Līdz šim esmu bijis īpašnieks trim spoguļkamerām. Šobrīd īpašumā esošo Canon 6D uzskatu par savu galveno kameru, kuru vienmēr ņemu līdzi, ja nepieciešamas visaugstākās kvalitātes bildes un apstākļi atļauj. Arī iepriekšējās divas kameras bija Canon ražojumi – sāku ar Canon 400D, ko vēlāk nomainīju uz Canon 7D. Tomēr tiecoties pēc pilna izmēra matricas un salīdzinoši zema svara, nonācu pie jau minētā Canon 6D. Savā ziņā biju kļuvis par “sistēmas” vergu, jo jau ar pirmo fotoaparātu tika iegādāti Canon objektīvi, ko nevēlējos mainīt, tāpēc tajā brīdī citas “sistēmas” nemaz neapskatīju.
Tomēr neesmu no tiem cilvēkiem, kuri tikai akli iet uz priekšu, nepievēršot uzmanību attīstībai citā virzienā. Laikā, kad parādījās Micro Four Thirds bezspoguļu kameras (MILC), arī es iegādājos vienu no pirmajiem šāda tipa modeļiem – Olympys PEN E-P1. Kamera šķita interesanta ne tikai tās mazā svara un izmēra dēļ, bet arī retro izskats šķita saistošs. Bilžu kvalitāte, protams, neturēja līdzi toreiz īpašumā esošajam Canon 400D, tomēr ceļojumā aiz Ziemeļu polārā loka tā lieti noderēja, samazinot līdzi ņemamo mantu svaru. Tāpat ar to varēju uzfilmēt savu pirmo īsfilmu par šo 12 dienu garo pārgājienu.
Augstākais lojalitātes līmenis kādā no trim aviosabiedrību aliansēm sniedz dažādas priekšrocības – pieeju laundžiem, bezmaksas vai papildus bagāžu, prioritāti dažādās rindās. Tomēr, lai šo statusu sasniegtu, nedaudz jāpacīnās. Zvaigžņu aliansē jeb Star Alliance visvieglāk augstāko (zelta) statusu bija un droši vien arī šobrīd ir sasniegt ar grieķu aviokompānijas Aegean programmu Miles+Bonus.
Sākotnēji, kad Aegean tikko pievienojās Star Alliance, zelta statuss bija praktiski mūžīgs, un, lai to sasniegtu, vajadzēja savākt tikai 20000 jūdžu. Turklāt pat pirmie divi tūkstoši, ko deva tikai par to, ka piereģistrējāties programmā, arī tika skaitīti kā statusa jūdzes, tātad realitātē bija nepieciešams savākt tikai 18000 jūdžu. Pēc tam pietika ieskaitīt tikai vienu lidojumu turpmāko 36 mēnešu laikā un statuss tika pagarināts atkal uz trim gadiem. Tomēr, kā dzīvē bieži nākas atskārst, arī mūžīgais ne vienmēr ir “mūžīgs”. Neviens gan arī nesolīja, ka šis statuss būs mūžīgs, jo teorētiski tas bija derīgs tikai trīs gadus un Aegean paturēja tiesības jebkurā brīdī izmainīt programmas noteikumus, ko viņi arī izdarīja 2014. gada nogalē.
Es ielēcu šajā “aizejošajā vilcienā” tieši gadu pirms programmas izmaiņām, tāpēc no šī “mūžīgā” statusa man sanāca vien čiks. Līdz ar Miles+Bonus programmas izmaiņām, statuss, līdzīgi kā citu aviokompāniju programmās, tagad ir derīgs tikai vienu gadu un katru gadu tam ir jāpārkvalificējas. Pēc jaunajiem noteikumiem, lai pirmo reizi kvalificētos, nepieciešams savākt vai nu 48000 jūdžu vai 24000 jūdžu, ja nolido vismaz 4 lidojumus ar Aegean. Šis četru lidojumu nosacījums bija interesants, jo lielākā daļa no līdzšinējiem zelta statusa īpašniekiem ne reizi nemaz nebija lidojuši ar Aegean vai pat bijuši Grieķijā. Savukārt, lai uzturētu zelta statusu (pagarinātu vēl par gadu), nepieciešams gadā savākt vai nu 24000 jūdžu vai 12000 jūdžu, ja nolido vismaz 4 lidojumus ar Aegean. Tātad sanāk, ka pārkvalificēties ir divreiz vieglāk nekā iegūt zelta līmeni pirmo reizi.
Līdz ar negatīvajām izmaiņām, klāt nāca arī šādi tādi bonusiņi zelta līmenim, no kuriem interesantākais man šķita 4 bezmaksas upgrade uz bisnesa klasi, lidojot ar Aegean. Ņemot vērā to, ka, lai pārkvalificētos zelta līmenim par zemākajām 12000 jūdzēm, nepieciešams nolidot tieši 4 lidojumus ar Aegean, likās, ka šo nevar neizmantot. Un tā kā no Stokholmas ir tiešais reiss uz Atēnām ar Aegean, tad nekur pat nenācās pozicionēties. Tika sakombinēts lidojumus uz kādu no lētākajiem galamērķiem Grieķijā, kur vēl nav būts, ar pārsēšanos Atēnās, un varējām doties ceļā. Šādi tiktu nolidoti divi lidojumi turp un divi atpakaļ jeb tieši četri nepieciešamie posmi. Vislabākais piedāvājums sanāca uz Haniju, Krētā. Izmantojot ExpertFlyer, tika noskaidrots, ka lidojumos tik tiešām ir pieejamas vietas *upgrade-*iem uz I klasi. Rezultātā tika iegādātas biļetes par 91 EUR no cilvēka. Ņemot vērā, ka tās uzreiz varējām upgrade-ot uz biznesa klasi, man tas nešķita nemaz tik slikts darījums. Tā kā Aegean nav bezmaksas telefona numura Eiropas klientu centros, caur Skype tika zvanīts uz ASV bezmaksas numuru. Tur, izstāstot savu bēdu, teica, ka diemžēl no ASV ofisa nevarēšot palīdzēt (ko es jau zināju), bet savienos mani ar Atēnu ofisu (ko es arī jau biju pirms tam noskaidrojis). Tā nu mani savienoja ar Atēnām (bez maksas, jo zvans tika veikts uz ASV bezmaksas numuru) un tur laipns aģents skaidrā angļu valodā uzreiz nokārtoja un izsniedza jaunās biļetes biznesa klasē.
Lidojumi ar Aegean uz Krētu ne tikai palīdzēja mums savākt zeltu ar mazāku jūdžu apjomu, bet arī deva pašas statusa jūdzes. Par šiem četriem posmiem katrs nopelnījām 2664 jūdzes. Tātad atlika vēl 9336 jūdzes līdz nepieciešamajiem 12k. Šīs jūdzes tika savāktas lidojumā ar United kļūdas cenu uz Kolumbiju par 242 EUR. Lidojumi bija pārsvarā V klasē, kas Miles+Bonus programmā ieskaitījās ar 75% koeficientu un kopumā deva 10054 jūdzes. Šis bija vairāk kā pietiekami zelta statusam. Tātad zelta statuss šogad tika savākts par precīzi 333 EUR, turklāt tas sevī ietvēra gan lidojumu uz Kolumbiju, gan lidojumu biznesa klasē uz Krētu.
Lidojums sākās ar SAS laundža apmeklējumu Arlandas lidostā. Jāatzīst, ka pēc nesenās pārbūves, tā telpas nu ir daudz svaigākas un modernākās nekā pirms tam un manāmi uzlabojies arī ēdienu un dzērienu piedāvājums. Ja pirms tam es uzskatīju, ka Stokholmas lidostā nav neviena pienācīga laundža, tad jauno SAS laundžu varētu jau uzskatīt par apmeklēšanas vērtu arī kādu stundiņu pirms paša lidojuma.
Jaunais SAS laundžs Stokholmas lidostā
Gan reisu uz Atēnām, gan pēc tam uz Haniju, Aegean izpildīja ar Airbus A320-200 lidmašīnām. Nekādi lielie pārsteigumi no biznesa klases sēdvietām nebija, jo, kā jau ierasts Eiropā, biznesa klase no ekonomiskās atšķirās vien ar bloķētu vidējo krēslu.
Kolumbija par sevi bija radījusi iespaidu, kā nedroša valsts, kurā narkotiku karteļi nepārtraukti izrēķinās viens ar otru, savukārt tūristus parastos nolaupa vai aplaupa uz katra stūra visi, kuriem nav laika iesaistīties narkotiku karos. Tomēr pēc ceļojuma uz šo valsti, jāsaka gluži tāpat, kā Māra dzied astronautu dziesmā, ka “šeit sen jau nav, kā desmit gadus atpakaļ”! Patiesībā jau arī pirms biļešu iegādes zināju, ka tik traki nebūs, jo viens no bijušajiem kolēģiem bija no Kolumbijas un pastāstīja, ka tas stereotipiskais tēls, ko varam gūt, skatoties ziņas, ir ļoti nepatiess. Kolumbija ir pavisam normāla un pat droša valsts, ja vien pats ievēro normālus piesardzības pasākumus un nebāz degunu, kur nevajag. Ar normālajiem piesardzības pasākumiem bija domāts vilkt vienkāršas drēbes, kā dara arī vietējie, nestaigāt apkārt ar spoguļkameru kaklā un maku bikšu aizmugurējā kabatā (kaut gan pēc maniem novērojumiem, ļoti liela daļa kolumbiešu to nēsāja tieši tur). Ar deguna nebāšanu tur, kur nevajag, bija domāts nebraukt uz teritorijām, kurās tiek audzētas narkotikas un kuras ir FRAC jeb guerrillu kontrolē.
Bogota ar lietus mākoņiem tālumā
Papētot sīkāk, gan izrādās, ka situācija nav nemaz tik vienkārša, jo Kolumbijā jau no 1964. gada pastāv militārais konflikts. Lai arī tajā iesaistītas ļoti daudzas puses, pa lielam tur var izdalīt pašreizējo valdību un FARC. FARC it kā cīnās par nabadzīgo cilvēku tiesībām un komunismu, bet realitātē tie savu darbību nodrošina ar narkotiku ražošanu, tirdzniecību, kā arī cilvēku nolaupīšanu pret izpirkuma maksu. Tomēr pēdējos gados to ietekme un spēks ir krietni mazinājies, pa lielam skarot vairs tikai džungļu reģionus dienvidaustrumos, kuros tie slēpjas, Panamas pierobežu, pa kuru narkotikas tiek bīdītas tālak uz ziemeļiem, kā arī dažas piekrastes pilsētas valsts rietumos. Ar detalizētu drošo un nedrošo zonu karti var iepazīties te: https://www.gov.uk/foreign-travel-advice/colombia
Kamēr vēl dzīvojam Zviedrijā, ir doma vēlreiz aizbraukt ceļojumā uz Norvēģiju, šoreiz ar motociklu. Iepriekšējā reizē apskatījām vairāk Norvēģijas dienvidrietumus un rietumus uz augšu līdz Trollstigen. Šoreiz ir doma braukt vēl tālāk uz ziemeļiem un apskatīt visu sākot no Trollstigen uz augšu. Sākotnēji bijām plānojuši aizbraukt līdz pat Nordkapp, kas ir tālākā vieta Eiropas ziemeļos, kur iespējams aizbraukt ar mašīnu (pati tālākā vieta ir Nordkinn, ko arī, iespējams, apmeklētu), tomēr pēc garākiem pārbraucieniem ar motociklu tepat tuvējā apkārtnē secinājām, ka nemaz tik viegli tos garos gabalus pieveikt neizdodas, tāpēc, iespējams, pārplānosim un nedaudz samazināsim sākotnēji nosprausto kilometru skaitu.
Paštaisīts vējstikls – gala rezultāts
Tā kā Norvēģijā, tāpat kā citās Skandināvijas valstīs, ir brīvās zemes likums un celt telti iespējams jebkur, kur neesi tiešā acu skatienā kādai mājai, tad plānojam lielāko daļu laika nakšņot teltī, kas samazinās gan nakšņošanas izmaksas, gan nepiesies mūs konkrētam grafikam un varēsim braukt diezgan brīvā ritmā, atbilstoši vēlmēm un laikapstākļiem. Tomēr, lai paņemtu līdzi telti, guļammaisus un principā jebko citu, motociklam nepieciešamas kravas kastes. Tāpat braucienu daudz komfortablāku padarītu vējstikls, kura motociklam šobrīd nav. Par kravas kastēm rakstīšu atsevišķi, bet šajā rakstā aprakstīšu, kā pašam izgatavot vējstiklu, ja esošie varianti šķiet par dārgu, vai nav pietiekoši efektīvi. Manā gadījumā bija gan viens, gan otrs. Pirmkārt jau jauns vējstikls maksāja ap 60-70 EUR, turklāt tas bija salīdzinoši vienkāršs un zems modelis, kurš neaiztur pietiekoši daudz vēja. Labāks variants izmaksātu jau krietni vien virs 100 EUR. Tāpēc izlēmu to izgatavot pats.
Nu jau būs pagājuši divi gadi kopš pirmo reizi apmeklējām ASV rietumkrastu. Neskatoties uz to, ka pēc šī ceļojuma apameklēta gan Jaunzēlande, gan Čīles Patagonija, tas vēl joprojām iespiedies atmiņā kā viens no visspilgtākajiem. Šo divu gadu laikā esam arī paspējuši tur argriezties vēl vienu reizi, redzot pilnīgi jaunas lietas un vietas, kas tika izlaistas pirmajā apmeklējumā. Nekādi gan nav sanācis uzrakstīt par visu ceļojumu kopumā, bet patiesībā tas bija tik notikumiem un iespaidiem pārpilns, ka par katru dienu būtu jāraksta atsevišķs ieraksts. Kaut kas ASV rietumu pusē ir tāds, kas vilina un vienlaicīgi sniedz gandarījumu. Dažādā daba ar daudzajiem kalniem un kanjoniem, kur atrodas arī lielākā daļa ASV nacionālo parku. Plašie un neapdzīvotie tuksneši, caur kuriem kā bultas taisni izšāvušies perfekti asfaltēti ceļi. Sanfrancisko pilsēta ar tās māksliniecisko vidi, kas tik ļoti kontrastē ar “betona” Losandželosu, kurā tiek uzņemta lielākā daļa mūsdienu populārā kino. Bet visvairāk laikam vilina neskaitāmās pārgājienu iespējas, ko tur var atrast. Pat dzīvojot tādā lielpilsētā kā Losandželosa, stundas brauciena attālumā ir ļoti daudz un dažādu kalnu taku, jo pati pilsēta ir kalnu grēdā ieskauta. Šis ieraksts būs par vienu ar iespaidiem bagātāko dienu šajā ceļojumā – pārgājienu Lielā kanjona nacionālajā parkā. Šīs dienas piedzīvojumus nofilmējām un beidzot tos esmu samontējis arī skatāmā video, kuru piedāvāju arī jums.
Pārgājienos visvairāk meklēju kādu izaicinājumu, mērķi. Visvienmuļākie liekas pārgājieni, kuros jebkurā brīdī var griezties atpakaļ un nav konkrēta mērķa, kas jāsasniedz. Tieši tāpēc parasti izvēlos tādus pārgājienus, kur vai nu jāuzkāpj kādā kalna virsotnē vai jānoiet no punkta A līdz punktam B vai arī tādus, kur pārgājiena galā ir kas īpašs, piemēram, skaists skats, ko nevar redzēt, nepieveicot taku pilnībā. Par sava veida izaicinājumu kļuva arī šis pārgājiens Lielajā kanjonā lejup uz Kolorado upi un atpakaļ. Bet pirms ķeros pie pārgājiena apraksta, nedaudz jāieskicē vide ap Lielo kanjonu.
Pirms pāris gadiem ASV iegādājos lietotu Kindle Keyboard jeb Kindle 3. Lietotu tapēc, ka Amazon to vairs neražoja. Izvēlējos tieši šo modeli, jo tas bija vienīgais, kam Amazon pie pārdošanas tika solījis mūžīgu bezmaksas internetu. Mūžīgs tas ir vēl joprojām, tomēr ar ierobežojumu 50 MB mēnesī. Šādu ierobežojumu Amazon noteica tādēļ, ka bija asprāši, kas pamanījās izmantot Kindle kā dongle un tā piedāvāto internetu filmu lejupielādēšanai. Tā kā jaunās ierīcēs šāda fīča vairs netiek piedāvāta, tad vienīgā iespēja, kā pie tādas tikt, ir nopirkt kādu lietotu Kindle Keyboard.
Kindle Keyboard 3G Whispernet pārklājums
Kā var redzēt pārklājuma kartē, tad Baltijas valstis tajā prominenti izpaliek, tomēr ļoti lielā daļā valstu internets ir pieejams. 50 MB gan nav nekas dižs, tomēr kritiskā brīdī epastu ar to pārbaudīt ir iespējams. Vēl arī jāņem vērā, ka interneta pārlūks uz e-ink ekrāna, turklāt tāda, kurš nav skārienjūtīgs, nav tas ērtākais rīks, tāpēc neko vairāk par epasta pārbaudīšanu arī neplānoju.
TL;DR versija: Ja jums ir svarīgs labs GPS signāls mobilajā telefonā, tad nepērciet telefonus ar MTK (MediaTek) mikroshēmām, pērciet telefonus ar Qualcomm vai Broadcom mirkroshēmām.
Pilnā versija
Bija laiks, kad par ķīniešu telefoniem varēja tikai pasmīnēt. Viņi centās taisīt iPhone kopijas un aprīkot tās ar daudzmaz līdzīgu grafisko interfeisu, taču gan tehniskie rādītāji, gan funkcionalitāte tiem bija drausmīga. Lielākajai daļai pat nebija pieejams GPS. Tomēr laiks iet un lietas mainās. Šobrīd lielākā daļa ķīniešu ražojumu ir aprīkoti ar Android operētājsistēmu un patiesībā ir gandrīz pilnvērtīgi telefoni. Kāpēc es saku gandrīz? Par to nedaudz tālāk rakstā.
