Līdz šim esmu bijis īpašnieks trim spoguļkamerām. Šobrīd īpašumā esošo Canon 6D uzskatu par savu galveno kameru, kuru vienmēr ņemu līdzi, ja nepieciešamas visaugstākās kvalitātes bildes un apstākļi atļauj. Arī iepriekšējās divas kameras bija Canon ražojumi – sāku ar Canon 400D, ko vēlāk nomainīju uz Canon 7D. Tomēr tiecoties pēc pilna izmēra matricas un salīdzinoši zema svara, nonācu pie jau minētā Canon 6D. Savā ziņā biju kļuvis par “sistēmas” vergu, jo jau ar pirmo fotoaparātu tika iegādāti Canon objektīvi, ko nevēlējos mainīt, tāpēc tajā brīdī citas “sistēmas” nemaz neapskatīju.
Tomēr neesmu no tiem cilvēkiem, kuri tikai akli iet uz priekšu, nepievēršot uzmanību attīstībai citā virzienā. Laikā, kad parādījās Micro Four Thirds bezspoguļu kameras (MILC), arī es iegādājos vienu no pirmajiem šāda tipa modeļiem – Olympys PEN E-P1. Kamera šķita interesanta ne tikai tās mazā svara un izmēra dēļ, bet arī retro izskats šķita saistošs. Bilžu kvalitāte, protams, neturēja līdzi toreiz īpašumā esošajam Canon 400D, tomēr ceļojumā aiz Ziemeļu polārā loka tā lieti noderēja, samazinot līdzi ņemamo mantu svaru. Tāpat ar to varēju uzfilmēt savu pirmo īsfilmu par šo 12 dienu garo pārgājienu.
Augstākais lojalitātes līmenis kādā no trim aviosabiedrību aliansēm sniedz dažādas priekšrocības – pieeju laundžiem, bezmaksas vai papildus bagāžu, prioritāti dažādās rindās. Tomēr, lai šo statusu sasniegtu, nedaudz jāpacīnās. Zvaigžņu aliansē jeb Star Alliance visvieglāk augstāko (zelta) statusu bija un droši vien arī šobrīd ir sasniegt ar grieķu aviokompānijas Aegean programmu Miles+Bonus.
Sākotnēji, kad Aegean tikko pievienojās Star Alliance, zelta statuss bija praktiski mūžīgs, un, lai to sasniegtu, vajadzēja savākt tikai 20000 jūdžu. Turklāt pat pirmie divi tūkstoši, ko deva tikai par to, ka piereģistrējāties programmā, arī tika skaitīti kā statusa jūdzes, tātad realitātē bija nepieciešams savākt tikai 18000 jūdžu. Pēc tam pietika ieskaitīt tikai vienu lidojumu turpmāko 36 mēnešu laikā un statuss tika pagarināts atkal uz trim gadiem. Tomēr, kā dzīvē bieži nākas atskārst, arī mūžīgais ne vienmēr ir “mūžīgs”. Neviens gan arī nesolīja, ka šis statuss būs mūžīgs, jo teorētiski tas bija derīgs tikai trīs gadus un Aegean paturēja tiesības jebkurā brīdī izmainīt programmas noteikumus, ko viņi arī izdarīja 2014. gada nogalē.
Es ielēcu šajā “aizejošajā vilcienā” tieši gadu pirms programmas izmaiņām, tāpēc no šī “mūžīgā” statusa man sanāca vien čiks. Līdz ar Miles+Bonus programmas izmaiņām, statuss, līdzīgi kā citu aviokompāniju programmās, tagad ir derīgs tikai vienu gadu un katru gadu tam ir jāpārkvalificējas. Pēc jaunajiem noteikumiem, lai pirmo reizi kvalificētos, nepieciešams savākt vai nu 48000 jūdžu vai 24000 jūdžu, ja nolido vismaz 4 lidojumus ar Aegean. Šis četru lidojumu nosacījums bija interesants, jo lielākā daļa no līdzšinējiem zelta statusa īpašniekiem ne reizi nemaz nebija lidojuši ar Aegean vai pat bijuši Grieķijā. Savukārt, lai uzturētu zelta statusu (pagarinātu vēl par gadu), nepieciešams gadā savākt vai nu 24000 jūdžu vai 12000 jūdžu, ja nolido vismaz 4 lidojumus ar Aegean. Tātad sanāk, ka pārkvalificēties ir divreiz vieglāk nekā iegūt zelta līmeni pirmo reizi.
