr ir vilinājis neaizsniedzamais – kaut kas tāds, ko sasniedzot, jāpārvar lielākas vai mazākas grūtības. Tieši pirms pusotra gada biju nolēmis ar velosipēdu apbraukt apkārt Latvijai, braucot pēc iespējas tuvāk tās robežai. Patiesībā man ir grūti nosaukt iemeslu, kāpēc vēlējos to izdarīt, vienkārši iekšēji bija tāda sajūta, ka es to vēlos – ne tāpēc, lai citiem kaut ko pierādītu, bet vairāk tāpēc, lai pats sev pierādītu, ka to spēju, un lai saprastu, ka dzimtene, kurā esmu piedzimis un uzaudzis nemaz nav tik maza un vienmuļa.
contiune reading >>
Jau trešo gadu pēc kārtas izgāju tehnisko apskati ar pirmo reizi bez mazākajām problēmām. Jā, kā parasti, ielika vienu vieninieku par nenozīmīgu eļļas noplūdi motora rajonā, tomēr lielākā daļa auto, sasniedzot zināmu vecumu, arī sirgst ar šādu kaiti, tādēļ neuzskatu to par neko nozīmīgu. Pa šiem gadiem arī pašā auto nekas daudz nav ieguldīts – standarta eļļas, filtru maiņa, šogad nācās nedaudz sametināt izpūtēju un arī pielabot starteri, bet citādi mašīna brauc kā puķīte (diezgan muļķīgs teiciens, ja tā padomā, jo kur gan puķīte varētu braukt?
contiune reading >>