Pirmais izrāviens ķīniešiem pasaules mērogā bija ZTE ar savu telefonu ZTE Blade. Tajā laikā gandrīz neviens, tai skaitā es, par tādu ZTE nemaz nebija dzirdējis, tomēr, kā izrādījās, tad tas jau toreiz bija ceturtais lielākais mobilo telefonu ražotājs pasaulē. Viņu pirmais modelis pasaules tirgum pārsvarā tika tirgots kā daļēji subsidēts priekšapmaksas karšu telefons un tam bija nepieklājīgi zema cena, ņemot vērā diezgan augsto telefona specifikāciju. Zemā cena un iespēja to aptaustīt, nopirkt tepat veikalā, nevis pasūtīt no kādas Ķīnas provinces, lauzot galvu par to, kā izmantot garantijas tiesības, ja telefons salūzīs, padarīja to par vienu no pirktākajiem zemākajā cenu klasē. Un līdz ar labajiem pārdošanas rādītājiem, tam izveidojās arī sava interneta komūna, kas taisīja custom ROM un citas noderīgas lietas tieši šim telefona modelim. Līdz šim tādu popularitāti neviens telefons ar Ķīnas zīmolu nebija sasniedzis.
Panama – valsts, kas atdala Ziemeļameriku no Dienvidamerikas; un kopš 1914. gada, kad tika pabeigta Panamas kanāla izbūve, tā veic šo funkciju arī tīri burtiski. Šajā valstī viesojāmies pirmajā oktobra nedēļā, kas Centrālamerikā vēl joprojām skaitās lietus sezona. Tā kā Panama atrodas tropiskajā klimata joslā, uz 7. paralēles no Ekvatora, tad sausā sezona tur ilgst tikai nieka 3 mēnešus gadā, aptuveni no janvāra līdz aprīlim. Pirms brauciena, pētot laika ziņas, bijām sagatavojušies spēcīgām lietusgāzēm un tikai mazai kripatiņai saules, bet jau pirmajā dienā esot Panamā sanāca nedaudz saulē apdedzināties un arī turpmākajās dienas lietu varējām vērot tikai retumis.
contiune reading >>
Ja ir vēlme lasīt ļoti daudz un sīki, tad vislabākā lapa kur iegūt visu informāciju par kruīziem ir http://www.cruisecritic.com. Te es uzrakstīšu īsu kopsavilkumu, ar ko būtu jāpietiek kādam, kurš nevēlas lasīt padsmit lapas, lai atrastu nepieciešamo informāciju, bet vienkārši aizbraukt kādā relaksējošā kruīzā.
Kur meklēt kruīzu?
Kā viena no labākajām lapām, kur mekleēt (bet ne pirkt) sev atbilstošāko kruīzu, manuprāt, ir: http://vacationstogo.com
Lielākais lapas pluss ir tāds, ka šajā lapā rezultāti tiek atlasīti un attēloti smukā tabulārā formā.
contiune reading >>
Parasti velosipēdam saslēdzu tikai aizmugurējo riteni. Tā Zviedrijā dara lielākā daļa cilvēku un tas tiek atzīts par pietiekami drošu veidu, lai kāds ar tavu braucamo tā vienkārši neaizripinātos prom. Tomēr, ja es to atstāju kaut kur uz ilgāku laiku par pāris dienām, tad gan to parasti pieslēdzu arī pie kaut kā ne tik viegli pārvietojama. Šāda vajadzība radās arī pagājušajā piektdienā, kad man vajadzēja atstāt savu braucamo uz 4 dienām, tāpēc pieslēdzu to pie velonovietnes ar ķēdi un piekaramo atslēgu, kā arī saslēdzu aizmugurējo riteni.
contiune reading >>
Mūsdienās ļoti daudzas ierīces ir aprīkotas ar iespēju tajās ievietot papildus atmiņas karti. Par Apple ierīcēm es, protams, šajā gadījumā nerunāju, bet citu ražotāju mobilajiem telefoniem un fotokamerām tāda iespēja, es pat teiktu – nepieciešamība, pastāv. Vispopulārākās šobrīd ir SD (Secure Digital) kartes visos to iespējamos formātos (SD, miniSD, microSD). Fotogrāfiem kādu laiku atpakaļ aktuālas bija arī CF (Compact Flash) kartes, bet arvien vairāk un vairāk jaunie fotoaparātu modeļi tiek aprīkoti tikai ar SD karšu ievietošanas iespēju.
contiune reading >>
Gan man, gan manai sievai patīk fotografēt. Ja vien nedodamies ceļojumā, kurā plānots kāds fiziski izaicinošs pārgājiens, parasti līdzi ir arī divas fotokameras. Tā saucamā lielā – Canon 6D, un mazā – Sony NEX F3. Lielo pārsvarā lietoju es, bet mazo – sieva.
Kad ceļojums ir galā, priekšā stāv bilžu apstrādes process – jāpiekoriģē ekspozīcija, jāiztaisno bildes, kas uzņemtas jautākā prātā, kā arī jāizdzēš bildes, kas ne gluži atbilst labas bildes kritērijiem vai arī ir dublikāti vai kādā citā veidā atzītas par nederīgām.
contiune reading >>
Veterns jeb zviedru valodā Vättern ir otrs lielākais ezers Zviedrijā. Tas atrodas Zviedrijas dienviddaļā, aptuveni 250 kilometru attālumā no Stokholmas. Katru gadu jūnija vidū ap to notiek velobraukšanas pasākums Vätternrundan, kura laikā braucēji no visas pasaules mēģina apbraukt ar velosipēdu apkārt ezeram. Šis ir garākais ar tik lielu dalībnieku skaitu organizētais atpūtas velobrauciens pasaulē un ik gadu tajā pulcējas ap 20 tūkstoši dalībnieku. Pirmais šāds brauciens notika 1966. gadā, un vēl joprojām ir 4 dalībnieki, kas tajā piedalījušies katru gadu.
contiune reading >>
Mājvietas meklēšana Zviedrijā ir diezgan sāpīgs temats. Esmu par to rakstījis jau iepriekš. Bieži vien realitāte izrādās tāda, ka lētāk ir nopirkt dzīvokli “kredītā” nekā īrēt. Tas gan šībrīža ekonomiskajā situācijā ir diezgan riskants solis, tomēr, ja esat nobrieduši iegādāties dzīvokli Zviedrijā, tad zemāk esošā informācija būs tīri praktiski ļoti noderīga, lai saprastu kas un kā ir jādara. Bet vispirms ir jāsaprot tas, ka jūs pirksiet nevis dzīvokli, bet gan dalību kooperatīvā, kas ļaus jums beztermiņā ilgi dzīvot šajā dzīvoklī.
contiune reading >>
Nav noslēpums, ka digitālās fotokameras slēdža resurss ir ierobežots. Un, ja tu šobrīd dodies uz laukiem filmēt kārtējo time-lapse, lai tikai redzētu, kā nokūst sniegs, tad padomā vēlreiz, vai tas tev tik tiešām ir nepieciešams. Ja pieņemam, ka video sekundē ir aptuveni 25 kadri un tu vēlies uztaisīt aptuveni vienu minūti garu time-lapse video, tad tas tev prasīs aptuveni 1500 kadrus. Kameras slēdža laiks (ar atsevišķiem izņēmumiem) parasti ir robežās no 50 000 – 150 000.
contiune reading >>
Nesen atgadījās kāds interesants notikums. Veicu pirkumu pie pasaules lielākā online tirgotāja – Amazon, bet pēc pāris dienām pamanīju, ka cits internetveikals tai pašai precei ir nolaidis cenu vēl nedaudz zemāk. Tā kā pie Amazon biju pasūtījis vairākas preces, tad negribēju atcelt vienu no precēm un pasūtīt citur, bet arī atstāt to tā negribējās, jo arī 20$ tomēr ir nauda.
Sazinājos ar Amazon klientu servisu, jeb pareizāk sakot viņi sazinājās ar mani, lai pateiktu, ka “rūpējas par manu pasūtījumu”.
contiune reading >>
Īsāk sakot, pieķēru sevi pie domas, ka, regulāri ceļojot un iepērkoties ārzemēs, visu laiku nākas maksāt komisijas maksu kā par valūtas konvertāciju, tā par naudas izņemšanu no bankomāta. Nav jau lielas tās izmaksas – par valūtas konvertāciju 1.5%, bet par naudas izņemšanu liberālas 35 kronas (2.8 Ls) neatkarīgi no izņemtā naudas daudzuma. Tomēr kāpēc maksāt, ja var nemaksāt? Tā nu es devos savas ideālās kredītkartes/debetkartes meklējumos, un jau pēc neilga laika uzgāju karti, kurai nav ne gada maksas, ne valūtas konvertācijas maksas, ne komisijas maksas par naudas izņemšanu no bankomāta, vienalga vai tā ir Zviedrija vai cits pasaules nostūris, turklāt tai ir pieejams bezprocentu kredīts līdz 60 dienām (līdz nākamā mēneša beigām).
contiune reading >>
Gatavojoties ziemas sezonai, šodien nopirku ziemas riepas velosipēdam. Tā kā kopš vasaras no automašīnas esmu atteicies pilnībā, tad šobrīd gandrīz visa pārvietošanās notiek tikai ar velosipēdu, tai skaitā ik dienu uz un no darba. Arī ziemā neplānoju to pārtraukt, jo ar sabiedrisko transportu nokļūšana līdz darbam (maršrutu nesakritības dēļ) aizņem tik pat daudz laikā, kā tad, ja dotos ar kājām, proti, 30 minūtes. Savukārt ar velosipēdu to var paveikt gandrīz tik pat ātri kā ar auto – nieka 12 minūtēs.
contiune reading >>
Cik vēl ir tādu priekšnieku, kas savam darbiniekam uz kāzām uzdāvinātu ceļojumu uz Budapeštu? Es tādu zinu tikai vienu un tas ir manējais – Laszlo. Nedaudz negaidīti jau tas nāca, tomēr atteikties būtu bijis vienkārši nepieklājīgi. Īpaši jau tāpēc, ka biļetes jau bija nopirktas un priekšnieks pats ir no Ungārijas. Tādā veidā viņš gribēja mūs ne tikai iepriecināt, bet arī iepazīstināt ar savu dzimteni, ar kuru viņš ļoti lepojas un kurā viņš patiesībā arī dzīvo, jo uz darbu viņš brauc lido tikai no pirmdienas līdz piektdienai.
contiune reading >>
Šodien Canon paziņoja par savas mazākās full frame sensora kameras izlaišanu – Canon EOS 6D. Un tā ir tieši tāda kamera, kādu es jau sen biju vēlējies. Salīdzinot ar visām pārējām Canon DSLR kamerām, jāatzīst, ka šobrīd tā ir vislabākā izvēle, vismaz man noteikti. Bet par visu pēc kārtas. Kādas opcijas tad es vispār apsvēru un salīdzināju – Canon 650D (iesācēja klases kamera, bet, manuprāt, pirms 6D iznākšanas vislabākā izvēle), Canon 60D, Canon 7D (šobrīd manā īpašumā esošā kamera), Canon 5D Mark II un Canon 5D Mark III.
contiune reading >>
Jau ilgāku laiku gribēju izveidot blogam pavisam vienkāršu noformējumu, kurā uzsvars būtu vērsts tikai uz saturu, nevis visādiem loriņiem. Mana iepriekšējā tēma jau bija gana vienkārša, tomēr gribēju kaut ko vēl askētiskāku arī krāsu ziņā – kaut ko melnbaltu. Tiesa, runājot par lielo uzsvaru uz saturu, jāsaka, ka ar šo esmu grēkojis arī pats, jo vairāku stundu pavadīšana, veidojot bloga kažociņu, tam nekādu saturisko devumu nesniedz. Tomēr gribas, lai arī vizuāli tas būtu pievilcīgs (vismaz man pašam).
contiune reading >>
Kārtējā porcija ar noskatītajām dokumentālajām filmām.
Why We Fight (2005, http://www.imdb.com/title/tt0436971/) – dokumentālā filma par ASV karu Irākā un ne tikai. Tajā kārtējo reizi tiek parādīts tas, ka neviens no kariem pēdējos 50 gados nav bijis par ASV aizstāvēšanu vai tās drošības garantu, bet gan finansiālu apsvērumu vadīts. Filma neatklāja nekā tāda, ko es nebūtu redzējis jau pirms tam, tomēr tāpat bija gana interesanta. The End of Suburbia: Oil Depletion and the Collapse of the American Dream (2004, http://www.
contiune reading >>
Vasaras karstumā (2012.07.27-2012.08.06) devāmies desmit dienu ceļojumā uz vulkānu zemi – Islandi. Lai arī vēl šodien atmiņā uzpeld pelnu radītie gaisa satiksmes traucējumi no vulkāna, kura nosaukumu normāls cilvēks izrunāt nespēj, nevienu aktīvu vulkānu ceļojuma laikā tā arī neredzējām. Toties redzējām neskaitāmo vulkānu sekas, kas klāja vairāk nekā pusi salas – tās bija porainas struktūras lavas paliekas, kas bija pilnīgi nepiemērotas jebkādas veģetācijas augšanai. Šādas vietas izskatījās pēc Mēness un tā tās sauca arī vietējie.
contiune reading >>
Bija 2012. gada 7. jūlijs, agrs sestdienas rīts, kad mēs sapakojušies devāmies uz jahtu piestātni, lai uzsāktu 9 dienu izbraukumu pa Stokholmas arhipelāgu. Plānos ietilpa izmest arī nelielu līkumu atklātā (Baltijas) jūrā, bet lielāko daļu laika tomēr bija paredzēts burāt salu aizsegā. Stokholmas arhipelāgs šādiem izbraukumiem ir ideāli piemērots – tas sastāv no aptuveni 30000 salveidīgiem veidojumiem un burāt šādā vidē garlaicīgi nepaliek praktiski nekad. Arī infrastruktūra tur ir attīstīta un viesostu (guestharbor), kur pārnakšņot, netrūkst.
contiune reading >>
Jau rakstīju, ka septembris un nosacīti arī oktobris pieskaitāms pie labākā laika, kad kaut kur aizceļot, jo aktīvā tūrisma sezona ir beigusies un lidojumu/viesnīcu piedāvājumi ir pietiekoši vilinoši, lai no tiem nespētu atteikties. Arī šoreiz mēs kritām par upuri šādam piedāvājumam un oktobra vidū devāmies kārtējajā ceļojumā uz Portugāli, šoreiz, lai apskatītu Portugāles vidieni – Lisabonu un tās apkārtni. Te gan jāmin, ka šis bija 2010. gada oktobris un tā arī līdz šim nebija sanācis uzrakstīt piezīmes par šo ceļojumu.
contiune reading >>
Ceļošana ir tāda interesanta padarīšana. Cilvēki brauc prom no savas ierastās vides, komforta zonas, lai tikai izbaudītu ko jaunu. Ceļošanai noteikti ir visdažādākie iemesli un iegansti, katram krasi atšķirīgi un katrs ceļo tikai sev zināmu iemeslu dēļ. Kādam tā var būt pat atkarība, cilvēks vienkārši nevar mierīgi nosēdēt uz vietas un viņam nepieciešams ceļot. Lielākā daļa droši vien vēlas apskatīt jaunas vietas, nobaudīt savādāku ēdienu, izbaudīt citas valsts kultūru, valodu. Ceļošanai var izmantot visdažādākos transportlīdzekļus – no velosipēdiem līdz pat reaktīvajām lidmašīnām, un galu galā var ceļot arī ar kājām.
contiune reading >>
Mani vienmēr ir tirdījusi doma veikt tādu kārtīgu Eiropas apceļošanu ar auto. Tomēr vienmēr, kad apsēžos un iespējamajam maršrutam sarēķinu veicamos kilometrus, secinu, ka tas aizņemtu pārāk daudz laika. Tāds kārtīgs Eiropas mēroga road trip prasītu vismaz 8000km. Un tas ir tikai tīrais maršruts, kam klāt jāpierēķina savi 20%, lai nobrauktu nost no lielajiem ceļiem un apskatītu ieplānotos objektus, kā arī savu tiesu paņems nomaldīšanās no pareizā ceļa. Kopā sanāktu gandrīz vai desmit tūkstoši kilometru.
contiune reading >>
Pasaulē ir daudz lietas, kuras es it kā vēlētos izdarīt, bet kaut kā nekad nesakrīt apstākļi, lai to patiešām paveiktu. Viena no tādām bija izlekšana ar gumiju jeb bungee jump. Manuprāt, Latvijā ar tādu pa lielam nodarbojas tikai LGK un regulāri lēcieni tiek veikti no gaisa tramvajiņa Siguldā. Ilgi nedomājot, *uzgooglēju viņu mājaslapu un pierezervēju sev laiku. Izrādās, ka, lai labprātīgi izlektu no 40 metru augstuma, nepietiek vien ierasties, vajag vēl arī pierakstīties.
contiune reading >>
Bieži gadās lasīt par pasaules dārgākajām valstīm vai pilsētām. Tiek pat sastādīti dažādi topi ar dažādu pilsētu dzīvošanas izmaksām. Gandrīz vienmēr šo topu augšgalā manāma Londona, tomēr tieši šīs pilsētas godpilno augsto vietu es gribētu apstrīdēt. Jā, vidēji tā varbūt arī sanāk viena no dārgākajām, tomēr, manuprāt, tajā ir diezgan liela plaisa starp to, kā dzīvo vistaupīgākie un visizšķērdīgākie. Te es īpaši vēlos uzsvērt, ka nerunāju par nabagajiem un bagātajiem, jo mans uzskats ir, ka pastāv iespēja dzīvot arī ar ierobežotiem finansiālajiem līdzekļiem, būtiski nezaudējot dzīves kvalitāti.
contiune reading >>
Laikam jau man nav jāsniedz īss ievads par Stīga Lārsona Millenium triloģiju, jo galu galā tā ir visu laiku vispārdotākā zviedru autora noveļu sērija. Īsāk sakot, pēdējo pāris mēnešu laikā esmu gan izlasījis visas trīs grāmatas, gan noskatījies visas trīs zviedru/dāņu kopražojuma filmas un arī svaigāko amerikāņu/angļu versiju. Grāmatas lasīju angliski, zviedru filmas skatījos zviedriski un amerikāņu versiju, protams, arī skatījos oriģinālvalodā.