Līdz ar negatīvajām izmaiņām, klāt nāca arī šādi tādi bonusiņi zelta līmenim, no kuriem interesantākais man šķita 4 bezmaksas upgrade uz bisnesa klasi, lidojot ar Aegean. Ņemot vērā to, ka, lai pārkvalificētos zelta līmenim par zemākajām 12000 jūdzēm, nepieciešams nolidot tieši 4 lidojumus ar Aegean, likās, ka šo nevar neizmantot. Un tā kā no Stokholmas ir tiešais reiss uz Atēnām ar Aegean, tad nekur pat nenācās pozicionēties. Tika sakombinēts lidojumus uz kādu no lētākajiem galamērķiem Grieķijā, kur vēl nav būts, ar pārsēšanos Atēnās, un varējām doties ceļā. Šādi tiktu nolidoti divi lidojumi turp un divi atpakaļ jeb tieši četri nepieciešamie posmi. Vislabākais piedāvājums sanāca uz Haniju, Krētā. Izmantojot ExpertFlyer, tika noskaidrots, ka lidojumos tik tiešām ir pieejamas vietas *upgrade-*iem uz I klasi. Rezultātā tika iegādātas biļetes par 91 EUR no cilvēka. Ņemot vērā, ka tās uzreiz varējām upgrade-ot uz biznesa klasi, man tas nešķita nemaz tik slikts darījums. Tā kā Aegean nav bezmaksas telefona numura Eiropas klientu centros, caur Skype tika zvanīts uz ASV bezmaksas numuru. Tur, izstāstot savu bēdu, teica, ka diemžēl no ASV ofisa nevarēšot palīdzēt (ko es jau zināju), bet savienos mani ar Atēnu ofisu (ko es arī jau biju pirms tam noskaidrojis). Tā nu mani savienoja ar Atēnām (bez maksas, jo zvans tika veikts uz ASV bezmaksas numuru) un tur laipns aģents skaidrā angļu valodā uzreiz nokārtoja un izsniedza jaunās biļetes biznesa klasē.
Lidojumi ar Aegean uz Krētu ne tikai palīdzēja mums savākt zeltu ar mazāku jūdžu apjomu, bet arī deva pašas statusa jūdzes. Par šiem četriem posmiem katrs nopelnījām 2664 jūdzes. Tātad atlika vēl 9336 jūdzes līdz nepieciešamajiem 12k. Šīs jūdzes tika savāktas lidojumā ar United kļūdas cenu uz Kolumbiju par 242 EUR. Lidojumi bija pārsvarā V klasē, kas Miles+Bonus programmā ieskaitījās ar 75% koeficientu un kopumā deva 10054 jūdzes. Šis bija vairāk kā pietiekami zelta statusam. Tātad zelta statuss šogad tika savākts par precīzi 333 EUR, turklāt tas sevī ietvēra gan lidojumu uz Kolumbiju, gan lidojumu biznesa klasē uz Krētu.
Lidojums sākās ar SAS laundža apmeklējumu Arlandas lidostā. Jāatzīst, ka pēc nesenās pārbūves, tā telpas nu ir daudz svaigākas un modernākās nekā pirms tam un manāmi uzlabojies arī ēdienu un dzērienu piedāvājums. Ja pirms tam es uzskatīju, ka Stokholmas lidostā nav neviena pienācīga laundža, tad jauno SAS laundžu varētu jau uzskatīt par apmeklēšanas vērtu arī kādu stundiņu pirms paša lidojuma.
Jaunais SAS laundžs Stokholmas lidostā
Gan reisu uz Atēnām, gan pēc tam uz Haniju, Aegean izpildīja ar Airbus A320-200 lidmašīnām. Nekādi lielie pārsteigumi no biznesa klases sēdvietām nebija, jo, kā jau ierasts Eiropā, biznesa klase no ekonomiskās atšķirās vien ar bloķētu vidējo krēslu.
Kolumbija par sevi bija radījusi iespaidu, kā nedroša valsts, kurā narkotiku karteļi nepārtraukti izrēķinās viens ar otru, savukārt tūristus parastos nolaupa vai aplaupa uz katra stūra visi, kuriem nav laika iesaistīties narkotiku karos. Tomēr pēc ceļojuma uz šo valsti, jāsaka gluži tāpat, kā Māra dzied astronautu dziesmā, ka “šeit sen jau nav, kā desmit gadus atpakaļ”! Patiesībā jau arī pirms biļešu iegādes zināju, ka tik traki nebūs, jo viens no bijušajiem kolēģiem bija no Kolumbijas un pastāstīja, ka tas stereotipiskais tēls, ko varam gūt, skatoties ziņas, ir ļoti nepatiess. Kolumbija ir pavisam normāla un pat droša valsts, ja vien pats ievēro normālus piesardzības pasākumus un nebāz degunu, kur nevajag. Ar normālajiem piesardzības pasākumiem bija domāts vilkt vienkāršas drēbes, kā dara arī vietējie, nestaigāt apkārt ar spoguļkameru kaklā un maku bikšu aizmugurējā kabatā (kaut gan pēc maniem novērojumiem, ļoti liela daļa kolumbiešu to nēsāja tieši tur). Ar deguna nebāšanu tur, kur nevajag, bija domāts nebraukt uz teritorijām, kurās tiek audzētas narkotikas un kuras ir FRAC jeb guerrillu kontrolē.
Bogota ar lietus mākoņiem tālumā
Papētot sīkāk, gan izrādās, ka situācija nav nemaz tik vienkārša, jo Kolumbijā jau no 1964. gada pastāv militārais konflikts. Lai arī tajā iesaistītas ļoti daudzas puses, pa lielam tur var izdalīt pašreizējo valdību un FARC. FARC it kā cīnās par nabadzīgo cilvēku tiesībām un komunismu, bet realitātē tie savu darbību nodrošina ar narkotiku ražošanu, tirdzniecību, kā arī cilvēku nolaupīšanu pret izpirkuma maksu. Tomēr pēdējos gados to ietekme un spēks ir krietni mazinājies, pa lielam skarot vairs tikai džungļu reģionus dienvidaustrumos, kuros tie slēpjas, Panamas pierobežu, pa kuru narkotikas tiek bīdītas tālak uz ziemeļiem, kā arī dažas piekrastes pilsētas valsts rietumos. Ar detalizētu drošo un nedrošo zonu karti var iepazīties te: https://www.gov.uk/foreign-travel-advice/colombia
Nu jau būs pagājuši divi gadi kopš pirmo reizi apmeklējām ASV rietumkrastu. Neskatoties uz to, ka pēc šī ceļojuma apameklēta gan Jaunzēlande, gan Čīles Patagonija, tas vēl joprojām iespiedies atmiņā kā viens no visspilgtākajiem. Šo divu gadu laikā esam arī paspējuši tur argriezties vēl vienu reizi, redzot pilnīgi jaunas lietas un vietas, kas tika izlaistas pirmajā apmeklējumā. Nekādi gan nav sanācis uzrakstīt par visu ceļojumu kopumā, bet patiesībā tas bija tik notikumiem un iespaidiem pārpilns, ka par katru dienu būtu jāraksta atsevišķs ieraksts. Kaut kas ASV rietumu pusē ir tāds, kas vilina un vienlaicīgi sniedz gandarījumu. Dažādā daba ar daudzajiem kalniem un kanjoniem, kur atrodas arī lielākā daļa ASV nacionālo parku. Plašie un neapdzīvotie tuksneši, caur kuriem kā bultas taisni izšāvušies perfekti asfaltēti ceļi. Sanfrancisko pilsēta ar tās māksliniecisko vidi, kas tik ļoti kontrastē ar “betona” Losandželosu, kurā tiek uzņemta lielākā daļa mūsdienu populārā kino. Bet visvairāk laikam vilina neskaitāmās pārgājienu iespējas, ko tur var atrast. Pat dzīvojot tādā lielpilsētā kā Losandželosa, stundas brauciena attālumā ir ļoti daudz un dažādu kalnu taku, jo pati pilsēta ir kalnu grēdā ieskauta. Šis ieraksts būs par vienu ar iespaidiem bagātāko dienu šajā ceļojumā – pārgājienu Lielā kanjona nacionālajā parkā. Šīs dienas piedzīvojumus nofilmējām un beidzot tos esmu samontējis arī skatāmā video, kuru piedāvāju arī jums.
Pārgājienos visvairāk meklēju kādu izaicinājumu, mērķi. Visvienmuļākie liekas pārgājieni, kuros jebkurā brīdī var griezties atpakaļ un nav konkrēta mērķa, kas jāsasniedz. Tieši tāpēc parasti izvēlos tādus pārgājienus, kur vai nu jāuzkāpj kādā kalna virsotnē vai jānoiet no punkta A līdz punktam B vai arī tādus, kur pārgājiena galā ir kas īpašs, piemēram, skaists skats, ko nevar redzēt, nepieveicot taku pilnībā. Par sava veida izaicinājumu kļuva arī šis pārgājiens Lielajā kanjonā lejup uz Kolorado upi un atpakaļ. Bet pirms ķeros pie pārgājiena apraksta, nedaudz jāieskicē vide ap Lielo kanjonu.
Panama – valsts, kas atdala Ziemeļameriku no Dienvidamerikas; un kopš 1914. gada, kad tika pabeigta Panamas kanāla izbūve, tā veic šo funkciju arī tīri burtiski. Šajā valstī viesojāmies pirmajā oktobra nedēļā, kas Centrālamerikā vēl joprojām skaitās lietus sezona. Tā kā Panama atrodas tropiskajā klimata joslā, uz 7. paralēles no Ekvatora, tad sausā sezona tur ilgst tikai nieka 3 mēnešus gadā, aptuveni no janvāra līdz aprīlim. Pirms brauciena, pētot laika ziņas, bijām sagatavojušies spēcīgām lietusgāzēm un tikai mazai kripatiņai saules, bet jau pirmajā dienā esot Panamā sanāca nedaudz saulē apdedzināties un arī turpmākajās dienas lietu varējām vērot tikai retumis.
contiune reading >>
Ja ir vēlme lasīt ļoti daudz un sīki, tad vislabākā lapa kur iegūt visu informāciju par kruīziem ir http://www.cruisecritic.com. Te es uzrakstīšu īsu kopsavilkumu, ar ko būtu jāpietiek kādam, kurš nevēlas lasīt padsmit lapas, lai atrastu nepieciešamo informāciju, bet vienkārši aizbraukt kādā relaksējošā kruīzā.