Grāmatas man likās aizraujošas un ļoti interesantas. Manuprāt, arī tulkotājs Reg Keeland (īstajā vārdā Steven T.
contiune reading >>
Tā kā emigrācijas tēma man ir diezgan tuva, tad izlēmu papētīt, kur šobrīd dzīvo mani bijušie klasesbiedri un klasesbiedrenes. Par visiem informāciju iegūt neizdevās, bet izrādās, ka no divdesmit pieciem, par kuriem man ir diezgan liela pārliecība, septiņi šobrīd vairs nedzīvo Latvijā. Tātad 28% no manas bijušās klases ir aizbraukuši prom no Latvijas. Te tev nu bija tautas saskaitītie divi miljoni. Labi, iespējams, ka šis skaitlis nav nemaz tik aplams. Īpaši ņemot vērā manis iepriekš veikto pētījumu par patiesajiem emigrācijas apmēriem Latvijā, kurā (diezgan precīzi) prognozēju, ka no Latvijas aizbraukuši aptuveni 250 tūkstoši iedzīvotāju.
contiune reading >>
Mājās pagatavot saldējumu ir pavisam vienkārši. Tā vismaz tam būtu jābūt, jo pats saldējuma angliskais nosaukums saka, ka tas ir nekas cits kā sasaldēts jeb ledus krējums. Tiesa mūsdienu ražotajā saldējumā piena izstrādājumus reizēm, pat ar lupu meklējot, nevar atrast. Un pat tad, kad tos atrodam, papildus tur ir pievienotas gan mākslīgās krāsvielas, garšvielas un HFCS. Var jau atrast arī no augstas kvalitātes izejvielām ražotu ekoloģisku saldējumu, bet tā cena bieži vien šķiet diezgan neadekvāta.
contiune reading >>
Nu jau aptuveni divas nedēļas mokos ar kaut kādu šausmīgu vīrusu vai baktēriju, kas ir pārņēmusi mana organisma elpceļu sistēmu. Pastāv pamatotas aizdomas, ka tās varbūt ir bijušas pat divas secīgas infekcijas. Pēdējās 5 dienas man ir pilnībā pazudusi smaržas un garšas sajūta. Nav jau nekāds brīnums par to garšas sajūtu, ņemot vērā, ka patieso ēdiena garšu mēs sajūtam ar tā smaržu (http://www.youtube.com/watch?v=2-x9E1xUxqc via @janiskr). Un ar “pazudusi” es domāju tā pa nopietnam pazudusi.
contiune reading >>
Nu jau vairāk kā mēnesi šajā blogā ir bijis klusums. Neesmu pat pabeidzis iesākto Azoru salu ceļojuma aprakstu. Arvien biežāk gadās tā, ka pirms vēl esmu aprakstījis iepriekšējo ceļojumu, esmu jau devies nākamajā, un daži no ceļojumiem te savu dienasgaismu tā arī neierauga. Šoreiz tam bija diezgan attaisnojošs iemesls, jo bijām devušies savā līdz šim garākajā ceļojumā un personīgi es arī pirmo reizi pametu politiskās Eiropas kontinentu. Bijām uz mēnesi aizbraukuši uz ASV austrumu krastu – Floridu un Ņujorku.
contiune reading >>
Ceturtā diena
Ceturto dienu, 11. septembri, pavadījām ar somiem pazemē. Gluži visa diena gan tur neaizgāja, bet pazeme bija īsta. Dienas pirmajā pusē bijām devušies vulkānisko alu tūrē. Tā kā pirms aptuveni gada jau bijām pabijuši portugāļu pazemes alās, tad šāda tāda pieredze mums bija, tomēr šīs alas bija pavisam savādākas, jo tajās kādreiz bija tecējusi vulkāniskā lava. Uz Sao Miguel salas sastopamas tikai četras šādas veida alas, no kurām tikai daļu iespējams apmeklēt parastajiem mirstīgajiem.
contiune reading >>
Dzīvojot Zviedrijā, nākas pielāgoties Zviedrijas laika ritumam un arī zviedru brīvdienām. Tā, piemēram, laikā, kad latvieši svin 18. novembri, man jādodas uz darbu, savukārt tad, kad latviešiem jāstrādā, man iespējams ir brīvdienas. Tā arī šoreiz, apvienojot pāris brīvās dienas ar pāris atvaļinājuma dienām, sanāca brīva nedēļa, ko izlēmām pavadīt Latvijā. Ja labi sagatavojas, tad šādā īsā laika posmā iespējams sadarī diezgan daudz lietu, ko ikdienā varbūt nepagūsi. Bijām aizstaigājuši līdz Innocent Coffee kafejnīcai un beidzot apmeklējām arī slaveno Kalnciema tirdziņu.
contiune reading >>
Trešajā dienā izdomājām paveikt kaut ko nopietnāku, tāpēc devāmies garākā pārgājienā, kura ietvaros plānojām noiet trīs atsevišķas takas. Viena no tām tika uzrādīta kā īslaicīgi slēgta, bet, tā kā tam ne vienmēr var ticēt, tad izlēmām skatīties situāciju uz vietas un nepieciešamības gadījumā doties atpakaļ. Ceļojumam vajadzēja sākties Azoru salu bijušajā galvaspilsētā Villa Franca Do Campo, bet beigties salas dienvidaustrumos esošajā pilsētā Povocao. Līdz Povocao vajadzēja paspēt līdz pieciem pēcpusdienā, kad no turienes atiet pēdējais autobuss uz Ponta Delgada.
contiune reading >>
Lieki laiku netērējām un jau otrajā dienā devāmies savā pirmajā pārgājienā. Tomēr, lai dotos plānotajā pārgājienā, mums bija jānokļūst līdz tā sākumpunktam. Vēl pirms ceļojuma pētījām pārvietošanās iespējas pa salu un visi kā viens apgalvoja, ka obligāti esot jāīrē automašīna, savādāk nu nekādi. Mēs gan vairāk gribējām braukt ar autobusu, galu galā automašīnas īre ir tikai mīkstajiem. Tā jau gluži arī nav, automašīnas īre ir arī steidzīgajiem un komfortu mīlošajiem, viss ir atkarīgs no situācijas.
contiune reading >>
Pēdējā no Portugālei piederošajām teritorijām, kuru vēl nebijām apmeklējuši, bija Azoru salas. Turp devāmies rudenī – gadalaikā, kurš mums šķiet vispiemērotākais ceļošanai. Tiesa par silto laiku Azoru salās nav jāsatraucas pat ziemā, jo klimats tur ir vēl vienmērīgāks nekā Madeiras arhipelāgā un dienas vidējā temperatūra svārstās ap 20 grādiem visu cauru gadu. Daudz vairāk nekā temperatūrai uzmanība jāpievērš vēja stiprumam un virzienam, tieši tas nosaka to, cik silts vai auksts šķitīs laiks uz vietas.
contiune reading >>
Tā kā ir notikušas kardinālas izmaiņas mūsu autoparkā, tad drīzumā skatīsimies nevis uz benzīna, bet autogāzes cenām. Ja vien būtu, kur skatīties, jo izrādās, ka autogāze Zviedrijā nav tik populāra kā Latvijā vai, pasarg dievs, Vācijā. Te gan uzreiz jāprecizē, ka pastāv divu veidu autogāze – saspiesta dabasgāze (CNG jeb compressed natural gas) un sašķidrināta propāna gāze (LPG jeb liquified petroleum gas). Tieši LPG ir tā gāze, ko cilvēki Latvijā saprot ar vārdu autogāze.
contiune reading >>
Ja agrāk skatījos uz fotogrāfijām ar pārkrautiem velosipēdiem ar zināmu jautrību, tad pēdējā laikā man tā ir kļuvusi par realitāti. Jūtos tā, it kā būtu tikko izbraucis no kādas Indijas šķērsielas, tikai atšķirība ir tāda, ka atrodos Zviedrijā un te tā braukt nav pieņemts.
Sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu no šī gada februāra, kad darbā man atņēma stāvvietu un nebija vairs, kur novietot savu auto. Neilgi pēc tam šķīros arī no savas automašīnas.
contiune reading >>
Fona mūzika: Kings of Leon – The End.
Bija vēls sestdienas vakars. Visu iepriekšējo dienu un nakti bija lijis stiprs lietus, tomēr mēs saņēmāmies un devāmies sameklēt multislēpni ar nosaukumu Mr. Pettifoggers NIGHTmare No 1. Tas atrodas pie Sandasjön ezera, kas, savukārt, atrodas Nakas rezervāta meža vidū. Todien mūsu rīcībā bija auto, tāpēc bija jāizmanto izdevība un jādodas uz šo rezervātu tieši tad, neskatoties uz ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem. Aprakstā bija minēts, ka slēpni ieteicams ņemt naktī, jo starp tā daudzajiem posmiem izvietoti miniatūri atstarotāji, kurus dienas laikā ieraudzīt būtu praktiski neiespējami.
contiune reading >>
Klejojot pa interneta plašumiem, uzdūros Agneses rakstam par to, kā pareizi izvārīt rīsus. Bet katrs jau, protams, esam gudrāks par visiem pārējiem, tāpēc katram savs rīsu vārīšanas variants šķiet tas pats vispareizākais. Esot ciemos, atliek vien ieminēties, ka zini vienu labu veidu kā uzvārīt rīsus, kad tevi apbērs ar dažādiem epitetiem: “Es jau nu gan zinu kā vārīt rīsus! Man daudzi cilvēki ir teikuši, ka es vāru visperfektākos rīsus!” Citi, savukārt, gatavo rīsus ar rīsu tvaicējamo aparātu.
contiune reading >>
Pirms kāda laika sasniedzām zināmu slieksni slēpņošanā – atradām savu 100 ģeoslēpni. Precīzi tāds bija arī mans uzstādītais mērķis 101 lietas sarakstā. Bet pie šī skaitļa neesam apstājušies un turpinām meklēt slēpņus vēl un vēl, kas arī bija īstais 59. lietas mērķis – iekustināt mani slēpņošanas kustībā. Uz doto brīdi esam atraduši jau 125 slēpņus, turklāt gandrīz jau divus mēnešus atrodam pa vismaz vienam slēpnim katru dienu. Nedzenamies pēc statistikas, tas drīzāk ir kā iegansts neieiet ikdienas rutīnā un nesēdēt visu laiku mājās.
contiune reading >>
Parunāsim par multikulturālismu. Tēma īpaši aktuāla kļuvusi pēdējā laikā, Londonas grautiņu ietekmē. Tomēr es negribu diskutēt par Londonu. Tāpat jau ir skaidrs, ka neba nu imigranti ir tie lielākie nekārtību rīkotāji. Tā vietā es padalīšos ar savu pieredzi par dažādu tautību sastaptajiem cilvēkiem tepat Stokholmā, pērkot un pārdodot lietas sludinājumu serverī. Stāsts par nigēriešiem raksta beigās – saldajā ēdienā.
Pirmā šāda veida saskare man bija, pērkot fotoaparātu no kāda irāņa. Kā pēcāk izrādījās, tad viņš bija ārsts un pirkšanas brīdī bija izbraucis no Zviedrijas uz kādu konferenci, tāpēc darījumu reāli noslēdzu ar viņa dēlu.
contiune reading >>
Rakstu šo ierakstu, lai atskaitītos par punktu numur 62. savā 101 lietas sarakstā. Punktā ir teikts, ka man jāuzkāpj mākslīgi veidotā kāpšanas sienā. To arī starp daudzajām Positivus festivālā piedāvātajām atrakcijām paveicu. Siena nebija no tām augstākajām, tāpēc, iespējams, ka tuvākajā laikā došos arī uz kādu specializētu kāpšanas vietu, kur esot sienas līdz pat 14m augstumam. Tomēr pie reizes vēlējos uzrakstīt arī savas pārdomas par šī gada Positivus festivālu. Visapkārt no visiem varēja dzirdēt tikai pozitīvas atsauksmes, tāpēc gribēju padalīties nedaudz atšķirīgā viedoklī, lai arī kopumā par Positivus apmeklējumu esmu gandarīts un to nenožēloju.
contiune reading >>
Lieta numur 69 no 101 lietu saraksta – salikt puzzli no 1000 gabaliņiem. Vienkārši tāpat, gribējās atsvaidzināt bērnības atmiņas, kad pužļu likšana bija topā. Pēc lietas ierakstīšanas sarakstā pat tika nopirkta speciāla puzzle ar 2 x 500 gabaliņiem. Uz tās bija attēlota vintage stila pasaules karte, 500 gabaliņi katrai puslodei. Tomēr aizķērusies bija arī kāda cita puzzle, kas bija iegādāta jau daudz senāk un kurai ir īpašs stāsts. Tas bija 2009.
contiune reading >>
Šogad Jāņus svinējām nedaudz savādāk kā ierasts – kopā ar portugāļiem Latvijā. Bijām viņus uzaicinājuši uz Jāņu svinībām Latvijā vēl pagājušajā gadā, kad kopīgi pavadījām vasaras saulgriežus Stokholmas arhipelāgā. Toreiz viņiem stāstījām, cik daudz dažādu tradīciju latviešiem ir un viņi bija ļoti ieinteresēti tās visas izmēģināt. Dažreiz nāk tikai par labu veidot arī kādus tālejošākus plānus, pat, ja tas ir gadu vai vairāk uz priekšu.
Kopā pavadījām Latvijā gandrīz nedēļu un tāpēc izmantojām izdevību iepazīstināt viņus ne tikai ar saulgriežu tradīcijām, bet arī ar mūsu dzimteni.
contiune reading >>
Galvā jau kādu laiku rosās ideja, ka vajag uzrakstīt kaut ko par šo telefonu, tomēr, kā var redzēt pēc bloga ierakstu trūkuma, tad pēdējos mēnešos nav atlicis laika praktiski nekam. Tam ir savi attaisnojumi, par ko varbūt uzrakstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem. Tomēr ar kaut ko jau ir jāatsāk, un lai tas šoreiz būtu neliels telefona apskats.
Četros vārdos es varētu teikt – lēts un labs android telefons. Ja jāstāsta plašāk, tad jāsāk ar nelielu ievadu kā es līdz viņam nokļuvu.
contiune reading >>
Viena no manām 101 lietām bija pamēģināt 10 jaunus restorānus. Tā kā ikdienā bieži uz restorāniem neeju, jo cenšos ietaupīt naudu sev svarīgākām lietām, piemēram, ceļošanai, tad šis bija kā dzinulis ieturēt maltīti ārpus mājas nedaudz biežāk. Restorānus ārpus Stokholmas neskaitīju, jo ceļojot tā vai tā nākas ēst.
Tad nu zemāk būs desmit (man) jauni restorāni Stokholmā:
Vapiano (karte, ap 100 SEK), itāļu
http://www.vapiano.se
Vapiano ir sākotnēji Vācijā izveidots itāļu ēdienu restorānu tīkls.
contiune reading >>
Marta beigās bijām aizbraukuši tuvāk pavasarim – uz Madeiras arhipelāgu. Patiesībā saka, ka Madeiras salās valda mūžīgais pavasaris, jo vidējā gaisa temperatūra tur vienmēr ir 16-22 grādu robežās, kā arī puķes un koki uz salas zied cauru gadu, kulmināciju sasniedzot maija sākumā, kad tur tiek rīkots ziedu festivāls. Madeira atrodas Atlantijas okeānā, aptuveni 1000km no Eiropas un 500km no Āfrikas kontinenta krastiem. Pateicoties tās vienmērīgajam klimatam, nav tik ļoti svarīgi, kad uz turieni doties, tiesa jāņem vērā, ka ziemas mēnešos tur līs daudz vairāk.
contiune reading >>
Par 14% lielāks un 30% gaišāks kā parasti. To pašu, protams, var panākt paņemot 300mm objektīvu (pretstatā manis izmantotajam 200mm) un nedaudz vairāk atverot diafragmu.
contiune reading >>
Pērn Kubikam-Rubikam apritēja 30 gadi. Kubiku-Rubiku jeb pareizāk sakot Rubika kubiku izgudroja ungāru arhitekts Erno Rubiks tālajā 1974. gadā, bet pārdošanā ārpus Ungārijas tas nonāca vien 1980. gadā. Tā ir līdz šim brīdim vispārdotākā rotaļlieta ar vairāk nekā 350 miljoniem eksemplāru visā pasaulē. Pagājušajos Ziemassvētkos pie kubika tiku arī es. Biju apņēmies iemācīties to salikt un esmu iekļāvis to savā 101. lietu sarakstā.
Eksistē vairākas metodes, kā salikt Kubiku-Rubiku, bet tās visas balstās uz algoritmiem, kā samainīt dažus no lauciņiem vietām, tai pat laikā neizjaucot jau salikto kubika daļu.
contiune reading >>
Avokado ir lielisks auglis gan garšas, gan enerģētiskās vērtības ziņā, īpaši jau veģetāriešiem, jo avokado satur daudz vairāk taukvielu kā lielākā daļa citu augļu un dārzeņu. Mēs paši ikdienā patērējam avokado diezgan daudz, tomēr nekad nebijām iedomājušies, ka no tā varētu pagatavot arī kādu desertu. Tomēr izrādās, ka dažās pasaules valstīs tas ir diezgan iecienīts arī kā saldais ēdiens. Zemāk aprakstīšu Indonēzijas piena kokteiļa Jus Alpukat recepti. Jus Alpukat no indonēziešu valodas tulkotos kā avokadu sula, tomēr tam ir arī pāris citas sastāvdaļas.
contiune reading >>
Kārtējā porcija ar noskatītajām dokumentālajām filmām.
Addicted to plastic (2008, http://www.imdb.com/title/tt1572965/) – filma par mūsdienu sabiedrības atkarību no plastmasas. Patiesībā, ja tā labi piedomā, tad gandrīz ik uz soļa ikdienā sastopamies ar plastmasu. Filmas mērķis nav atturēt mūs no plastmasas izmantošanas ikdienā, jo tas patiesībā tuvākajā laikā praktiski nav iespējams*,* drīzāk novērtēt tās vērtību un vienkārši neizmest atkritumos, kur tā nekad netiks pārstrādāta un nesadalīsies, savukārt izmetamā plastmasa jāražo bioloģiska. McLibel (2005, http://www.
contiune reading >>
Atceroties studiju laikus, kas pavadīti Latvijas Universitātes datorikas fakultātē, sāku pārdomāt, kas man palicis atmiņā no pasniedzējiem, kursa biedriem un studijām kā tādām.