Kur meklēt kruīzu?
Kā viena no labākajām lapām, kur mekleēt (bet ne pirkt) sev atbilstošāko kruīzu, manuprāt, ir: http://vacationstogo.com
Lielākais lapas pluss ir tāds, ka šajā lapā rezultāti tiek atlasīti un attēloti smukā tabulārā formā.
contiune reading >>
Veterns jeb zviedru valodā Vättern ir otrs lielākais ezers Zviedrijā. Tas atrodas Zviedrijas dienviddaļā, aptuveni 250 kilometru attālumā no Stokholmas. Katru gadu jūnija vidū ap to notiek velobraukšanas pasākums Vätternrundan, kura laikā braucēji no visas pasaules mēģina apbraukt ar velosipēdu apkārt ezeram. Šis ir garākais ar tik lielu dalībnieku skaitu organizētais atpūtas velobrauciens pasaulē un ik gadu tajā pulcējas ap 20 tūkstoši dalībnieku. Pirmais šāds brauciens notika 1966. gadā, un vēl joprojām ir 4 dalībnieki, kas tajā piedalījušies katru gadu.
contiune reading >>
Cik vēl ir tādu priekšnieku, kas savam darbiniekam uz kāzām uzdāvinātu ceļojumu uz Budapeštu? Es tādu zinu tikai vienu un tas ir manējais – Laszlo. Nedaudz negaidīti jau tas nāca, tomēr atteikties būtu bijis vienkārši nepieklājīgi. Īpaši jau tāpēc, ka biļetes jau bija nopirktas un priekšnieks pats ir no Ungārijas. Tādā veidā viņš gribēja mūs ne tikai iepriecināt, bet arī iepazīstināt ar savu dzimteni, ar kuru viņš ļoti lepojas un kurā viņš patiesībā arī dzīvo, jo uz darbu viņš brauc lido tikai no pirmdienas līdz piektdienai.
contiune reading >>
Vasaras karstumā (2012.07.27-2012.08.06) devāmies desmit dienu ceļojumā uz vulkānu zemi – Islandi. Lai arī vēl šodien atmiņā uzpeld pelnu radītie gaisa satiksmes traucējumi no vulkāna, kura nosaukumu normāls cilvēks izrunāt nespēj, nevienu aktīvu vulkānu ceļojuma laikā tā arī neredzējām. Toties redzējām neskaitāmo vulkānu sekas, kas klāja vairāk nekā pusi salas – tās bija porainas struktūras lavas paliekas, kas bija pilnīgi nepiemērotas jebkādas veģetācijas augšanai. Šādas vietas izskatījās pēc Mēness un tā tās sauca arī vietējie.
contiune reading >>
Bija 2012. gada 7. jūlijs, agrs sestdienas rīts, kad mēs sapakojušies devāmies uz jahtu piestātni, lai uzsāktu 9 dienu izbraukumu pa Stokholmas arhipelāgu. Plānos ietilpa izmest arī nelielu līkumu atklātā (Baltijas) jūrā, bet lielāko daļu laika tomēr bija paredzēts burāt salu aizsegā. Stokholmas arhipelāgs šādiem izbraukumiem ir ideāli piemērots – tas sastāv no aptuveni 30000 salveidīgiem veidojumiem un burāt šādā vidē garlaicīgi nepaliek praktiski nekad. Arī infrastruktūra tur ir attīstīta un viesostu (guestharbor), kur pārnakšņot, netrūkst.
contiune reading >>
Jau rakstīju, ka septembris un nosacīti arī oktobris pieskaitāms pie labākā laika, kad kaut kur aizceļot, jo aktīvā tūrisma sezona ir beigusies un lidojumu/viesnīcu piedāvājumi ir pietiekoši vilinoši, lai no tiem nespētu atteikties. Arī šoreiz mēs kritām par upuri šādam piedāvājumam un oktobra vidū devāmies kārtējajā ceļojumā uz Portugāli, šoreiz, lai apskatītu Portugāles vidieni – Lisabonu un tās apkārtni. Te gan jāmin, ka šis bija 2010. gada oktobris un tā arī līdz šim nebija sanācis uzrakstīt piezīmes par šo ceļojumu.