Pamēģināju ielogoties savā LUIS sistēmā un, patiesi, izdevās. Skatos, kas tur mainījies. Nākusi klāt E-Bibliotēka, patīkami, epasts nedarbojas, izmet kārtējo Oracle kļūdu, bet tas jau pierasti. Savādāk viss gandrīz kā vecajos labajos laikos, kad back poga nedarbojās un ik pa 10 minūtēm bija kaut kas jānospiež. Pat visa mana personīgā informācija pieejama, ieskaitot steidzīgā fotogrāfa uzņemto portretu manai studenta apliecībai.
contiune reading >>
Dabas fenomeni mēdz izsist cilvēkus no viņiem tik ierastā ikdienas ritma. Tie liek cilvēkiem apbrīnot kaut ko neikdienišķu un nepierastu, piemēram, ziemeļblāzmas gaismas spēles debesīs. Personīgi man vienmēr bija kārojies ieraudzīt ziemeļblāzmu dzīvē, pārliecināties, vai tā tik tiešām ir tik iespaidīga un spoža, kādu to var vērot fotogrāfijās. Lai to noskaidrotu, noorganizējām kārtējo ceļojumu uz Zviedrijas ziemeļiem, kur bijām pabijuši arī vasarā. Ziemeļi vilināja ne tikai ar polārblāzmu, bet arī ar braucienu husky suņu pajūgā un citām ziemeļos pieejamajām izklaidēm.
contiune reading >>
Noskatījies filmu 127 Hours, jutos nedaudz vīlies. Ne tāpēc, ka būtu pievīlis režisora darbs vai aktieru tēlojumus, nē, patiesībā gluži otrādi – filma bija meistarīgi uzfilmēta, ar lielisku mūziku un montāžu, ko es tik tiešām spēju novērtēt. Filma vienkārši nesniedza man nekā jauna. Es to salīdzinātu ar jebkuru I Shouldn’t Be Alive sēriju, jo tā vienkārši bija kā jebkura no šī raidījuma sērijām. Arī tās ir balstītas uz patiesiem notikumiem, arī tajās šie notikumi tiek reproducēti, balstoties uz galveno varoņu stāstīto, arī tajās galvenajiem varoņiem ir jāpārvar gan fiziskas, gan psiholoģiskas sāpes, arī tajās skatītājam tiek pateikts precīzi cik ilgi tad šīs mocības galvenajam varonim vilksies.
contiune reading >>
Tā kā milezs vietā uzdeva jautājumu par to, kur palikuši jauni ieraksti, centīšos uz to atbildēt, lai nezaudētu daļu savu pastāvīgo lasītāju. Jaunie ieraksti krājas melnrakstu mapē un gaida, kad viņus kāds pabeigs un nopublicēs. Jāatzīst, ka pēdējā laikā esmu padevies slinkumā un tik tiešām neko jaunu uzrakstījis neesmu. Kopš pēdējā ieraksta pagājis precīzi mēnesis. Saka, ka, tā kā gadu iesāksi, tā arī pavadīsi, bet neesmu māņticīgs un tam neticu. Starp citu, runājot par māņticību, man te visi pazīstamie rumāņi sacēluši haju par to, ka Rumānijā grasās ar nodokli aplikt raganas jeb nākotnes pareģotājus.
contiune reading >>
Filma ir par kādas Āfrikas cilts piedzīvojumiem ar no debesīm nokritušu jeb dievu raidītu Coca Cola pudeli. Tā kā viņi līdz šim nebija sastapušies ar mūsdienu civilizācijas izpausmēm, tad šī dievu dāvana šķita jo īpaši apbrīnojama un unikāla.
Āfrikas kontinents ir veidots no 54 valstīm starp kurām robežas bieži vien ir novilktas kā ar lineālu, bet to patiesais etnisko kopienu sastāvs droši vien mērāms tūkstošos. Viena no šādām kopienām ir bušmeņi, kas tulkotos kā krūmu cilvēki.
contiune reading >>
Kas tik viss nenotiek mums apkārt. Pamanījis, ka ūdenskrānā mazinājies spiediens, pēc laika ieraudzīju, ka blakus esošā iela pārvērtusies par upi. Visas ielas platumā straumēm tecēja ūdens, kuru es cerēju sagaidīt tekam no krāna. Uz brīdi sajutos kā applūdušas mājas ieslodzītais. Zemāk video.
Floods in Stockholm from Andris Liedskalnins on Vimeo.
contiune reading >>
Noskatījos visas trīs pagaidām iznākušās Discovery raidījumu cikla I Shouldn’t Be Alive sezonas. Šis, atšķirībā no, piemēram, Survivor, nav dokumentāls raidījumu cikls, lai arī balstīts uz patiesiem notikumiem. Es pat teiktu, ka tas ir vairāk nekā tikai balstīts uz patiesiem notikumiem, jo tie tiek diezgan precīzi rekonstruēti no patieso varoņu atstāstiem. Viņi arī tiek intervēti raidījuma laikā un darbojas tā aizkadrā, kamēr notikušais tiek uzfilmēts ar aktieru palīdzību.
Katrs raidījums ir veidots par kādu atgadījumu cilvēku dzīvē, kur pēc dabas likumiem un varbūtību teorijām, cilvēkiem visticamāk bija jāaiziet bojā, tomēr viņi izdzīvoja.
contiune reading >>
Beidzoties burāšanas sezonai, palīdzējām draugu jahtai nocelt mastu un sagatavot to ziemošanai. Zviedrijā tā ir ikgadēja procedūra pirms aukstā laika iestāšanās – tiek nocelts masts un pati jahta tiek izcelta krastā, jo ziemas laikā ūdens aizsalst un var nopietni pabojāt jahtu. Savukārt, iestājoties pavasarim tiek darīts pretējais – jahta tiek iecelta ūdenī un tai tiek uzlikts masts, un tā tas atkārtojas no gada uz gadu, pa vidam arī pārklājot jahtu ar svaigas krāsas un citu aizsarglīdzekļu kārtu.
contiune reading >>
Sekojot 10. Saeimas vēlēšanu norisei, radās ideja veikt statistisku eksperimentu ar publiski pieejamajiem vēlētāju datiem. Ideja radās brīdī, kad pats devos uz vēlēšanu iecirkni Stokholmā, lai izmantotu savas pilsoņa tiesības un vēlētu par kādu no 10. Saeimas kandidātpartijām.
Visu pagājušo gadu, lasot ziņas vai cita veida publikācijas, mani vienmēr bija mulsinājuši Latvijas emigrācijas rādītāji. Kā gan viņi var zināt tik precīzus datus, ja cilvēki ne vienmēr piepūlas un paziņo varas institūcijām, ka atstāj savu dzimteni?
contiune reading >>
Manuprāt, septembris ir labākais mēnesis ceļošanai. Ja ne visā ziemeļu puslodē, tad Eiropā noteikti. Ar to, iespējams, varētu konkurēt vienīgi maijs, kurš arī nav zemē metams variants, bet uzvarētājs tāpat būtu un paliktu septembris. Ar ko gan šis mēnesis ir tik īpašs? Pirmkārt, tas ir ārpus tipiskās tūristu sezonas – vasaras, tomēr tas ir vēl pietiekami silts un diezgan labu laikapstākļu sniedzošs mēnesis. Reizēm, septembrī laiks var būt pat labāks nekā vasarā, kuras karstums citreiz spēj sabojāt visu ceļotprieku.
contiune reading >>
Viena no manām 101 lietām, kas jāizdara 1001 dienas laikā, bija iedvesmot vēl 5 cilvēkus piedalīties šajā projektā, lai arī viņi uzsāktu īstenot savus sapņus vai vienkārši sasniegtu savus īstermiņa mērķus. Iemesls, lai iekļautu šādu lietu, bija gaužām vienkāršs – man patīk ideja, tāpēc gribēju ar to aplaist arī citus. Tā vien izskatās, ka bez īpašas piepūles, vienkārši aizrautīgi vai ne tik aizrautīgi stāstot par savu pieredzi, būšu paveicis šo darbu, jo šobrīd sarakstā ir vismaz 5 cilvēki, kuri manā tiešā vai netiešā ietekmē ir uzsākuši īstenot arī savas 101 lietas:
contiune reading >>
Šodien devāmies uz Latvijas vēstniecību, lai izmantotu savas pilsoņu tiesības un nobalsotu 10. Saeimas vēlēšanās. Šī bija arī pirmā reize, kad apmeklēju Latvijas vēstniecību Stokholmā. Tā iekārtota senatnīgā brūnganu ķieģeļu ēkā, Odengatan 5. Jau pa ceļam varēja manīt daudzus jo daudzus latviešus, kas virzījās uz vēstniecības pusi. Pirms tam tviterī salasījos, ka daudzās vietās esot rindas, tāpēc nezināju, ko gaidīt te. Nonākuši pie vēstniecības ēkas, kas atrodas turpat blakus Brazīlijas vēstniecībai, vērām vaļā smagnējās koka durvis un kāpām augstāk pa kāpnēm.
contiune reading >>
Sanāca ar vienu ceļojumu pieveikt vairākas lietas savā 101 lietas sarakstā – noiet Kungsleden dabas taku (vismaz daļu), pabūt aiz polārā loka, kā arī pavadīt vismaz nedēļu bez interneta. Par ceļojumu aiz Ziemeļu polārā loka jau rakstīju, tagad uzrakstīšu arī par interneta neesamību, drīzāk tā būs tāda kā maza atskaite jeb ķeksītis, ka tas ir padarīts. Tas, protams, nav nekas graujošs un tehniski vai morāli sarežģīts, daži varbūt to pielīdzinās aiziešanai uz veikalu pēc piena, bet es tomēr gribēju pamēģināt – kā tas ir dzīvot nošķirtam no informācijas plūsmas, jo kā avīzes drukātā formā nelasu un arī TV neskatos nu jau 4 gadus.
contiune reading >>
Nedaudz vairāk kā pirms diviem mēnešiem bijām devušies ceļojumā uz pašiem Zviedrijas ziemeļiem. Mērķis – noiet daļu no slavenās Zviedrijas dabas takas Kungsleden un uzkāpt augstākajā Zviedrijas kalnā – Kebnekaise. Kopumā ceļojums ilga 12 dienas, no kurām 9 tika aizvadītas ārpus mūsdienu civilizācijas – bez ceļiem, apdzīvotām vietām un lielākoties arī bez mobilo sakaru pārklājuma. Ceļojuma rezultāts beidzot ir tapis pieejams video formātā, ko varat noskatīties zemāk. Uz līdzpaņemto mantu svaru tika spēcīgi taupīts, tāpēc nekāds statīvs vai ārējais mikrofons līdzi ņemts netika.
contiune reading >>
Esmu nodzīvojis Zviedrijā jau veselu gadu, bet kā neesmu, tā neesmu iemācījies normāli runāt zviedriski. Varbūt pie vainas tas, ka darbs ir angļu valodā, vai arī tas, ka vietējie paši labprātāk ar mani runā angļu valodā. Piemēram, ja ieeju veikalā un mēģinu runāt zviedriski, tad zviedri, jūtot, ka esmu iebraucējs un runāju viņu valodā ar grūtībām, paši pārslēdzas uz angļu valodu. Galu galā Zviedrija ir pasaulē pirmajā vietā pēc angliski runājošo iedzīvotāju īpatsvara starp valstīm, kurās angļu valoda nav oficiālā valsts valoda.
contiune reading >>
Steve Jobs reported recently that Apple is about to launch it’s new keyboard. “It will be very clean design and will give it’s pride back to the space key which has been discriminated for a long time.” Asked whether it will not scare off existing and potentially new Apple users, he said “we believe our users are not that dumb that they don’t know which key is where on the keyboard, are they?
contiune reading >>
Mana vājība, ja tā var teikt, ir dokumentālās filmas. Piedāvāju jums apkopojumu ar pēdējā laikā manis noskatītajām dokumentālajām filmām un īsu to aprakstu. Manuprāt, ir diezgan grūti, ja pat ne bezjēdzīgi, likt konkrētu vērtējumu dokumentālajām filmām. Mani dokumentālā filma vai nu interesē vai nē. Un ja tā mani interesē, tad bieži vien piecietīšu pat ne pārāk labo filmas kvalitāti, lai tikai redzētu filmu par sev saistošu vai interesējošu tēmu. Ja tēma/apraksts aicina, tad noteikti būs interesanti noskatīties filmu.
contiune reading >>
Šodien sanāca tāda diezgan ar gaļu un tās izstrādājumiem saistīta diena. Sākumā noskatījos Dānijas ražojuma filmu, kas latviski skanētu zaļie miesnieki, bet pēcāk ekspotīcijas ieteikto raidījumu par to, kā tiek ražotas desas. Pats jau tā atturos ēst gaļu cik vien iespējams, lai arī veģetārietis neesmu, tomēr pēc šiem diviem gabaliem domāju, ka atturēšos no tās patēriņa vēl vairāk. Filma un raidījums, protams, nav salīdzināmi, jo raidījums ir fakti, vai vismaz tiek pasniegts kā fakti, savukārt, filma ir mākslas darbs, kur gaļas tēma vairāk bija tā kā apvalks tur esošajiem notikumiem un personāžiem.
contiune reading >>
Update 2011.09.22: Tā kā ekspotīcija ir ielikusi saiti uz manu rakstu un te varētu iegriezties nedaudz vairāk cilvēku kā parasti, tad sniegšu īsu svaigākās situācijas aprakstu. Jau gandrīz gadu SupremeCard un GoYada kartes vairs nav pieejamas. Man vienīgā zināmā MasterCard Prepaid karte Zviedrijā uz doto brīdi ir SpendOn Presentkort. To var iegādāties jebkurš (arī cilvēks bez Zviedrijas personas koda), tās maksimālā nominālvērtība ir 1500 SEK un tā ir derīga vismaz vienu gadu.
contiune reading >>
Atbraucot uz jaunu valsti un uzsākot tur dzīvi, nu nekādi nevar iztikt bez mobilā telefona. Tas būs vajadzīgs, lai noorganizētu tikšanās, pieteiktos darbā, noīrētu dzīvokli utt. Diez ko nopietni neizskatīsies un arī pa kabatu spēcīgāk sitīs, ja tiks zvanīts no Latvijā reģistrēta telefona. Bet kurš tad īsti būtu tas labākais pieslēgums vai priekšapmaksas karte, ko izvēlēties?
Īsumā, var teikt, ka ir gandrīz vai vienalga, kuru izvēlēties, jo to piedāvājums un cenas pārāk neatšķiras.
contiune reading >>
Esmu Swedbank klients jau kopš 2000. gada, kad viņi, toreiz vēl zem nosaukuma Hansabank, mani savervēja ar bezmaksas vidusskolas absolventu komplektu. Visus šos gadus esmu bijis viņu uzticīgs klients. Jā, bija šis tas, kas viņiem piekliboja, reizēm depozītu procenti bija zemāki nekā citviet, bet neba tas bija man galvenais uzticības izrādīšanas iemesls. Mans galvenais arguments bija ērta un plaša pakalpojumu klāsta nodrošināta internetbankā, ko viņi arī godam darīja. Varbūt tāpēc mani arī piemeklēja šī liksta, jo cik gan ilgi viss varēja notikt bez vērā ņemamām ķibelēm.
contiune reading >>
Kādu laiku blogā ir bijis klusums, jo pusotra nedēļa tika aizvadīta Latvijā. Karstums tur bija teju vai neizturams, kamēr, atgriežoties Stokholmā, mani sagaidīja par grādiem 10 zemāka temperatūra un gulēt pie atvērta loga bez segas laikam vairs nebūs opcija. Latvijā izmantoju iespēju aizstaigāt uz kino, kas Zviedrijā ir makten dārgs – 7 Ls par biļeti neatkarīgi no tā, kurā laikā vai nedēļas dienā tu to apmeklē. No tajā laikā kinoteātros esošā repertuāra mani saistīja Inception un Toy Story 3.
contiune reading >>
Tā kā pirms pāris nedēļām devāmies prom no civilizācijas, vismaz tās ierastajās izpausmēs, uz vairāk nekā 10 dienām, tad nonācu pie secinājuma, ka tik ilgā periodā izmantot GPS iekārtu bez uzlādes nebūs iespējams. Tā kā GPS iekārta man ir iPhone, tad sāku domāt, kā to uzlādēt bez elektrības. Ne nu gluži bez elektrības, bet bez ierastās 220V rozetes. Zinu, ka ir pieejami saules bateriju lādētāji, tomēr laiks pirms aptvēru to bija pārāk īss un nebija arī pārliecības cik efektīvi saules baterijas varētu veikt šo uzlādi.
contiune reading >>
Gandrīz uz ikviena datora, kas ir manā pārziņā, ir uzinstalēti vairāki interneta pārlūki. Un tam visam ir pavisam vienkāršs un loģisks izskaidrojums – šos datorus lieto vairāki cilvēki. Lietojot vienu pārlūku un vienus tos pašus servisus (Gmail, Twitter, Flickr utt.) rodas acīmredzama problēma – ikreiz, kad “otrs” lietotājs piesēžas pie datora un vēlas lietot šos servisus, viņam nākas izrakstīties no iepriekšējā lietotāja konta un ierakstīties savā kontā. Un tā katru reizi, kad nomainās lietotājs.
contiune reading >>
Nedēļas nogalē Stokholmā notika viens no pēdējā laika nozīmīgākajiem pasākumiem Zviedrijā – tās bija princeses Viktorijas kāzas ar nu jau viņas esošo vīru – princi Danielu. Interesanti, ka princis Daniels ne ar ko īpašu zināms pirms tam nav bijis. Tomēr 2002. gadā viņš iepazinās ar princesi un kļuva par viņas personīgo treneri. Attiecības attīstījās, bet šķēršļus viņu precībām lika viņa ne tik dižciltīgās saknes. Tā nu pamazām viņš kļuva par sporta zaļu tīkla īpašnieku un vadītāju.
contiune reading >>
Pagājušā gada nogalē tika nolemts, ka laiks starp Zviedrijas nacionālo dienu, 6. jūniju, un Zviedrijas troņprinceses Viktorijas kāzām, 19. jūniju, tiks saukts par Love Stockholm 2010 dienām. Šo dienu ietvaros pilsētā tiks rīkoti dažnedažādi kultūras, mākslas, mūzikas, dizaina un kulinārijas pasākumi. Viens no šādiem pasākumiem ir fotogrāfa Tobias Hofsäss fotoizstāde Love Slussen.