contiune reading >>
Ceļošana ir tāda interesanta padarīšana. Cilvēki brauc prom no savas ierastās vides, komforta zonas, lai tikai izbaudītu ko jaunu. Ceļošanai noteikti ir visdažādākie iemesli un iegansti, katram krasi atšķirīgi un katrs ceļo tikai sev zināmu iemeslu dēļ. Kādam tā var būt pat atkarība, cilvēks vienkārši nevar mierīgi nosēdēt uz vietas un viņam nepieciešams ceļot. Lielākā daļa droši vien vēlas apskatīt jaunas vietas, nobaudīt savādāku ēdienu, izbaudīt citas valsts kultūru, valodu. Ceļošanai var izmantot visdažādākos transportlīdzekļus – no velosipēdiem līdz pat reaktīvajām lidmašīnām, un galu galā var ceļot arī ar kājām.
contiune reading >>
Mani vienmēr ir tirdījusi doma veikt tādu kārtīgu Eiropas apceļošanu ar auto. Tomēr vienmēr, kad apsēžos un iespējamajam maršrutam sarēķinu veicamos kilometrus, secinu, ka tas aizņemtu pārāk daudz laika. Tāds kārtīgs Eiropas mēroga road trip prasītu vismaz 8000km. Un tas ir tikai tīrais maršruts, kam klāt jāpierēķina savi 20%, lai nobrauktu nost no lielajiem ceļiem un apskatītu ieplānotos objektus, kā arī savu tiesu paņems nomaldīšanās no pareizā ceļa. Kopā sanāktu gandrīz vai desmit tūkstoši kilometru.
contiune reading >>
Nu jau vairāk kā mēnesi šajā blogā ir bijis klusums. Neesmu pat pabeidzis iesākto Azoru salu ceļojuma aprakstu. Arvien biežāk gadās tā, ka pirms vēl esmu aprakstījis iepriekšējo ceļojumu, esmu jau devies nākamajā, un daži no ceļojumiem te savu dienasgaismu tā arī neierauga. Šoreiz tam bija diezgan attaisnojošs iemesls, jo bijām devušies savā līdz šim garākajā ceļojumā un personīgi es arī pirmo reizi pametu politiskās Eiropas kontinentu. Bijām uz mēnesi aizbraukuši uz ASV austrumu krastu – Floridu un Ņujorku.
contiune reading >>
Ceturtā diena
Ceturto dienu, 11. septembri, pavadījām ar somiem pazemē. Gluži visa diena gan tur neaizgāja, bet pazeme bija īsta. Dienas pirmajā pusē bijām devušies vulkānisko alu tūrē. Tā kā pirms aptuveni gada jau bijām pabijuši portugāļu pazemes alās, tad šāda tāda pieredze mums bija, tomēr šīs alas bija pavisam savādākas, jo tajās kādreiz bija tecējusi vulkāniskā lava. Uz Sao Miguel salas sastopamas tikai četras šādas veida alas, no kurām tikai daļu iespējams apmeklēt parastajiem mirstīgajiem.
contiune reading >>
Trešajā dienā izdomājām paveikt kaut ko nopietnāku, tāpēc devāmies garākā pārgājienā, kura ietvaros plānojām noiet trīs atsevišķas takas. Viena no tām tika uzrādīta kā īslaicīgi slēgta, bet, tā kā tam ne vienmēr var ticēt, tad izlēmām skatīties situāciju uz vietas un nepieciešamības gadījumā doties atpakaļ. Ceļojumam vajadzēja sākties Azoru salu bijušajā galvaspilsētā Villa Franca Do Campo, bet beigties salas dienvidaustrumos esošajā pilsētā Povocao. Līdz Povocao vajadzēja paspēt līdz pieciem pēcpusdienā, kad no turienes atiet pēdējais autobuss uz Ponta Delgada.
contiune reading >>
Lieki laiku netērējām un jau otrajā dienā devāmies savā pirmajā pārgājienā. Tomēr, lai dotos plānotajā pārgājienā, mums bija jānokļūst līdz tā sākumpunktam. Vēl pirms ceļojuma pētījām pārvietošanās iespējas pa salu un visi kā viens apgalvoja, ka obligāti esot jāīrē automašīna, savādāk nu nekādi. Mēs gan vairāk gribējām braukt ar autobusu, galu galā automašīnas īre ir tikai mīkstajiem. Tā jau gluži arī nav, automašīnas īre ir arī steidzīgajiem un komfortu mīlošajiem, viss ir atkarīgs no situācijas.
contiune reading >>
Pēdējā no Portugālei piederošajām teritorijām, kuru vēl nebijām apmeklējuši, bija Azoru salas. Turp devāmies rudenī – gadalaikā, kurš mums šķiet vispiemērotākais ceļošanai. Tiesa par silto laiku Azoru salās nav jāsatraucas pat ziemā, jo klimats tur ir vēl vienmērīgāks nekā Madeiras arhipelāgā un dienas vidējā temperatūra svārstās ap 20 grādiem visu cauru gadu. Daudz vairāk nekā temperatūrai uzmanība jāpievērš vēja stiprumam un virzienam, tieši tas nosaka to, cik silts vai auksts šķitīs laiks uz vietas.