Foto: Tobias Hofsäss
Tobias Hofsäss
http://tobiashofsaess.com/
Tobias ir 1973. gadā Hamburgā dzimis fotogrāfs un žurnālists, kurš savulaik arī nodzīvojis 12 gadus kontrastainajā Berlīnē.
contiune reading >>
Noskatījos filmu no otras mazākās valsts savā 200 valstu sarakstā – Bermudas. Tā ir 1977. gadā filmētā The Deep. Sākoties filmai, iespējams pat pārprast, kāds tad īsti ir filmas nosaukums, jo kā pirmais parādās milzīgs uzraksts “Bermuda” un tikai tad seko īstais filmas nosaukums “The Deep”.
Apzināti pēdējā laikā skatos filmas no saraksta lejasgala, lai pieveiktu visas mazās valstis, no kurām grūtāk ir atrast filmas vispār, nemaz nerunājot par labām filmām, savukārt, lielākās valstis atstāju kā saldo ēdienu, kad grūtākais būs pieveikts.
contiune reading >>
Jā, tas beidzot (nu jau pirms divām dienām gan) ir noticis, Stīvs mums ir paziņojis par to, ka jūnija beigās iznāks jaunais iPhone 4 ar jauno iOS 4. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad tas notiks 24. jūnijā. Vai tiešām par godu mūsu Līgo svētkiem Jāņiem? Laikam jau ne, jo savādāk arī Latvija būtu to valstu sarakstā, kuras saņems iPhone pirmās. Negribu šobrīd ieslīgt detaļās par to, kas tajā būs jauns, jo to var izlasīt arī daudz kur citur, pie tam daudz sīkāk un izsmeļošāk nekā es to te varētu mēģināt aprakstīt, tāpēc izklāstīšu vien savas domas un viedokli par šo visu.
contiune reading >>
Dzīvojot Stokholmā, nākas krietni vien pārdomāt, vai pārvietoties ar sabiedrisko transportu, vai automašīnu. Sabiedriskais transports te ir tik attīstīts un ērts, ka tā vien gribās mest auto pie malas un pārsēsties kādā ap 2000. gadu ražotā metro. Autobusi varbūt nav tik pievilcīgi, toties to ceļi šķērso pilsētu krustu šķērsu kā tādi zirnekļu tīkli. Vienīgais, kas attur no sabiedriskā transporta izmantošanas, ir tā cenas, kas ir dārgākās pasaulē rēķinot uz vienā piegājienā nobrauktiem 10 km.
contiune reading >>
Vēl nekad nebiju bijis pie okeāna, vēl nekad nebiju bijis siltajās zemēs, vēl nekad nebiju redzējis tik daudz palmu vienuviet, tā varētu īsumā raksturot mūsu ceļojumu uz pašiem Eiropas dienvidrietumiem. Liekas, ka dienvidiem ir kāds īpašs spēks, kas visu laiku mūs velk uz leju – no sākuma ceļojums uz Zviedrijas dienvidiem, tagad uz Portugāles dienvidiem, varbūt mums, esot ziemeļniekiem, nedaudz pietrūkst dienvidniekiem tik ļoti pierastā karstuma un saules, tāpēc mēs vienmēr raujamies nokļūt kādā siltākā vietā, lai tur pavadītu savas brīvdienas.
contiune reading >>
Garajā nedēļas nogalē no 13. līdz 16. maijam devāmies ceļojumā ar auto uz Zviedrijas dienvidiem. Nedēļas nogale sanāca gara tāpēc, ka 13. maijā zviedri atzīmē Jēzus atdzimšanas dienu, bet nākamā diena ir brīva atslodzei pēc iepriekšējās dienas svinībām. Nekur tālu doties nevēlējāmies, bet arī veltīgi laiku izniekot nē, tāpēc izlēmām apskatīt tepat blakus esošos Zviedrijas dienvidus. Bija maija vidus un arī laikam nevajadzēja būt nemaz tik sliktam (uzsvars uz nevajadzēja). Par to, kā tas viss izvērtās, turpinājumā.
contiune reading >>
Filma A tanú (tulk. liecinieks) ir par komunisma laiku Ungārijā pēc Otrā Pasaules kara. Lai arī tā ir mākslas filma, tā diezgan precīzi ataino tā laika notikumus un daudzi fakti filmā ir patiesi. To apliecina arī mans šefs, kurš pēc tautības ir ungārs un kurš arī man ieteica un iedeva noskatīties šo filmu. Protams, vislabāk filmu varēs saprast cilvēki, kas dzīvojuši tur un tajā laikā vai, ja ne tur, tad vismaz komunismā.
contiune reading >>
Tuvojoties vasaras karstajiem mēnešiem, prasās vairāk baudīt tādu dzērienu kā ledus tēja, īpaši jau šodien, kad gaisa temperatūra uzkāpusi līdz 24 grādiem pēc Celsija skalas. N.R. jau rakstīja, ka ledus tēja pudelēs praktiski nesatur tēju kā tādu. Arī man tas nebija nekāds jaunums, tāpēc cenšos nekad nepirkt šo dzērienu, bet mana draudzene uz viņu reizēm ir kā traka, jo viņai patīkot šī dzēriena garša, kas, jāatzīst, patiešām ir līdzīga tējas garšai.
contiune reading >>
Līdz ar to, ka vasarā tiek plānots garāks pārgājiens ārpus civilizācijas pa Kungsleden taku Zviedrijas ziemeļos, radās nepieciešamība iegādāties pārvietojamo naktsmāju – tautā sauktu arī par telti. Varētu jau protams baudīt vasaras burvību un gulēt zem klajas debess, tomēr laikapstākļus neviens tā īsti nespēj precīzi paredzēt un negribētos attapties no rīta salijušiem un pelnu pārklātiem. Lai telti varētu pirms tam kārtīgi iemēģināt, izlēmu iegādāties to pirms tuvāk esošā ceļojuma uz Zviedrijas dienvidiem.
contiune reading >>
9. maijā Eiropas Savienībā svinama Eiropas Diena. Vikipēdijas rakstā minēts arī 5. maijs, tomēr es pieturos pie pirmā varianta. Arī mēs darbā atzīmējām šos svētkus ar kārtīgu tusiņu piektdienas, 7. maija, vakarā, kas patiesībā pat iekrita pa vidu abiem minētajiem datumiem, lai gan vienīgais iemesls, kāpēc svinības noritēja tieši šajā dienā, bija tas, ka tā bija piektdiena. Lai kā arī nebūtu, jāsaka, ka svētki, pateicoties visiem iesaistītajiem, bija godam izdevušies. Šis bija vairāk pasākums “no cilvēkiem priekš cilvēkiem” un savādāks tas nemaz nevarēja būt, jo kurš gan spētu sarūpēt ēdienus un dzērienus no visām Eiropas malām vēl labāk, ja ne paši šo valstu pārstāvji.
contiune reading >>
Isle of Man sala ir ļoti maza un vēl mazāki tajā ir ciematiņi. Tik mazi, ka tajos visi iedzīvotāji pazīst viens otru. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad tajā dzīvo tieši 52 iedzīvotāji… nu vismaz filmas sākumā tā bija. Un filma Waking Ned ir tieši par šādiem cilvēkiem, kuri galu galā, lai kur arī dzīvotu, vienmēr iekšēji būs savtīgu un mantkāru īpašību vadīti.
Filmas sižets grozās ap milzīgu 6.9 miljonus lielu loterijas laimestu, ko laimējis kāds no ciemata iedzīvotājiem.
contiune reading >>
Noslēdzu savā sarakstā mazāko valsti jeb teritoriju – Maršalu salas, ar dokumentālo filmu Radio Bikini no dokumentālo sēriju cikla The American Experience. Šī ir pirmās sezonas otrā sērija, kas savu dienasgaismu piedzīvoja 1988. gada oktobrī. Šis raidījumu cikls tiek demonstrēts vēl joprojām un ir vēl vecāks par ilgdzīvotājiem Simpsoniem. Līdz šim neko nebiju dzirdējis par šiem lieliskajiem raidījumiem, kuri parāda ASV vēsturi, bet pēc šīs sērijas noskatīšanās, ļoti iespējams, ka noskatīšos arī citas.
contiune reading >>
Nosacīti ap šo laiku Geocaching aprit 10 gadu jubileja, jo 2000. gada 1. maijā tika atvērta satelītu sistēma, ar kuras palīdzību nu arī civilie pilsoņi var piekļūt GPS servisam. Šajā sakarā Stokholmā noritēja īpašs 10 Years! Event Cache pasākums par godu šai 10 gadu jubilejai. Tas sākās pie pirmā Zviedrijā izveidotā ģepslēpņa, kurš šobrīd nu jau atrodas arhivētā stāvoklī.
Dalībniekiem tika izdalīts saraksts ar īpaši notikumam izveidotiem un nesen paslēptiem slēpņiem, kurus vajadzēja sameklēt.
contiune reading >>
Ar draugiem nesen diskutējām par to, cik dažādas ir frāzes, ko kādam saka pēc šķaudīšanas. Pie mums pieņemts teikt “Uz veselībām!”, bet angliski “God bless you!” vai īsajā formā “Bless you!”. Tā nu diskutējām, kā kurā valstī pieņemts un nonācām pie secinājuma, ka varbūt būtu jālieto Seinfelda šovā ieteiktais variants “You’re so good looking!”, kas pēc Džerija domām patiešām liktu šķaudītājam sajusties labāk nekā jau nodrāztais “God bless you!”:
Tiesa, kā var redzēt tālāk šovā, tas diezko nepalīdz:
contiune reading >>
Mēnesis ir pagājis un lieta #55 no 101 lietu saraksta ir paveikta, jo katru dienu viena mēneša garumā blogā ir publicēts vismaz viens ieraksts. Kāpēc tāds uzdevums? Tāpēc, ka bieži biju gribējis kaut ko ierakstīt blogā, bet vai nu slinkums vai laika trūkums ir patraucējis tam, kā rezultātā, blogam tā īsti vēl nesākoties, tajā jau bija iemeties klusums periodā no augusta sākuma līdz oktobra beigām. Arī pēc tam diezko liela regularitāte rakstiem nesekoja, tāpēc izdomāju sevi nedaudz piespiest un sākt rakstīt daudzmaz regulāri, kas, kā izskatās, nav nekas neiespējams un ir diezgan veiksmīgi izdevies.
contiune reading >>
Šodien ir, bija un vienmēr būs pankūku diena. Kāpēc? Tāpēc, ka šodien ir ceturtdiena un ceturtdiena Zviedrijā jau no izseniem laikiem ir pankūku diena, kurā pusdienu galdā tiek likta zirņu zupa un pankūkas ar putukrējumu un ievārījumu. Šāda tradīcija radusies jau no senseniem laikiem, kad kalponēm puse ceturtdienas bija brīva, tāpēc ceturtdienās viņas pasniedza jau laicīgi pagatavoto zupu. Bet, lai nu ēdiens nebūtu tik pliekans, zviedri tam klāt ir pievienojuši arī pankūkas.
contiune reading >>
Falafel ir tāds interesants ēdiens, kas pagatavots no chickpeas. Es pat īsti nezināju, kā tos sauc latviski, tāpēc nācās paguglēt, lai noskaidrotu, ka tie ir turku zirņi jeb saukti arī par aunuzirņiem. Katrā gadījumā nav tik ļoti svarīgi, kas tie ir par zvēriem, cik tas, ka jau labu laiku ejot garām iestādījumam, kas saucas Falafelkungen, vienmēr biju gribējis iegriezties un pamēģināt, kā tad tie īsti garšo, diemžēl nekad tā īsti tas nebija izdevies.
contiune reading >>
Windtalkers ir tīra amerikāņu filma, bet tā stāsta par to, kā Otrā Pasaules Kara laikā amerikāņi iekaroja Saipan salu, kas ir lielākā no Ziemeļu Marianas salu arhipelāga. Šis viņiem bija stratēģisks punkts karā ar Japānu, jo atradās pietiekoši tuvu Japānai, lai tajā izveidotu savu kara bāzi. Jāpiebilst vēl tikai, ka arī filmēta šī filma netika šajās salās, bet gan vienā no Havaju salām. Tomēr neko tuvāku šai valstiņai atrast nevarēju.
contiune reading >>
Filmas nosaukums angliski skan The Man Without a Past un tā arī ir – tā stāsta par kādu vīrieti, kurš pazaudējis visas savas pagātnes atmiņas. Tas man atgādināja un lika vēlreiz pārdomāt 26. jautājumu no 50 jautājumu saraksta, kas atbrīvošot manu prātu. Tiesa filmas varonim šis atmiņas zudums iestājas nelāga starpgadījuma rezultātā ar kādu vietējo Helsinku bandu, kura tā vienkārši, bez iemesla pienāk un riktīgi iedod galvenajam varonim pa galvu. Iemesls jau viņiem ir – laupīšana, tomēr, es to par iemeslu nesauktu.
contiune reading >>
Filma The Hurricane filmēta 1937. gadā American Samoa salas galvaspilsētā Pago Pago. Kārtējā pundurvalstiņas filma. Ar šo filmu atgriezos pie melnbaltā kino, kādu biju radis skatīties ļoti agrā bērnībā, kad mājās bija tikai melnbaltais televizors. Tajā laikā krāsas nemaz neprasījās, biju priecīgs par visu, ko vien varēja noskatīties, jo pieejamais kino repertuārs nebija diezko plašs. Filma ir par Klusā okeāna kolonizēto periodu un kādu naivu iezemiešu jūrnieku, kurš neilgi pēc precībām ar savu izredzēto, dodas kārtējā braucienā uz Taiti.
contiune reading >>
Photo by Sanctuary. Questions by Marc and Angel hack life.
These questions have no right or wrong answers.
Because sometimes asking the right questions is the answer.
This post is in English for my international friends who are from time to time browsing my blog and also because I didn’t want to translate 50 questions into Latvian.
This is also my thing #26 from 101 things in 1001 days.
contiune reading >>
Ferma iekš draugiem.lv ir diezgan bezjēdzīga laika nosišana, domāju, par to nav jāpārliecina pat paši fermas spēlētāji, kuri lieliski apzinās, cik nelietderīgi tas ir. Lielisku parodiju par farmville (facebook versija) var noskatīties te.
Kā redzams video, tad fermošana ir ļoti laba nodarbe – nu gluži kā īstā ferma, tikai bez reāliem augļiem. Tad nu nolēmām ķerties pie īstās fermošanas tepat dzīvoklī, iestādot kādus zaļumus podiņā uz saulainas palodzes. Ja nemaldos, tad vienā no pirmajiem fermas līmeņiem visizdevīgāk ir stādīt dilles, kuras visīsākajā laikā dod vislabāko ražu.
contiune reading >>
Varbūt labāk nemaz nelasīt šo rakstu, jo filma bija diezgan drausmīga (kā to arī sagaidīju). Bet nu beidzot bija jāķeras klāt arī pie mazajām valstiņām, ar kurām nemaz nešaubījos, ka ies makten švaki. Tā arī bija, vienīgais ko varēju atrast no Aruba – mazas salu valstiņas Karību jūras dienvidos, bija Žana Kloda Van Dames veidotās filmas. Izrādās, ka viņš laikam sacenšas šajā ziņā ar Stīvenu Sīgalu, kurš pagaidām ar šīs valsts piedalīšanos sameistarojis tikai divas filmas, kamēr Van Dames sarakstā rotājas nu jau trīs.
contiune reading >>
Gluži kā Latvijā nu jau ikgadēji norisinās muzeju nakts, tā Stokholmā kaut kas līdzīgs šim pasākumam šogad būs kultūras nakts. Interesanti, ka Stokholmā šāda kultūras nakts tiks organizēta pirmo reizi, jo citās Zviedrijas pilsētās tādi pasākumi pastāv jau daudzus gadus. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka pieredzes trūkums liks vilties pasākuma apmeklētājiem, jo kā var lasīt projekta mājaslapā, tad tas būs kā kultūras pasākumu saldais krējums ar vairāk kā 300 dažādām aktivitātēm.
contiune reading >>
Rang De Basanti jeb Paint it yellow ir viena no ārpus Indijas vispozitīvāk novērtētajām Indijas filmām un viena no ienesīgākajām Bolivudas filmām ar visām no tām izrietošajām sastāvdaļām – angļu un hindu valodas sajaukumu, kā arī nemitīgi iestarpinātajām dziesmām un dejām. Patiesībā neesmu Bolivudas kino liels zinātājs un cienītājs, bet tas nu ir tas, ar ko man šīs filmas asociējas. Tiesa tehniski filma bija perfekti nostrādāta, acīmredzami lielie Bolivudas filmu ražošanas apjomi dara savu, vienīgi aktieru spēle brīžiem nedaudz piekliboja.
contiune reading >>
Vai vēlaties noskatīties filmu par omulīgu onku, kurš dedzina kūlu pēc labākajām latviešu tradīcijām, dzīvo garāžā, čurā uz sava citronkoka, lai tas labāk augtu, vāra tēju no ūdens, kurā dzesē svaigi izlietus virzuļus, turklāt vēl mēģina pārspēt pasaules ātruma rekordu? Ja atbilde ir jā, tad šī ir filma tieši priekš jums.