contiune reading >>
Marta beigās bijām aizbraukuši tuvāk pavasarim – uz Madeiras arhipelāgu. Patiesībā saka, ka Madeiras salās valda mūžīgais pavasaris, jo vidējā gaisa temperatūra tur vienmēr ir 16-22 grādu robežās, kā arī puķes un koki uz salas zied cauru gadu, kulmināciju sasniedzot maija sākumā, kad tur tiek rīkots ziedu festivāls. Madeira atrodas Atlantijas okeānā, aptuveni 1000km no Eiropas un 500km no Āfrikas kontinenta krastiem. Pateicoties tās vienmērīgajam klimatam, nav tik ļoti svarīgi, kad uz turieni doties, tiesa jāņem vērā, ka ziemas mēnešos tur līs daudz vairāk.
contiune reading >>
Dabas fenomeni mēdz izsist cilvēkus no viņiem tik ierastā ikdienas ritma. Tie liek cilvēkiem apbrīnot kaut ko neikdienišķu un nepierastu, piemēram, ziemeļblāzmas gaismas spēles debesīs. Personīgi man vienmēr bija kārojies ieraudzīt ziemeļblāzmu dzīvē, pārliecināties, vai tā tik tiešām ir tik iespaidīga un spoža, kādu to var vērot fotogrāfijās. Lai to noskaidrotu, noorganizējām kārtējo ceļojumu uz Zviedrijas ziemeļiem, kur bijām pabijuši arī vasarā. Ziemeļi vilināja ne tikai ar polārblāzmu, bet arī ar braucienu husky suņu pajūgā un citām ziemeļos pieejamajām izklaidēm.
contiune reading >>
Tā kā milezs vietā uzdeva jautājumu par to, kur palikuši jauni ieraksti, centīšos uz to atbildēt, lai nezaudētu daļu savu pastāvīgo lasītāju. Jaunie ieraksti krājas melnrakstu mapē un gaida, kad viņus kāds pabeigs un nopublicēs. Jāatzīst, ka pēdējā laikā esmu padevies slinkumā un tik tiešām neko jaunu uzrakstījis neesmu. Kopš pēdējā ieraksta pagājis precīzi mēnesis. Saka, ka, tā kā gadu iesāksi, tā arī pavadīsi, bet neesmu māņticīgs un tam neticu. Starp citu, runājot par māņticību, man te visi pazīstamie rumāņi sacēluši haju par to, ka Rumānijā grasās ar nodokli aplikt raganas jeb nākotnes pareģotājus.
contiune reading >>
Manuprāt, septembris ir labākais mēnesis ceļošanai. Ja ne visā ziemeļu puslodē, tad Eiropā noteikti. Ar to, iespējams, varētu konkurēt vienīgi maijs, kurš arī nav zemē metams variants, bet uzvarētājs tāpat būtu un paliktu septembris. Ar ko gan šis mēnesis ir tik īpašs? Pirmkārt, tas ir ārpus tipiskās tūristu sezonas – vasaras, tomēr tas ir vēl pietiekami silts un diezgan labu laikapstākļu sniedzošs mēnesis. Reizēm, septembrī laiks var būt pat labāks nekā vasarā, kuras karstums citreiz spēj sabojāt visu ceļotprieku.
contiune reading >>
Nedaudz vairāk kā pirms diviem mēnešiem bijām devušies ceļojumā uz pašiem Zviedrijas ziemeļiem. Mērķis – noiet daļu no slavenās Zviedrijas dabas takas Kungsleden un uzkāpt augstākajā Zviedrijas kalnā – Kebnekaise. Kopumā ceļojums ilga 12 dienas, no kurām 9 tika aizvadītas ārpus mūsdienu civilizācijas – bez ceļiem, apdzīvotām vietām un lielākoties arī bez mobilo sakaru pārklājuma. Ceļojuma rezultāts beidzot ir tapis pieejams video formātā, ko varat noskatīties zemāk. Uz līdzpaņemto mantu svaru tika spēcīgi taupīts, tāpēc nekāds statīvs vai ārējais mikrofons līdzi ņemts netika.
contiune reading >>
Update 2011.09.22: Tā kā ekspotīcija ir ielikusi saiti uz manu rakstu un te varētu iegriezties nedaudz vairāk cilvēku kā parasti, tad sniegšu īsu svaigākās situācijas aprakstu. Jau gandrīz gadu SupremeCard un GoYada kartes vairs nav pieejamas. Man vienīgā zināmā MasterCard Prepaid karte Zviedrijā uz doto brīdi ir SpendOn Presentkort. To var iegādāties jebkurš (arī cilvēks bez Zviedrijas personas koda), tās maksimālā nominālvērtība ir 1500 SEK un tā ir derīga vismaz vienu gadu.