Jāatzīst, ka filmā viss ir Jaunzēlandisks, izņemot galveno aktieri Anthony Hopkins, kurš dzimis un audzis Apvienotajā Karalistē. Jāsaka, ka tas gan nemazina viņa aktierspējas notēlot tīrasiņu kiwi zemes pārstāvi, kurš filmā nepārtraukti smejas par valsti, kurā patiesībā pats ir dzimis.
contiune reading >>
Jāsaka, ka filma bija lieliska no paša sākuma līdz pat beigām, lai gan šī ir vēl tikai pirmā režisora filma. Tā oficiāli tiek tulkota kā Love’s a bitch, bet tiešais tulkojums skanētu kā mīlestība un suņi un filma tik tiešām ļoti lielā mērā ir arī par suņiem. Tiesa tā ir arī par cietsirdīgu izturēšanos pret suņiem un nelegālām suņu cīņām, kas vismaz man padarīja šīs filmas skatīšanos ļoti grūtu. Tomēr suņi tās filmēšanā cietuši nav.
contiune reading >>
Lielākā grūtība, ar ko šobrīd saskaros savos lielajos filmu projektos, ir tas, kā objektīvi novērtēt filmas. Šķietami vienkāršs uzdevums, bet kā izrādās, tad tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Papētot savus vērtējumus secinu, ka, iespējams, esmu pārāk dāsns ar augstiem vērtējumiem. Ja papēta manus movielens vērtējumus, tad var skaidri redzēt, ka lielākoties esmu novērtējis filmas ar 4 un uz augšu. Ir protams daži 3 muļķīgām komēdijām un daži 1 un 2, lai tikai man vairs nepiedāvātu tamlīdzīgas filmas, bet lielākā daļa ir ap 4 un 5.
contiune reading >>
Nesen noskatījos Ivara Zviedra dokumentālo filmu Bēgums par latviešu emigrantiem jeb tā sauktajiem “gliemežu vācējiem”. Filmu var noskatīties sekojošā adresē, kas, acīmredzot, ir ierakstīta LNT translācija:
http://stagevu.com/video/iqrwzzzchxpw
Dažādus rakstus par filmu var palasīt gan baltic-ireland.ie, gan laikrakstā sveiks.ie, tai skaitā arī interviju ar pašu filmas režisoru vēl pirms filmas iznākšanas. Filmas režisors ir arī televīzijas sēriju SIBĪrija līdzautors, padarot šo kā savu turpinājumu izpētei par latviešu gaitām Īrijā. Par ko tad īsti ir filma?
contiune reading >>
Park Chan-wook režisētā filma Oldboy neatstās vienaldzīgu nevienu. Kādam tā liksies izcila, kādam tā liksies tukša, bet šķebinošas sajūtas raisoša domājams tā būs visiem. Filma sākas ar galvenā varoņa Dae-su Oh nolaupīšanu un ieslodzīšanu 18 kvadrātmetru lielā dzīvoklī, kas adaptēts kā cietuma kamera, uz 15 gadiem. Pēc atbrīvošanas viņam tiek dotas 5 dienas, lai noskaidrotu, kurš un kāpēc bija viņu tur ieslodzījis. Jāsaka, ka, lai arī filmā ir ļoti daudz vardarbības, ar savu sižetu tā notur skatītāju pie ekrāna neatraujot acu skatienu ne mirkli, ja nu vienīgi dažos brutālākajos brīžos, kad tiešām nākas novērsties.
contiune reading >>
Brīdī, kad skatījos filmu El secreto de sus ojos jeb tās angliskajā nosaukumā The Secret in Their Eyes, tā atradās IMDB topa 237. vietā (tagad, kad pabeidzu un publicēju rakstu, jau 216. vietā). Diemžēl man nesanāca nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu (noskatīties filmu no 200 valstu filmu saraksta un IMDB Top 250), jo brīdī, kad fiksēju IMDB Top 250, tā vēl nebija tik augstu uzrāpusies.
Lielu lomu veiksmīgajiem filmas panākumiem un tās augstajam vērtējumam droši vien spēlē fakts, ka tā šogad ieguvusi Oskaru kā labākā ārzemju filma.
contiune reading >>
Osama ir filma par 12 gadīgu afgāņu meiteni, kurai nākas izlikties par zēnu, lai tikai nodrošinātu iztiku savai ģimenei – mātei un vecmāmiņai, jo afgāņu sievietēm ne tikai nav atļauts strādāt, bet pat atstāt māju bez vīrieša pavadības. Tā kā meitenes tēvs ir miris, tad viņiem nav neviena vīrieša, kurš spētu viņas apgādāt, un māte pieņem lēmumu uzdot savu meitu par zēnu. Lieki piebilst, ka meitenei, kurai nākas iziet cauri visām šīm šausmām, teikšanas tajā visā nav pilnīgi nekādas.
contiune reading >>
Filma stāsta par Milarepa, kurš ir viens no zināmākajiem (tiesa man viņš nebija zināms pirms filmas noskatīšanās) Tibetas dzejniekiem un burvjiem. Milarepa, dzimis kā Thopaga, dzīvoja pārtikušā ģimenē, mazā ciematā Tibetas kalnos. Viņu dzīve ritēja bez raizēm līdz viņa tēvs, smagi sasirdzis, gulēja uz nāves gultas un novēlēja visu savu mantību savam dēlam. Diemžēl pēc tēva nāves viss nenotika kā plānots un viņa brālis un māsa atņēma visu īpašumu no Thopagas un viņa mātes.
contiune reading >>
Stokholmā galvenokārt darbojas un konkurē divas lielas kruīza kuģu kompānijas, kuras nodrošina regulārus reisus pa Baltijas jūru – Tallink Silja un Vikingline. To lielākā konkurence vienmēr bijusi līnijā Stokholma – Helsinki un tāda tā ir vēl joprojām. Citi populārākie kruīza maršruti ir Stokholma – Tallina, Stokholma – Turku, Stokholma – Marienhamna, Stokholma – Rīga.
No Stokholmas lētāk
Interesants fakts, ko daudzi iespējams nezina ir tas, ka uzsākt ceļojumu Stokholmā bieži vien var būt daudz, daudz izdevīgāk nekā no otra maršruta galapunkta.
contiune reading >>
Music says it all.
The Section Quarter – The Road to Austin
Band of Horses – Lamb on the Lam
Yann Tiersen – Frida
Eddie Vedder – The Wolf
Santana – Samba Pa Ti
contiune reading >>
Viens no lielākajiem viesnīcu tīkliem Lielbritānijā, Travelodge, atkal palaidis akciju un piedāvā viesnīcas sākot no 9 mārciņām par nakti. Viesnīcas šobrīd var rezervēt laika posmam no 28. augusta līdz 28. novembrim.
http://www.travelodge.co.uk/saver_rooms/
Viesnīcas cena ir par numuriņu, neatkarīgi no tā, cik cilvēki paliek numuriņā (maksimums 3 pieaugušie vai 2 pieaugušie un 2 bērni). Esmu šo piedāvājumu izmantojis jau trīs reizes un vienmēr viss bijis vislieliskākajā kārtībā. Jā, viesnīca nav nekas īpašs, bet piedāvā vienkāršus un tīrus vidējas klases numuriņus, kuri parasti šajās pašās viesnīcās, bet bez akcijas maksā no 59 līdz pat 100 mārciņām par nakti.
contiune reading >>
Patiesībā biju izlēmis par šo filmu blogā neko nerakstīt, jo filmas sižets bija vienkāršs, notikumi filmā virzījās ļoti lēni un, lai arī filma ir tikai pusotru stundu gara, man bija grūti sagaidīt filmas beigas. Noskatījies ieliku to savā 200 valstu filmu sarakstā un jau domāju aizmirst par to, bet pēc vairākām dienām kaut kas man nemitīgi atgādināja par šo filmu, kaut kas lika pārdomāt patieso filmas jēgu, tāpēc nolēmu uzrakstīt arī te nelielu filmas apskatu.
contiune reading >>
Ja nevēlies lasīt visu rakstu, bet tikai uzzināt par bezmaksas lietām, tad pārlec uzreiz uz zemāk esošo sadaļu Bezmaksas lietas.
Dažādas pilsētas piekopj dažādus tūristu apkalpošanas veidus. Ir pilsētas, kurās lielākā daļa muzeju ir bez maksas, piemēram, Londona, bet ir pilsētas, kur praktiski par visu apskates objektu apmeklēšanu ir jāmaksā, tomēr iegūt dažādu informāciju par pilsētu, tai skaitā kartes un citas lietas, var bez maksas. Šāda pilsēta ir arī Stokholma. Te viena tūrisma objekta apmeklēšana izmaksā aptuveni 10 EUR.
contiune reading >>
Ilgi nedomājot, lieku šo filmu savā must see sarakstā, lai arī, protams, kā jau jebkurai filmai, arī šai varētu šur tur piesieties. Šo filmu ir veidojis pašu pakistāņu vārdiem labākais Pakistānas režisors Shoaib Mansoor, un šī filma tiek uzskatīta par Pakistānas mūsdienu kino atdzimšanu 2007. gadā. Tiesa nedēļu pēc filmas izrādīšanas Pakistānā, musulmaņu reliģiskie ekstrēmisti draudēja izrēķināties ar režisoru, jo filma parāda sarežģīto pakistāniešu dzīvi gan savā zemē, gan ārpus tās, kas ne visiem ir pieņemama.
contiune reading >>
Stokholmā ir ļoti laba un attīstīta transporta sistēma. Izmantojot metro, autobusus un piepilsētas vilcienus var nokļūt jebkurā nepieciešamajā vietā, turklāt transporta tīkls krusto pilsētu krustu šķērsu visos virzienos. Cilvēks var smuki aiziet uz SL mājaslapu, kur tikai jāieraksta sākuma un beigu adrese, un viņam izmetīs teorētiski labāko variantu, kā veikt šo ceļa posmu ar sabiedrisko transportu.
Tomēr reizēm man gribas vienkārši paskatīties uz parastu karti, kur smuki pa ielām ir sazīmēti autobusu maršruti, to galapunkti un pieturas.
contiune reading >>
Noskatījos Krievijas un divu citu valstu kopražojuma filmu 9. rota un manā 200 valstu filmu kartē iekrāsojās bezmazvai ceturtdaļa pasaules. Vizuāli šādi ir viegli radīt iespaidu, ka ātri virzies uz priekšu, bet patiesībā visgrūtāk būs atrast filmas tieši no mazajām valstīm, ar ko saskārās arī Kazhe, kad apstādināja savu filmu projektu, kuru nupat atkal ir atdzīvinājis.
Protams, biju redzējis daudz krievu filmas arī vēl pirms šīs, tāpēc varēju mierīgi izvēlēties kādu no tām un iekļaut savā sarakstā, bet tā kā biju iecerējis jau pirms kāda laika noskatīties šo filmu, tad tas bija lielisks iegansts izdarīt to tieši tagad.
contiune reading >>
Stokholma, lai arī salīdzinoši neliela pilsēta, piedāvā iespēju nobaudīt gandrīz jebkuras tautības nacionālos ēdienus. Dažāda veida kafejnīcas, restorānus un bārus te var sastapt ik uz soļa. Patiesībā viena no biežākajām zviedru izklaidēm pēc darba dienas, īpaši tumšajos un garajos ziemas vakaros, ir vienkārša pasēdēšana kādā restorānā. Pa dienu šie restorāni parasti piedāvā tā saucamos dagens jeb komplekso pusdienu piedāvājumus, kad gandrīz jebkurā ēstuvē var paēst par aptuveni 70 kronām (5 Ls).
contiune reading >>
Lasīju šo virsrakstu un smaidīju, skan kā uz kāda jauna tirdzniecības centra atklāšanu. Tālāk vēl varēja ierakstīt, ka līdz pat Jāņiem piedāvās iepazīšanās cenas un neticamas atlaides. Patiesībā šis būtu lielisks virsraksts potenciālai ziņai iekš patiesi.lv.
contiune reading >>
Kompānija Eye-Fi ir izstrādājusi SD un SDHC kartes, kurās ir iebūvēts Wi-Fi, ar kura palīdzību bildes iespējams ielādēt datorā vai internetā ne tikai bez vadiem, bet pat neizņemot atmiņas karti no fotoaparāta. Bildes iespējams nosūtīt ne tikai uz savu datoru, bet pat uzreiz augšupielādēt Flickr vai kādā citā populārā attēlu vietnē.
Ja es vēl varu saprast, kā tiek uzražotas tik mazas kartes ar tik lielu ietilpību, tad fakts, ka tik mazā kartē iespējams iebūvēt arī Wi-Fi, man liekas apbrīnas vērts.
contiune reading >>
Gandrīz visa saražotā elektroenerģija Latvijā tiek ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus – vēju un ūdeni, jo savu resursu, no kā būtu vērts ražot elektrību, piemēram, akmeņogļu, mums vienkārši nav. Lielākā daļa saražotās elektrības nāk tieši no HES jeb hidroelektrostacijām. Viena no lielajām ir Pļaviņu HES, kura ir ne tikai lielākā HES Latvijā, bet arī viena no lielākajām HES Eiropas Savienībā. Tās jauda ir 868.5 MW un gadā tā vidēji saražo 1.
contiune reading >>
Makau ir pundurvalstiņa Āzijas dienvidaustrumos un tā ir viena no divām īpašā administratīvā režīma teritorijām Ķīnas Tautas Republikā, otrai, protams, esot Honkongai. Tomēr, lai arī maza, tā atrodas 165. vietā pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Valstī, kuras izmērs ir tikai nedaudz lielāks par Jēkabpils pilsētu, dzīvo aptuveni pusmiljons iedzīvotāju. Tā ir apdzīvotākā valsts pasaulē, aiz kuras seko Monako, Singapūra un tās māsasvalsts Honkonga. Makau bija pirmā un pēdējā Eiropas kolonija Ķīnā. Portugāle nodeva tās administratīvās tiesības tai atpakaļ 1999.
contiune reading >>
Filmas nosaukums angliski skan “Milk of Sorrow”, un filma ir nominēta Oskara balvai, kā arī ir ieguvusi 11 citas balvas, lai arī tai ir, manuprāt, nepelnīti zems vērtējums IMDB.
Filmas pamatā ir no 1980. līdz 1992. gadam piedzīvotā vardarbība Peru. Šajā laikā tur tika izvarotas ļoti daudzas sievietes, no kurām daļa bija stāvoklī vai bija nesen dzemdējušas. Notikušais traumēja un radīja pastāvīgas bailes cietušajās sievietēs, un cilvēki ticēja, ka viņas šīs bailes nodod saviem bērniem, barojot tos ar krūts pienu.
contiune reading >>
Filma Mongol pārstāv četras valstis – Kazahstānu, Krieviju, Mongoliju un Vāciju, tādēļ bija grūti izvēlēties, kurai valstij šo filmu manā sarakstā piedēvēt. Tā kā lielākā daļa tās tika filmēta Kazahstānā un Ķīnā, turklāt Kazahstāna to izvirzīja Oskara nominācijai par labāko ārzemju filmu, tad izvēlējos šo kā filmu no Kazahstānas. Filma ir pirmā no triloģijā paredzētajām filmām par Čingishanu. Šī pirmā daļa apraksta Čingishana agrīnās bērnības dienas un jaunības gadus, kurus viņš pavadīja kā vergs, pirms iekaroja teju puspasauli.
contiune reading >>
Vakardien kopā ar draugiem apmeklēju Ray Cooney teātra izrādi Ja mana sieva uzzinās…. Izrādi spēlē Dailes teātrī Dž.Dž.Džilindžera režijas izpildījumā. Nebiju bijis uz teātri labu laiku, patiesībā šī bija tikai trešā nopietnā teātra izrāde manā dzīvē. Pirmā bija vēl skolas laikā apmeklētā, Valmieras teātrī uzvestā izrāde Vilkate. Nezinu vai nebiju vēl pietiekami izaudzis vai vienkārši nepaveicās ar izrādi, bet kopš tās reizes mani teātris vairs tik ļoti nesaistīja. Nesen gan biju aizgājis uz Alu cilvēku, bet uztvēru to vairāk kā savādāku teātri, katrā gadījumā necerēju neko tādu sagaidīt Dailes teātrī.
contiune reading >>
Bomži jeb bezpajumtnieki mēdz iedalīties dažādās kategorijās – ļaunie un labie, agresīvie un mierīgie, kārtīgie un nekārtīgie. Katram, iespējams, ir sava pieredze ar šo sabiedrības slāni, katram pret viņiem ir savādāka attieksme, tomēr ir viena liela iezīme, kas raksturīga lielākajai daļai no viņiem un to mēs redzam gandrīz katru reizi, kad ieraugām bezpajumtnieku. Patiesībā tieši pēc šīs uzvedības iezīmes mēs visbiežāk atpazīstam bezpajumtniekus. Tā ir pudeļu jeb tukšās taras vākšana. Viņi izvilks to no atkritumu konteineriem, viņi atradīs to krūmos un mežos, un visbeidzot viņi atradīs to arī tavos nešķirotajos (ja nu gadījumā tu vēl tos nešķiro) atkritumos.
contiune reading >>
Martin Scorsese nenoliedzami ir lielisks režisors un par lielisku varētu dēvēt arī viņa šobrīd svaigāko filmu, ja ne daļa neatbildēto jautājumu filmas beigās (vismaz man). Lai arī nedaudz padiskutējot ar citiem filmu redzējušajiem, daļai no šiem jautājumiem izdevās rast atbildes, man nebija pilnīga pārliecība, ka tās tiešām ir pareizās atbildes. Varbūt reizēm ir labi, ka filmas beigās varam rast katrs pats savu atbildi, savu turpinājumu, tomēr šoreiz vēlējos nedaudz konkrētāku finišu, jo filma pati par sevi bija diezgan mīklaina.
contiune reading >>
Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka dažreiz ir labāk vienkārši noskatīties uz citu problēmām nevis censties tiem palīdzēt. Jau atkal guvu žults devu, kad viss ko es vēlējos darīt, bija palīdzēt nedaudz apjukušiem tūristiem. Acīmredzot viņiem mana palīdzība nešķita vajadzīga, lai gan patiesībā viņi no tās izvairījās tikai tādēļ, ka uzskatīja mani par kādu krāpnieku vai spekulantu.
Staigājot pa Līvu laukumu Vecrīgā un gaidot draudzeni, pamanīju ka zviedru tūristu pārītis mīņājas pie valūtas maiņas punkta; vīrs vairākas reizes sūta sievu iekšā un abi kaut ko cītīgi rēķina.
contiune reading >>
Vakardien noskatījos 2007. gada Ilmar Raag veidoto igauņu filmu Klass. Filma ir diezgan smaga un līdz ar to, protams, ietilpst drāmas žanrā. Vēl grūtāk skatīties šo filmu padara fakts, ka tā ir balstīta uz patiesiem notikumiem.
Filma ir par kādu igauņu klasi, kurā kā jau visās klasēs ir daži izstumtie un daži bully tipāži. Filma sākas kā diezgan ierasta Holivudas stila filma, kur ir labais un ļaunais un kur beigās vajadzētu uzvarēt taisnībai, tikai uzreiz jāsaprot fakts, ka šī nav amerikāņu, bet gan igauņu filma, un igauņu filmas ne vienmēr beidzas tā kā amerikāņu filmas.
contiune reading >>
Apmēram pirms nedēļas sasniedzu brīdi, kad biju novērtējis 300 filmas movielens.org. Tas nav daudz, bet nav arī maz. Ja to pārrēķinātu tīrā laikā, sanāktu, ka skatoties kino esmu pavadījis veselu mēnesi. Varētu šķist, ka tā ir diezgan liela laika izšķērdēšana, bet es to tā neuztveru. Uzskatu, ka filmas manī rosina domāšanu un jaunu ideju veidošanu.
Bet ko tad movielens var pateikt par maniem sniegtajiem vērtējumiem, kad esmu novērtējis 300 filmas?
contiune reading >>
Šī ir pirmā filma, ko noskatījos sava uzdevuma movies from 200 countries ietvaros, ja neskaita jau pievienotās un redzētās filmas pirms uzdevuma sākšanas. Ja labi padomātu, tad droši vien atcerētos arī kādu redzētu spāņu filmu, tomēr šoreiz izvēle krita par labu neredzētai filmai.
Filma Mujeres al borde de un ataque de nervios jeb Sieviete uz nervu sabrukuma robežas ir 1988. gadā Spānijā veidota satīriska komēdija un drāma. Filmas sižets grozās ap sievieti, kuru ir pametis viņas mīļākais.
contiune reading >>
Updated 2010.04.25: Beidzot saraksts pabeigts pilnībā un nopublicēts. Turpmāk automātiski tiks pieliktas arī saites uz atbilstošajiem ierakstiem.
Updated 2010.04.28: Tā kā sarakstā bija iezagusies kļūda un bez interneta nedēļu dzīvot bija plānots divas reizes, tad viena no šīm lietām tika aizstāta ar Kažes izdomāto lietu – 3000 km ar velo vienā gadā. Pagaidām nemāku spriest, vai tas ir daudz vai maz, bet ar velo gribās braukt vairāk nekā es to reāli daru.
contiune reading >>
Šodien noskatījos jaunāko The Amazing Race sēriju, kurā viens no uzdevumiem Hamburgā bija apēst vienu šķīvi ar sautētiem skābiem kāpostiem. Tas bija jāizdara abiem komandas dalībniekiem kopā, bet paskatoties uz porciju man likās, ka man pat vienam tur nebūtu īsti ko iesākt. Viena dalībniece izteicās, ka tā ir nastiest thing she has ever tried. Vai tiešām tas ir kaut kas tik drausmīgs? Jāpiebilst, ka viena komanda uzdevumu tā arī nepievieca. Arī pagājušajā nedēļā, kad, esot Vācijā, kopā ar draugiem aizgāju uz kārtīgu vācu krogu iedzert alu un uzēst sautētus kāpostus ar desiņām, portugāļiem šis gardums ne pārāk gāja pie sirds.
contiune reading >>
Pagājusī nedēļa pagāja diezgan klusi, jo apmeklēju pasaulē lielāko ikgadējo datortehnoloģiju izstādi Hannoverē CeBIT 2010. Tās apmērus ir grūti aprakstīt, bet, lai radītu priekšstatu, iedomājieties Skonto halli un tad pareiziniet to ar 50. Izstādes teritorijā pat bija divas autobusu līnijas, lai būtu vieglāk pārvietoties no halles uz halli. Pilsētā izstādes laikā pat ir speciāla vilcienu līnija, kas kursē no Lidostas līdz Messe (CeBIT norises vieta). Turklāt pilsētā ir vairākas metro līnijas, kurās kursē divi metro, piemēram, 8 un 18, bet 18 vai 8 (īsti neatceros kurš) kursē tikai tad, kad Messe notiek izstādes.
contiune reading >>
Vakardiena iesākās ļoti interesanti, ar 15.9 grādu aukstumu telpā, jo par siltumu to laikam vairs īsti nevar nosaukt, īpaši, ja ārā tajā pat laikā ir jau plus 1.5 grādi pēc Celsija skalas. Sinoptiķi jau brīdināja par pavasara milzīgajiem plūdiem, bet kamēr tie nav pienākuši, es to laižu gar ausi. Patiesībā viss sākās jau trešdienas vakarā, kad daži no radiatoriem bija knapi remdeni, īpaši par to nesatraucos un devos gulēt, bet no rīta mani pārsteidza liels aukstums un pilnīgi auksti radiatori.
contiune reading >>
Viena no visu laiku vislabāk novērtētajām īsfilmām ir Mark Osborne 1998. gada īsfilma More. Filma tika veidota 9 mēnešus, bet tajā sešās minūtēs tiek parādīts tas, cik ļoti cilvēks (attēlots kā mistisks radījums) dzīves laikā var izmainīties. Filma parāda to, ka, kaut ko iegūstot, mēs kaut ko arī zaudējam un to, ka, lai arī cik ļoti vēlētos, mēs nekad vairs nevarēsim atgriezt sevī bērnības sajūtas un labo pasaules uztveri.
Skatāmies īsfilmu, kurai fonā skan lieliski piemeklētā New Order dziesma Elegia no 1985.
contiune reading >>
Pirms kāda laiciņa biju padzirdējis par Transsibīrijas Ekspresi un vēlējos doties ar to ceļojumā uz otru Eirāzijas kontinenta pusi. Braucienā no Maskavas līdz Vladivostokai ar to ceļā jāpavada gandrīz 7 dienas un darīt šajā vilcienā īsti nav ko, kas arī ir galvenais iemesls kas mani atturēja no šī mērķa īstenošanas. Tomēr tas izklausās diezgan iespaidīgi un ekstrēmi, tāpēc pilnībā šo domu atmetis nebiju. Papētījis sīkāk, noskaidroju, ka patiesībā šajā maršrutā kursē četri ekspreši, no kuriem divi ir Ķīnas un divi ir Krievijas.
contiune reading >>
Ja runa iet par Stokholmu un IKEA, tad pirmais jautājums, kas ienāk prātā ir „Kura?”, jo Stokholmā ir divas IKEAs. Visi droši vien zina, ka IKEA nāk no Zviedrijas un tās nosaukums veidots no īpašnieka iniciāļiem (Ingvar Kamprad), fermas, kurā viņš uzaudzis (Elmtaryd), un dzimtā ciema (Agunnaryd) Zviedrijas dienvidos. Tomēr reti kurš zina par to, ka jau kopš agriem 80tajiem tā ir reģistrēta Nīderlandē un ar izcilu shēmošanu izvairās no nodokļu maksāšanu.
contiune reading >>
Lai arī pagaidām ar kreditoriem man problēmu nav bijis, ne reizi vien esmu iedomājies, ko es darītu, ja nevarētu vairs atmaksāt aizdevumus un vēlētos pazust no kreditoru redzesloka. Iedomāsimies situāciju, ka mans kredītā iegādātais dzīvoklis ir zaudējis savu vērtību tik tālu, ka vairs nespēj nosegt manas kredītsaistības. Nē, patiesībā te pat nav nekas jāiedomājas, jo tā jau ir realitāte – lai arī neiegādājos savu dzīvokli pašos augstākajos “ziedu laikos”, bet brītiņu pirms tam, tāpat tas vairs nav tik vērtīgs, lai nosegtu manas kredītsaistības.
contiune reading >>
Vai Canon 550D tiešām ir apvērsums kā tas rakstīts viņu neskaitāmajās preses relīzēs?
Canon laiž klajā jauno EOS 550D, radot apvērsumu amatieru attēlveidošanas pasaulē. Vieglā digitālā SLR (DSLR) ļauj lietotājiem paplašināt savu fotoattēlu un Full HD video uzņemšanas iespēju apvāršņus.
Nesaskatu tajā neko tik īpašu, lai skaidru galvu domājošs lietotājs gribētu pāriet uz to no sava EOS 500D. Nedomāju, ka pāriešanas iemesls būs jaunais, bet fiziski tāda paša izmēra, 18 megapikseļu sensors.
contiune reading >>
Tad, kad veiksmīgi nokļūts Stokholmā, atrasta mājvieta un nokārtoti citi sadzīviskie sīkumi, nonākam fakta priekšā, ka kaut kā pa Stokholmu būs arī jāpārvietojas – kāds tad ir labākais variants, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B. Kā vienmēr pastāv iespēja izmantot sabiedrisko transportu vai pārvietoties ar personīgo auto. Taksometra pakalpojumus varētu atmest uzreiz, jo tie, līdzīgi kā Amsterdamā, ir ļoti dārgi un sabiedriskais transports ir attīstīts tik tālu, ka lielākā daļa iedzīvotāju dod priekšroku tam nevis braucienam ar taksometru.
contiune reading >>
Ceļošana pēdējos gadu desmitos ir būtiski mainījusies. Vienas no lielākajām ir izmaiņas transportlīdzekļu izvēlē. Ja šobrīd lētās aviokompānijas brīvi pieejamas, tad agrāk aviopakalpojumi vidējam iedzīvotāju slānim nebija pa kabatai. Cilvēki pārsvarā izvēlējās lētākus, bet tai pat laikā lēnākus pārvietošanās līdzekļus. Reti kurš uzdrīkstējās sapņot par nedēļas nogales pavadīšanu otrā Eiropas pusē, jo tas gluži vienkārši nebūtu iespējams, pārvietojoties ar sauszemes transportlīdzekļiem, un būtu pārāk dārgi vidējam tūristam, lai lidotu ar lidmašīnu un pavadītu galamērķī tikai pāris dienas.
contiune reading >>
Vai Ryanair paziņojums par to, ka pirmā bāze Centrāleiropā tiks atvērta Kauņā, ir zīme, ka tas aizies no Latvijas? Es domāju, ka nē, bet par to, ka reisu skaits no/uz Rīgu varētu stipri samazināties, esmu diezgan pārliecināts. To, ka šādas tādas izmaiņas jau bija paredzamas man bija skaidrs vēl pagājušā gada rudenī, kad reisu skaits no Rīgas uz Stokholmu tika samazināts no diviem uz vienu reisu dienā. Tajā brīdī es vēl apsvēru iespēju, ka tas saistīs ar ziemas sezonu, kad tūristu skaits samzinās, bet nu vairs par to neesmu drošs.
contiune reading >>
Mani vienmēr ir vilinājis neaizsniedzamais – kaut kas tāds, ko sasniedzot, jāpārvar lielākas vai mazākas grūtības. Tieši pirms pusotra gada biju nolēmis ar velosipēdu apbraukt apkārt Latvijai, braucot pēc iespējas tuvāk tās robežai. Patiesībā man ir grūti nosaukt iemeslu, kāpēc vēlējos to izdarīt, vienkārši iekšēji bija tāda sajūta, ka es to vēlos – ne tāpēc, lai citiem kaut ko pierādītu, bet vairāk tāpēc, lai pats sev pierādītu, ka to spēju, un lai saprastu, ka dzimtene, kurā esmu piedzimis un uzaudzis nemaz nav tik maza un vienmuļa.
contiune reading >>
Pirms kāda laika biju iesācis melnrakstu rakstam par to, ka pienākusi kārtīga ziema, bet kā izrādās, tad tāda kārtīga ziema vēl nemaz nebija pienākusi. Pilnīgi baidos tagad publicēt šo rakstu, jo ir bail, ka tas varētu piesaukt īstu ledus laikmetu. Jā, ziema ir atnākusi, un ar to laikam nevienu vairs nepārsteigšu. Šī ir tāda ziema, kādu es atceros no savas bērnības, kad sniegs ziemā bija normāla parādība un kad man nebija jādodas uz skolu, ja temperatūras stabiņš noslīdēja zem -20 vai -25 grādiem.
contiune reading >>
Kā izrādās, tad ne velti dinamīts tika izgudrots Zviedrijā, jo viņiem pēc tā bija un vēl joprojām ir ļoti liela nepieciešamība.
Esot jau ilgāku laiku Zviedrijā, varu teikt, ka vismaz Stokholmas apkārtnē daba ir diezgan līdzīga tai, ko varam sastapt Latvijā, tikai daudz kalnaināka un klinšaināka. Jā, klinšu un akmeņu te netrūkst, un reizēm pat ir par daudz. Ja zviedrs ir sadomājis celt māju, tad viņam bieži vien nav jāsaskaras ar tām problēmām, ar kurām mēs sastopamies Latvijā – kā izrakt pietiekami dziļus pamatus savam jaunajam mājoklim.
contiune reading >>
Noskatījos šo filmu ar aizturētu elpu no sākuma līdz galam. Nedomāju, ka varēšu vairs kādreiz iet uz delfināriju un skatīties delfīnu rādītos trikus ar tādu aizrautību kā agrāk, bet pilnīgi noteikti kādreiz došos uz okeānu, lai vērotu tos brīvā dabā.
The Cove ir dokumentālā filma par delfīniem, par to dzīvi nebrīvē, par to, kā tie slepus tiek neiecietīgi nogalināti, lai iegūtu to gaļu, kas neskatoties uz cietsirdību tās ieguvē, patiesībā desmitkārtīgi pārsniedz noteiktās merkūrija normas un ir bīstama veselībai, bet tajā pat laikā, pateicoties valsts subsīdijām, tiek piespiedu kārtā dota bērniem skolas pusdienās.
contiune reading >>
Ejot pa ielu Zviedrijā laikā pirms Ziemassvētkiem var redzēt, ka gandrīz katrā logā ir iekārta kāda Ziemassvētku atribūtika un populārākā no tām ir liela papīra zvaigzne, kurā iekšā ir lampiņa, kas izgaismo zvaigzni no iekšpuses. Tādas zvaigznes var nopirkt veikalā, bet var arī pagatavot pats, ko es arī izdarīju, lai radītu Ziemassvētku noskaņu arī mūsu logā. Tiesa, pagaidām zvaigzne nav izgaismota, bet domāju to ar laiku mainīt. Tālāk aprakstīšu, kā pašam pagatavot šādu zvaigzni.
contiune reading >>
Alkohols ir diezgan sāpīga tēma ne tikai Zviedrijā, bet visā Skandināvijā kopumā. Ir tāds uzskats, ka norvēģi brauc iepirkt alkoholu uz Zviedriju, zviedri uz Somiju, bet somi uz Igauniju. Iemesls tam ir tāds, ka alkohola tirdzniecība šajās valstīs ir valsts kontrolēta un Zviedrijā alkoholiskos dzērienus, kuru alkohola tiplums pārsniedz 3.5%, drīkst tirgot tikai valsts monopola alkoholisko dzērienu veikalu ķēdē Systembolaget. Tam visam ir izsena vēsture un varētu pat teikt, ka tas viss ir saglabājies kā kaut kas vēsturisks, kas vienkārši netika pārtraukts.
contiune reading >>
Tuvojoties Ziemassvētkiem un svinot 2. adventi, ienāca prātā doma uzcept kanēļmaizītes, jo kanēļa smarža man vienmēr saistījusies ar Ziemassvētkiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka bērnībā mamma man lika rīvēt kanēli, kas kā varat nojaust nebija no tiem patīkamākajiem darbiem, ja varat iedomāties, cik cietas ir kanēļa standziņas. Nezinu, vai padomju laikos nebija iespējams nopirkt jau maltu kanēli, vai tas bija deficīts vai arī mammai vienkārši bija milzīgi kanēļa standziņu krājumi, kurus pirms jaunā gada likt bērniem rīvēt, lai tie pārdomā visus pagājušajā gadā pastrādātos nedarbus.
contiune reading >>
Vai Zviedrijā ir dārga pārtika? Jā un nē. Nevarētu teikt, ka pārtika ir pārmērīgi dārga, lai gan tas, protams, atkarīgs no tā, kur un kā iepērkas, tomēr ir atsevišķas preču kategorijas, kur cenas ir daudz lielākas nekā Latvijā:
gaļa un olas – aptuveni 2 reizes dārgākas maize – aptuveni 2 – 3 reizes dārgāka Pārējos pārtikas produktus iespējams iegādāties par salīdzinoši līdzīgām cenām, kas reizēm ir nedaudz lielākas nekā Latvijā, bet reizēm pat nedaudz mazākas (zemāk apskatīšu arī konkrētus piemērus).
contiune reading >>
Pirms divām dienām arī Stokholmā termometra stabiņš noslīdēja zem nulles atzīmes un gandrīz jau varēja pasludināt ziemas atnākšanu, bet tā kā no nokrišņiem (Stokholmai netipiskā kārtā) nebija ne miņas, tad ziema izpaudās ar pamatīgu sarmu, kas turējās veselas divas dienas. Patiesībā jāatzīstas, ka nemaz nedzīvoju Stokholmā, bet gan tās piepilsētā Solna, kas “kā tāda pussala iestiepjas jūrā”, ko sauc par Stokholmu. Tomēr pastāvīgai dzīvošanai tas pat varētu būt izdevīgāk, jo te ir zemākas dzīvokļu cenas, daudz zemāka maksa par auto novietošanu uz ielas, mazāks ikmēneša maksājums par dzīvokļa apsaimniekošanu, bet tajā pat laikā dislokācija ir pietiekoši tuva Stokholmas centram.