contiune reading >>
Tā kā pirms pāris nedēļām devāmies prom no civilizācijas, vismaz tās ierastajās izpausmēs, uz vairāk nekā 10 dienām, tad nonācu pie secinājuma, ka tik ilgā periodā izmantot GPS iekārtu bez uzlādes nebūs iespējams. Tā kā GPS iekārta man ir iPhone, tad sāku domāt, kā to uzlādēt bez elektrības. Ne nu gluži bez elektrības, bet bez ierastās 220V rozetes. Zinu, ka ir pieejami saules bateriju lādētāji, tomēr laiks pirms aptvēru to bija pārāk īss un nebija arī pārliecības cik efektīvi saules baterijas varētu veikt šo uzlādi.
contiune reading >>
Vēl nekad nebiju bijis pie okeāna, vēl nekad nebiju bijis siltajās zemēs, vēl nekad nebiju redzējis tik daudz palmu vienuviet, tā varētu īsumā raksturot mūsu ceļojumu uz pašiem Eiropas dienvidrietumiem. Liekas, ka dienvidiem ir kāds īpašs spēks, kas visu laiku mūs velk uz leju – no sākuma ceļojums uz Zviedrijas dienvidiem, tagad uz Portugāles dienvidiem, varbūt mums, esot ziemeļniekiem, nedaudz pietrūkst dienvidniekiem tik ļoti pierastā karstuma un saules, tāpēc mēs vienmēr raujamies nokļūt kādā siltākā vietā, lai tur pavadītu savas brīvdienas.
contiune reading >>
Garajā nedēļas nogalē no 13. līdz 16. maijam devāmies ceļojumā ar auto uz Zviedrijas dienvidiem. Nedēļas nogale sanāca gara tāpēc, ka 13. maijā zviedri atzīmē Jēzus atdzimšanas dienu, bet nākamā diena ir brīva atslodzei pēc iepriekšējās dienas svinībām. Nekur tālu doties nevēlējāmies, bet arī veltīgi laiku izniekot nē, tāpēc izlēmām apskatīt tepat blakus esošos Zviedrijas dienvidus. Bija maija vidus un arī laikam nevajadzēja būt nemaz tik sliktam (uzsvars uz nevajadzēja). Par to, kā tas viss izvērtās, turpinājumā.
contiune reading >>
Līdz ar to, ka vasarā tiek plānots garāks pārgājiens ārpus civilizācijas pa Kungsleden taku Zviedrijas ziemeļos, radās nepieciešamība iegādāties pārvietojamo naktsmāju – tautā sauktu arī par telti. Varētu jau protams baudīt vasaras burvību un gulēt zem klajas debess, tomēr laikapstākļus neviens tā īsti nespēj precīzi paredzēt un negribētos attapties no rīta salijušiem un pelnu pārklātiem. Lai telti varētu pirms tam kārtīgi iemēģināt, izlēmu iegādāties to pirms tuvāk esošā ceļojuma uz Zviedrijas dienvidiem.
contiune reading >>
Stokholmā galvenokārt darbojas un konkurē divas lielas kruīza kuģu kompānijas, kuras nodrošina regulārus reisus pa Baltijas jūru – Tallink Silja un Vikingline. To lielākā konkurence vienmēr bijusi līnijā Stokholma – Helsinki un tāda tā ir vēl joprojām. Citi populārākie kruīza maršruti ir Stokholma – Tallina, Stokholma – Turku, Stokholma – Marienhamna, Stokholma – Rīga.
No Stokholmas lētāk
Interesants fakts, ko daudzi iespējams nezina ir tas, ka uzsākt ceļojumu Stokholmā bieži vien var būt daudz, daudz izdevīgāk nekā no otra maršruta galapunkta.
contiune reading >>
Viens no lielākajiem viesnīcu tīkliem Lielbritānijā, Travelodge, atkal palaidis akciju un piedāvā viesnīcas sākot no 9 mārciņām par nakti. Viesnīcas šobrīd var rezervēt laika posmam no 28. augusta līdz 28. novembrim.
http://www.travelodge.co.uk/saver_rooms/
Viesnīcas cena ir par numuriņu, neatkarīgi no tā, cik cilvēki paliek numuriņā (maksimums 3 pieaugušie vai 2 pieaugušie un 2 bērni). Esmu šo piedāvājumu izmantojis jau trīs reizes un vienmēr viss bijis vislieliskākajā kārtībā. Jā, viesnīca nav nekas īpašs, bet piedāvā vienkāršus un tīrus vidējas klases numuriņus, kuri parasti šajās pašās viesnīcās, bet bez akcijas maksā no 59 līdz pat 100 mārciņām par nakti.
contiune reading >>
Pirms kāda laiciņa biju padzirdējis par Transsibīrijas Ekspresi un vēlējos doties ar to ceļojumā uz otru Eirāzijas kontinenta pusi. Braucienā no Maskavas līdz Vladivostokai ar to ceļā jāpavada gandrīz 7 dienas un darīt šajā vilcienā īsti nav ko, kas arī ir galvenais iemesls kas mani atturēja no šī mērķa īstenošanas. Tomēr tas izklausās diezgan iespaidīgi un ekstrēmi, tāpēc pilnībā šo domu atmetis nebiju. Papētījis sīkāk, noskaidroju, ka patiesībā šajā maršrutā kursē četri ekspreši, no kuriem divi ir Ķīnas un divi ir Krievijas.
contiune reading >>
Ceļošana pēdējos gadu desmitos ir būtiski mainījusies. Vienas no lielākajām ir izmaiņas transportlīdzekļu izvēlē. Ja šobrīd lētās aviokompānijas brīvi pieejamas, tad agrāk aviopakalpojumi vidējam iedzīvotāju slānim nebija pa kabatai. Cilvēki pārsvarā izvēlējās lētākus, bet tai pat laikā lēnākus pārvietošanās līdzekļus. Reti kurš uzdrīkstējās sapņot par nedēļas nogales pavadīšanu otrā Eiropas pusē, jo tas gluži vienkārši nebūtu iespējams, pārvietojoties ar sauszemes transportlīdzekļiem, un būtu pārāk dārgi vidējam tūristam, lai lidotu ar lidmašīnu un pavadītu galamērķī tikai pāris dienas.
contiune reading >>
Vai Ryanair paziņojums par to, ka pirmā bāze Centrāleiropā tiks atvērta Kauņā, ir zīme, ka tas aizies no Latvijas? Es domāju, ka nē, bet par to, ka reisu skaits no/uz Rīgu varētu stipri samazināties, esmu diezgan pārliecināts. To, ka šādas tādas izmaiņas jau bija paredzamas man bija skaidrs vēl pagājušā gada rudenī, kad reisu skaits no Rīgas uz Stokholmu tika samazināts no diviem uz vienu reisu dienā. Tajā brīdī es vēl apsvēru iespēju, ka tas saistīs ar ziemas sezonu, kad tūristu skaits samzinās, bet nu vairs par to neesmu drošs.
contiune reading >>
Mani vienmēr ir vilinājis neaizsniedzamais – kaut kas tāds, ko sasniedzot, jāpārvar lielākas vai mazākas grūtības. Tieši pirms pusotra gada biju nolēmis ar velosipēdu apbraukt apkārt Latvijai, braucot pēc iespējas tuvāk tās robežai. Patiesībā man ir grūti nosaukt iemeslu, kāpēc vēlējos to izdarīt, vienkārši iekšēji bija tāda sajūta, ka es to vēlos – ne tāpēc, lai citiem kaut ko pierādītu, bet vairāk tāpēc, lai pats sev pierādītu, ka to spēju, un lai saprastu, ka dzimtene, kurā esmu piedzimis un uzaudzis nemaz nav tik maza un vienmuļa.
contiune reading >>
Updated 2012-07-19: Rakstā atjaunota informācija par cenām un piedāvātajiem servisiem
Ar šo rakstu uzsākšu nelielu “101” tipa padomu sēriju tiem, kas domā pārcelties vai jau ir pārcēlušies uz dzīvi Stokholmā.
Ja par savu dzīvesvietu turpmākajam nenoteiktajam dzīves posmam izvēlēta Stokholma, no sākuma tur būs kaut kā arī jānokļūst. Lai arī esmu mainījis dzīvesvietu, tāpat ik pa laikam ir vēlme aizbraukt ciemos pie ģimenes un draugiem Latvijā, tāpēc laika gaitā esmu veicis diezgan detalizētu izpēti, kādas ir transporta iespējas starp Zviedriju un Latviju.
contiune reading >>
Līdz šim savus ceļojumus lielākoties biju veidojis pēc principa – jābrauc tur, kur lētāk, kur līdzekļi atļaus. Nebraucu, protams, “uz dullo”, tomēr, ja kaut kur bija jālido, tad parasti tas bija kāds no Ryanair maršrutu galapunktiem, uz kuru bija pieejamas lētas biļetes. Un tas, ko tur apskatīšu, tika noskaidrots tikai pēc tam. Tagad, uz to atskatoties, saprotu, ka tam bija gan savi plusi, gan savi mīnusi. Starp plusiem varētu pieskaitīt to, ka aizbraucu uz vietām, kuras savādāk iespējams nekad nebūtu apmeklējis, piemēram, Brēmene man atmiņā palikusi kā viena no top pilsētām.
contiune reading >>