contiune reading >>
Kaut kā biju palaidis garām, ka beidzot Google ir palaidis push servisu priekš Gmail. Vienkārši pēc ilgāka laika atkal uzgūglēju “gmail push” un tas izmeta rezultātu no 2009. gada 22. septembra. Tālāk jau viens toogle tipa slēdzītis telefonā, lai sinhronizē arī epastu, ne tikai kontaktus un kalendāru, un viss notiek. Nosūtam epastu “gmail push test” un pēc pāris sekundēm telefons priecīgi ievibrējas un apstiprina, ka tests izdevies. Ja kāds vēl to nezina, tad push serviss nozīmē to, ka telefonam nebūs ik pa laikam jāgriežas pie epasta servera, lai pārbaudītu, vai gadījumā tur nav ienācis kāds svaigs epasts (un jātērē datu pārraides trafiks no mobilā telefona), tā vietā epasta serveris pats pateiks telefonam, ka ir jauns epasts un kad ir laiks, tad nāc pakaļ.
contiune reading >>
Pirms neilga laika iegādājos iPhone… lietotu… saskrāpētu… un ne mirkli nenožēloju savu pirkumu. Patiesībā es pat priecājos par to, ka esmu nopircis jau saskrāpētu telefonu, jo tad vismaz man pašam nebūs jāsatraucas par to, ka varētu to nejauši nomest zemē, saskrāpēt vai vēl kādā veidā apskādēt. Jāatzīst, ka esmu diezgan pedantisks un sīkumains cilvēks un parasti man psiholoģiski ir diezgan grūti sākt lietot jaunas lietas, atņemt tām nevainību (lasīt – noņemt aizsargplēvi no telefona ekrāna).
contiune reading >>
Pirms ierados Stokholmā, domāju, ka dzīvesvietas atrašana nebūs problēma, ak vai, kā es kļūdījos. Tagad, satiekot jaunas sejas, tipiskais jautājums, ko man uzdod ir – “Dzīvot kur atradi? Uz cik ilgu laiku?” Kā izrādās, tad īres tirgus te nepavisam nav sakārtots. Jāsāk jau ar to, ka Zviedrijā daudzās sfērās ir diezgan izteikts sociālisms, piemēram, veļa gandrīz vienmēr tiek mazgāta mājas kopējā veļas mazgātavā. Tāda kā resursu koplietošana bieži sastopama arī citās jomās.
contiune reading >>
Nesen vienā kruīza tipa braucienā ar prāmi no Stokholmas uz Helsinkiem atgadījās interesants gadījums. Kā jau visos kruīza maršrutos, dažādu izklaides pasākumu tajos netrūkst un tādi bija arī šajā braucienā – franču dienas. Neliela dejotāju un akrobātu komanda kruīza laikā sniedza dažādus priekšnesumus, no kuriem viens bija kaut kas līdzīgs talantu atlases šovam. Pēc kārtas uz skatuves tika izsaukti trupas dalībnieki un viņiem bija jādemonstrē viņu īpašais talants. Kad bija pienākusi kārta un tika izsaukts viens no māksliniekiem, aizkulišu balss (iedomājieties aizkadra balsi no šova “Talantu fabrika”) teica: “You!
contiune reading >>
Updated 2012-07-19: Rakstā atjaunota informācija par cenām un piedāvātajiem servisiem
Ar šo rakstu uzsākšu nelielu “101” tipa padomu sēriju tiem, kas domā pārcelties vai jau ir pārcēlušies uz dzīvi Stokholmā.
Ja par savu dzīvesvietu turpmākajam nenoteiktajam dzīves posmam izvēlēta Stokholma, no sākuma tur būs kaut kā arī jānokļūst. Lai arī esmu mainījis dzīvesvietu, tāpat ik pa laikam ir vēlme aizbraukt ciemos pie ģimenes un draugiem Latvijā, tāpēc laika gaitā esmu veicis diezgan detalizētu izpēti, kādas ir transporta iespējas starp Zviedriju un Latviju.
contiune reading >>
Tu aizej uz veikalu Zviedrijā, ieliec savā iepirkumu grozā pienu, kas maksā 6.49 SEK, cepumus, kas maksā 3.30 SEK, parēķini galvā, ka kopā tas tev izmaksās 9.79 SEK, iedod savas desmit kronas kasierim, lai samaksātu, bet atlikumu tā arī nesaņem.
Kā izrādās, tad, lai arī Zviedrijas naudas vērtība ir visai zema (1 EUR ir aptuveni 10 SEK) un cenas tiek norādītas diezgan precīzi, tomēr mazākais skaidras naudas vienums ir 50 ēru monēta, kuras vērtība ir aptuveni 3.
contiune reading >>
Šodien aprit tieši trīs mēneši kopš strādāju savā jaunajā darba vietā, kas atrodas ārpus Latvijas. Jā, esmu emigrējis, tomēr nekur tālu aizbraucis neesmu, strādāju tepat netālu – Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kas ir rokas stiepiena attālumā no Rīgas. Pateicoties Ryanair, šajos trīs mēnešos esmu jau divas reizes pabijis atpakaļ dzimtenē, par ko vecāki noteikti ir priecīgi. Šajā ziņā, problēmu nav – starp Rīgu un Stokholmu katru dienu kursē prāmis, ir vismaz 4 tiešie reisi dienā (trīs ar airBaltic, viens ar Ryanair, vasaras sezonā bija pat 2 reizes dienā), kā saka, katra rocībai un vajadzībām.
contiune reading >>
Nē, runa šoreiz nav par krēslas sāgu. Tikko noskatījos diezgan nopietnu filmu ar nosaukumu Moon. Filma skar diezgan aktuālas tēmas – enerģijas resursu trūkumu un aizvien lielāku darbu automatizāciju. Vairāk neko nevaru teikt, lai tas nekļūtu par spoileri, tomēr ieteiktu noskatīties šo filmu. Filmas sižets nav pārbāzts ar notikumiem, tomēr idejiski filma ir interesanta un saistoša. Es tai liktu 4 no 5.
contiune reading >>
Līdz šim savus ceļojumus lielākoties biju veidojis pēc principa – jābrauc tur, kur lētāk, kur līdzekļi atļaus. Nebraucu, protams, “uz dullo”, tomēr, ja kaut kur bija jālido, tad parasti tas bija kāds no Ryanair maršrutu galapunktiem, uz kuru bija pieejamas lētas biļetes. Un tas, ko tur apskatīšu, tika noskaidrots tikai pēc tam. Tagad, uz to atskatoties, saprotu, ka tam bija gan savi plusi, gan savi mīnusi. Starp plusiem varētu pieskaitīt to, ka aizbraucu uz vietām, kuras savādāk iespējams nekad nebūtu apmeklējis, piemēram, Brēmene man atmiņā palikusi kā viena no top pilsētām.
contiune reading >>
Lieliska dziesma:
Izpelnījusies atzinību no kritiķiem par tekstu, kurš skar dziesmās ne pārāk populāras problēmas, un es nevaru nepiekrist, arī man lika aizdomāties.
contiune reading >>
Biju dzirdējis par sportošanu pilsētvidē un redzējis parkour video, tomēr nezināju, ka priekšgājēji šādām izdarībām patiesībā ir tā sauktie chinners. Chinners ir cilvēku grupa, kas nodarbojas ar chin-up, lai uztrenētu vienu konkrētu muskuļu grupu, turklāt dara to pilsētvidē visneparastākajos veidos. Un izrādās, ka šogad Stokholmas Ung08 festivāla ietvaros būs arī čempionāts šajā nodarbē. Tas norisināsies pašā pilsētas centrā Kungsträdgården no 11. līdz 15. augustam, tā kā, ja sanāk būt Stokholmā, noteikti iesaku piekāpt un pavērot – tam jābūt interesanti.
contiune reading >>
Vai jums ir gadījies ielikt saldētavā aliņu, lai atdzesētu, bet atcerēties par to tikai pēc pāris dienām? Nu tad ziniet, man tā gadījās :) Izņemot to ārā, tas, protams, bija sasalis vienā lielā ledus klucī un, lai to iztukšotu, atstāju to nedaudz atlaisties. Tomēr tas ātri vien spēcīgi norasoja, tāpēc nedaudz paspēlēties ar fotokameru un nobildēt to, jo tas tiešām izskatījās ļoti kārdinoši tveicīgā vasaras dienā.
Starp citu, vai jums ir zināms, kā alus mainās pēc sasaldēšanas?
contiune reading >>
Vakardien sanāca nejauši uzdurties kādam pasākumam Stokholmā, kura ietvaros pilsētas centrālajās ielās pulcējās milzīgs daudzums jau par klasiku kļuvušu auto. Pasākums bija īpašs ar to, ka auto netika vienkārši demonstrēti, bet nepārtraukti pārvietojās pa ielām, kas radīja noskaņu, ka atrodos kādā Amerikas pilsētā tālajos 60-tajos gados.
Auto pārsvarā brauca no viena Sveavägen ielas gala uz pretēju, apgriezās un devās atkal atpakaļ. Visas ielas garumā katrs otrais noparkotais auto bija tieši no šī pasākuma, cilvēki skatījās un apbrīnoja šos auto, bet daži laimīgie jeb precīzāk runājot lamīgās arī tika izvizinātas.
contiune reading >>
Jau trešo gadu pēc kārtas izgāju tehnisko apskati ar pirmo reizi bez mazākajām problēmām. Jā, kā parasti, ielika vienu vieninieku par nenozīmīgu eļļas noplūdi motora rajonā, tomēr lielākā daļa auto, sasniedzot zināmu vecumu, arī sirgst ar šādu kaiti, tādēļ neuzskatu to par neko nozīmīgu. Pa šiem gadiem arī pašā auto nekas daudz nav ieguldīts – standarta eļļas, filtru maiņa, šogad nācās nedaudz sametināt izpūtēju un arī pielabot starteri, bet citādi mašīna brauc kā puķīte (diezgan muļķīgs teiciens, ja tā padomā, jo kur gan puķīte varētu braukt?
contiune reading >>
Izsenis Florida bija ASV štats, kur amerikāņi brauca pavadīt savas vecumdienas veco ļaužu namos. Un tas nav nekāds pārsteigums, jo klimats šajā štatā bija īpaši labvēlīgs, nodrošinot tajā sauli visu cauru gadu. Iespējams, ka tā tas arī būtu palicis, ja nebūtu ienākušas narkotikas. 1980-tajos gados Kolumbijas narkotiku “baroni” iekaroja Miami pilsētu un tā kļuva par narkotiku, noziegumu un naudas galvaspilsētu ASV.
Tagad, kad ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi kopš šiem notikumiem, ir uzņemtas divas dokumentālās filmas, kuras apskata notikumus, kas risinājās šajā laikā – Cocaine Cowbowys un Cocaine Cowboys II: Hustlin’ with the Godmother.
contiune reading >>
Movielens.org man bieži neiesaka filmas, kurās mans paredzamais vērtējums būtu 5 zvaigznītes. Patiesībā es tā īsti nemaz nevaru atcerēties nevienu filmu ar tik augstu paredzamo vērtējumu, tādēļ nolēmu noskatīties filmu Changeling, kura ietilpa šajā kategorijā . Filma tiešām bija laba – ja ne visas 5 zvaigznītes, tad 4.5 no manis noteikti tai liktu. Tiesa filma bija tik pat smaga, cik laba, aptuveni City of God līmenī. Līdzīgi kā City of God, arī šajā filmā sižetiskā līnija bija saistīta ar bērniem un vardarbību – šī kombinācija vien man uzdzen šermuļus.
contiune reading >>
Grupa jeb apvienība MGMT, kuras nosaukums veidots kā saīsinājums no vārda Management, ir bijusi spēlētākā grupa 2008. gadā Last.fm ar 1501263 klausītājiem. Grupa nākusi no Ņujorkas Bruklinas un tā sastāv tikai no diviem dalībniekiem – Ben Goldwasser un Andrew VanWyngarden.
Vienai no grupas populārākajām dziesmām Kids ir bijusi raiba vēsture – tā ir izmantota gan filmās, gan seriālos, gan piedzīvojusi tiesas prāvas…
Dziesma ir atrodama:
Seriālā Gossip Girl Filmā American Teen Spēles FIFA 09 Soundtrack Filmā par snovošanu That’s It, That’s All Dziesmu nelegāli izmantoja Francijas prezdenta Nikolā Sarkozī partija vairākās reklāmas kampaņās, pēc tam par to piedāvājot 1 EUR.
contiune reading >>
Visi jau esam pieraduši pie Google Maps kartēm un lietojam tās ikdienā. Tāpat arī pēdējā laikā var atrast reto telefonu, kuram jau nebūtu uzinstalēta programma Google Maps Mobile. Programma ir lieliska un tiešām ļauj mums izmantot Google kartes praktiski jebkurā telefonā, kurš atbalsta JAVA programmas. Tomēr tam visam ir kāds mīnuss – dati šīm kartēm tiek ņemti no interneta, kas nozīmē, ka mums ikreiz, kad aplūkojam karti, jāmaksā par datu pārraidi.
contiune reading >>
Noskatījies filmu Wal-Mart: The High Cost of Low Price, aizdomājos par lielveikalu negatīvo ietekmi uz manu dzīves kvalitāti. Filma apskata negatīvās blakusparādības, kas rodas, atverot kārtējo lielveikalu jūsu rajonā, galvenokārt uzsverot tieši mazpilsētu pieredzi. Nenoliegšu, ka daļēji tā ir kārtējā konspirāciju teoriju filma un apskata tikai problēmas negatīvās puses. Filma tehniski nebija no labākajām, tomēr mani aizrāva pati filmas ideja, tāpēc, ja arī jums patīk dokumentālās filmas un interesē šī tēma, tad iesaku noskatīties šo filmu, pretējā gadījumā var izlaist.
contiune reading >>
Nesen manā īpašumā nonāca vatmetrs – ierīce, kas mēra strāvas jaudu vatos dotā ķēdes slēgumā. Patiesībā, ierīce, kuru lietoju, ir sarežģītaka un dara ne tikai to – tā spēj izmerīt arī dotā laikā patērētās kilovatstundas – tātad konkrētās ierīces elektroenerģijas izmaksas. Pirmā šāda ierīce, par kuru es biju dzirdējis, saucās Kill-A-Watt, bet bija pietiekoši dārga, lai to nepirktu un par ietaupīto naudu pusgadu lietotu elektroenerģiju. Ķīnieši, protams, neguļ (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) un jau labu laiku ir pieejams daudz lētāks variants, kuru varam iegādāties ebay.
contiune reading >>
Pēdējā laikā ir sanācis noskatīties vairākas postsociālistisko valstu filmas, kuras mani pozitīvi pārsteidza un aizrāva. Domāju, tas ir tāpēc, ka pats dzīvoju šādā valstī un spēju uztvert visu traģikomisko, ko nespētu saprast kapitālismā augušie rietumnieki. Šīs filmas man atgādina vecās, labās latviešu filmas, kuras nu jau tradicionāli tiek rādītas katru gadu tuvojoties attiecīgajiem svētkiem, vai tie būtu Jāņi vai kāds cits zīmīgs datums.
I Served the King of England (Obsluhoval jsem anglického krále) – Čehijas filma par kāda čeha (Jan Díte) dzīvi pirms un pēc Otrā pasaules kara.
contiune reading >>
Kurš ir labākais Latvijas operators pēc datu pārraides izmaksām, atrodoties ārvalstīs? Ja agrāk es tam nepievērsu būtisku uzmanību, tad šobrīd, kad pusi no manas rēķina summas sastāda datu pārraides izmaksas, es šo jautājumu papētīju sīkāk.
Agrāk man likās, ka lietot internetu telefonā ir kaut kas izteikti pretdabisks un neērts. Savā ziņā man arī bija taisnība, jo telefoni vēl nebija tik ļoti attīstījušies un bieži aizrijās ar web lapu sarežģītību, failiem, kas lielāki par pārdesmit kilobaitiem, ātrdarbību un, protams, arī datu pārraides izmaksām.
contiune reading >>
Sestdienā pirms Jāņiem ARTA (Latvijas alkohola ražotāju un tirgotāju apvienība) dalīja bezmaksas alkometrus. Domāju, ka tas bija vairāk tāds kā PR gājiens, lai popularizētu ARTA apvienību. Alkometru dalīšana bija paredzēta no 12:00 līdz 15:00 pie divām lielākajām Maximām. Izlēmu, ka apvienošu lietderīgo ar patīkamo un aizbraukšu uz mazcenas pārtikas veikalu, pie reizes mēģinot tikt pie bezmaksas alkometra. Biju tur 11:45 un mana priekšnojauta mani nepievīla – rinda stiepās jau gar pusi Maximas.
contiune reading >>
Lai arī esmu par minimāli apstrādātu fotogrāfiju un vienīgā pēcapstrāde, ko parasti veicu ar datora palīdzību, ir kontrasta, ekspozīcijas, baltā balansa un citu tamlīdzīgu parametru pieregulēšanu, tomēr nolēmu pamēģināt arī HDR. Patiesībā iedvesmojos no cīnītāja eksperimenta un izdomāju, kāpēc nepamēģināt arī man.
HDR foto pamatā tiek kombinēts no vairākām (parasti 3) fotogrāfijām, kuras ir ar dažādu ekspozīcijas laiku vai diafragmas atvērumu. Viena no tām būs pārgaismota, bet viena nepietiekoši eksponēta. Tās kombinējot kopā var iegūt attēlu, kurš viss ir vienlīdz labi eksponēts un patiesībā rada nedaudz sirreāla attēla efektu.
contiune reading >>
UPDATED 2010-09-27: Tā kā šis vēl joprojām ir viens no apmeklētākajiem rakstiem manā bloga, bet negribu likt cilvēkiem vilties, tad pievienoju šo update informāciju. Kartē atzīmētās bezmaksas autostāvvietas ir pagātne un lielākā daļa no tām vairs neeksistē, tomēr raksts vēl joprojām ir aktuāls un tajā tiek gudri spriedelēts, kā palielināt savu iespējamību novietot automašīnu Rīgas centrā bez maksas. Pats jau vairāk kā gadu Latvijā nedzīvoju, tāpēc arī man tas vairs nav aktuāli un informāciju par stāvvietām neatjaunoju.
contiune reading >>
